Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Migla ēd pārplūstošo Daugavu pilnām mutēm, vienlaikus arī visas manas bērnības upes, un Leonīda Breikša Ogri, un Gauju. Kustīgais miglas vēders slāpē ledus dunoņu. Neredzu, kurš ledus tas ir – zemes vai debesu. No miglas izslīd čaugans dzejolis, peld pa ūdens virsmu, uz tā vizinās divas vārnas un kaija. Pirms mēneša te dzīvoja dziļa ziema. Es un Leonīds Breikšs manis saliktā mūsu abu kopdzejolī koķetējām ar tērcēm un plūdiem. Tie tobrīd mita romantiskā tālumā. Pēc pāris nedēļām Daugavas ūdeņi appludināja Sakas salas mājas, krasts piedzīvoja nogruvumus, tika aizrakts avotiņš ar izcili tīro un garšīgo ūdeni. Pagājušā gada janvāra plūdi Jēkabpilij bija dramatisks pārbaudījums. Vīri, kas pašaizliedzīgi strādāja, lai nosargātu aizsargdambi no pārraušanas, atzina: "Dambis noturējās tikai uz lūgšanām". Arī mūsu pagrabstāvā dzīvojošā aka nebija noturama, ne izsūknējama pagalmā. Kā dzīva būtne tā kāpa pa pakāpieniem uz virtuvi.
Miglā var noslēpt pagātni un nākotni. Ilūziju peldošās salas ar putniem un baltas laivas mirkli pirms tās uzgrūžas krasta akmeņiem. Miglā var neredzēt mežacūkas purnu, ilkņus, kas tuvojas. Bērnībā mani gandrīz saplosīja suns, onkulis paspēja paķert bērnu ar pārplēstu muti vienā rokā, suni otrā rokā. Mums jābūt piesardzīgiem un gudriem, tomēr nelaime ne vienmēr ir prognozējama, un mums ar to ir jārēķinās. Tāpat kā ar tumsu, kura vismaz pagaidām ir pasaules otrā seja. Leonīds Breikšs ar to saskārās jau bērnībā, kad Krievijā Jeļizarovā, kur viņa ģimene mitinājās kā ekonomiskie migranti, nācās pieredzēt piektā gada draudīgos nemierus un nedaudz vēlāk – mīļoto māsu Tamāras Ainas un Adeles Amālijas nāvi. Mani pašu tuvu cilvēku aiziešana mūžībā satricināja pusmūžā, kad ar īsu laika atstarpi atvadījos no mammas un audžutēva. Šī zaudējuma sajūta nelīdzinājās nekam, ko biju piedzīvojusi iepriekš. Tie bija tūkstošiem jūdžu pa skujotām skumjām, kas atstāja nospiedumus kopš tā laika tapušajā dzejā.
Ijaba 12:22 Viņš atklāj dziļumus tumsai, un nāves ēnu Viņš ved gaismā.*
Kad Leonīda atlikusī ģimene atgriezās Latvijā, viņam bija 12 gadi. Māte Amālija aprakstīja spēcīgos iespaidus, no padomju Krievijas iebraucot Sīnajā, Zilupē. Latviešu uzraksti, valoda, baltmaize mazā veikaliņā blakus dzelzceļa stacijai. Lasot un domājot par Leonīdu Breikšu, šī stacija man šķita kā jauniegūtas un pazaudētas brīvības zīme. Pirmā – 1920. gadā lopu vagonā, no Maskavas ierodoties brīvā Latvijā, un pēdējā – 1941. gada jūnijā, aizrestotā lopu vagonā, tiekot izvestam no Rīgas Centrālcietuma izsūtījumā uz Astrahaņas cietumu. Bērzu birztaliņa Zilupes dzelzceļa malā ir lieciniece ne vien uz austrumiem izvestajiem mocekļiem. Tās smiltīs guļ nezināmu kara bēgļu mirstīgās atliekas. Cilvēki atradās vilcienu sastāvā, kuru pāri robežai neielaida padomju Krievija. 1941. gada 27. jūnijā tie tika uzspridzināti kopā ar munīcijas vilcienu. Šī birztala ir arī zīme visiem nezināmo mocekļu kapiem. Viens no paradoksiem – Leonīds Breikšs, kura balādes, dziesmās pārtapušie dzejoļi – lūgšanas par Latviju – dziedāja trimdas latvieši un čukstēja okupācijā palikušie, piedzima un nomira Krievijā. Viņš dzejoļos piemin mazos no tīfa mirušos māsiņu kapus, bet viņa paša kapavietu neviens nezina. Otrs paradokss – viņš, kurš ģimenes un bērnu audzināšanas nozīmību apcerēja grāmatā "Mūsu ģimene", tika apcietināts nepilnu gadu pēc laulībām un nekad neredzēja savu dēlu. Leonīda sieva Anna izceļoja uz Vāciju, vēlāk izveidoja jaunu ģimeni Kanādā. Tumsa ir pasaules otrā seja. Ļaunums, ko cilvēks nodara otram cilvēkam, ko noziedzīgi režīmi un impērijas nodara citām tautām, ir metafizisks un neizskaidrojams.
sauli kamola vidū tin tumsa. cerību dūrē tur sāpes
miglā smaku salkanie stāvi nosmacē naktsputnu dziesmas
zem kokiem sabiezē nāve
neredzu neredzu Tevi. dzīvi vai brāļi un māsas?
neizbrienama neziņa avoti izžūst no slāpēm
vai nu Tevis te nav vai visam vidū Tu stāvi (R.Štelmahere)
***
Literatūre man bija mītisks tēls, līdz tiku šajā mistērijā ievilkta. Manai ikdienai pretēja, izaicinoša paralēlā realitāte. Tas bija neticams, šobrīd šķiet nosapņots piedzīvojums. Paldies Anetei, Uģim, Martai, Gustavam un visai filmēšanas grupai!
Kopš mirkļa, kad sapratu – mans ceļojuma biedrs būs Leonīds Breikšs, es viņu izsekoju ceļā starp laukiem un pilsētu, romantismu un traģismu, naivumu un briedumu. Man neērti, šķiet, esmu aiz durvīm dzirdējusi viņa skanīgos smieklus, klausījusies viņa sarunas ar māti. Jā, domājusi par to, cik nozīmīgs cilvēks mūsu abu dzīvē bijusi māte. Bet visbiežāk sekojusi – pa miglā slēptām gājēju pārejām – starp valodu, Dievu un Latviju. Esmu izsekojusi viņa pretrunas un šaubas, domu atteikties no kristietības, lai pievērstos modē nākušajai dievturībai. Un atjaunotu lūgšanu: "..paņem dvēseli manu / savās rokās un izlej to, / izlej no jauna kā zvanu". ("Lūgšana") Tas sasaucas ar maniem eksistenciālajiem meklējumiem jaunībā un lielajiem jautājumiem – brīvība, jēga, Dievs. Pazuduša dēla stāsts, kuru Rembrants uzgleznojis tik spēcīgi, ka pat šī darba reprodukcijas man uzdzen šermuļus, ir arī mūsu stāsts.
Neviens nav notiesāts uz nakti,
neviens, kam sirds pēc gaismas slāpst.
Lai tūkstots kapi būtu raksti,
Reiz dzīvība tiem pāri kāps. (L. Breikšs)
Mūsu abu dzejoļos atkal un atkal iezagušies lielie vārdi "gaisma" un "tumsa", kurus lietot nepavisam nav stilīgi. Gaismas metafora Breikša un manos dzejoļos ir vieliska un taustāma. Breikša "saule kā bērns starp kokiem bradā" un "..noskūpsta zemi / kā māte bērniņu mirstošu".
Iespējams, viņš jau laikus savos dzejoļos uzauda gaismas kreklu, tāpēc brutālais spēks viņu spēja nogalināt tikai fiziski. Literatūre mani pamudināja vismaz uz mirkli atgriezties pie tekstilmākslas un attēlot cilvēciski neattēlojamo.
1.Mozus 11 Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. 2 Un zeme bija tumša un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pa ūdeņu virsu. 3 Un Dievs sacīja: Lai top gaisma. Tad tapa gaisma. 4 Un Dievs redzēja gaismu labu esam. Un Dievs šķīra gaismu no tumsas.**
* ** Citāti no Bībeles – Glika tulkojuma.
"Literatūres" papildainas
"Literatūre" – ceļojums ar rakstniekiem
