"var iziet no dzīvokļa/ pat neaizslēgt durvis/ aiziet pa Aglonas ielu uz auteni/ iekāpt autobusā/ aizbraukt uz galvaspilsētu/ ievākties ar draugiem/ dzīvot vienai/ un ielaist šajā dzīvē citus/ bet nekad nekad neļaut sev darīt pāri/ un ja kāds dara pāri/ teikt: "nedari vairs tā"/ var/ bet tur zem krēsla raud bērns[..]" – tā sākas viens no dzejoļiem, kas publicēti grāmatā "Neviens tev neticēs". To lasa dzejniece Ligija Purinaša, bet nav zināms, vai tas ir viņas vai kāda cita autora darbs. Tas ir apzināts šīs grāmatas princips – autorus pie darbiem neminēt, paskaidro viena no grāmatas redaktorēm Laura Stašāne. Arī viņas ar otru redaktori Lauru Brokāni grāmatas ievadā runā pirmajā personā.
"Mēs viscaur grāmatai parakstāmies kā autoru kolektīvs. Gan dzejnieces, gan dokumentālo stāstu autores ir vienā kolektīvā sarakstā. [..] Tas ir gan simboliski, gan arī praktiski – strādājot ar šādu projektu, mums ir augsti ētikas standarti un mēs vienmēr domājam par to, kā pasargāt autorus. Jo tu nekad nezini, kur konkrētais varmāka atrodas un kā viņa psiholoģija mainās gadu gaitā. Tā ka tas ir arī veids, kā radīt to drošo telpu un sajūtu, ka neviens pirms tam ar pirkstu nebakstīs," skaidro Stašāne.
Līdzīgi kā skarbajā vardarbības statistikā, grāmatā "Neviens tev neticēs" gandrīz visiem stāstiem un dzejām ir sievietes balss, bet autoru vidū ir arī divi vīrieši. Tā ir pirmā grāmata latviski, kurā par vardarbību ģimenē runā tik daudz autoru – par partnera vardarbību, par vecāku vardarbību pret bērniem. Tās aizsākumi meklējami pirms trim gadiem teātra festivālā "Homo Novus", kad dzima mākslas projekts "Lietisko pierādījumu muzejs".
Toreiz muzejs bija iekārtots kādā stilīgā dzīvoklī Rīgā, Avotu ielā. Šī projekta autores bija Laura Stašāne un horeogrāfe Jana Jacuka.
Savus stāstus projekta dalībnieki stāstīja caur priekšmetiem, ko nevarētu izmantot kā lietiskos pierādījumus tiesā, bet kas bijuši vardarbības liecinieki. Krūzīte, no kuras uzšļākta karsta tēja; atņemtas dzīvokļa atslēgas; kedas, ar kurām bēgt no emocionāli vardarbīgām attiecībām. Uz vannas malas nolikti auskari.
"Šeit ir precīzs citāts no stāsta, ko iesūtīja kāda dalībniece," pirms trīs gadiem stāstīja Laura Stašāne. "Viņai ir kopīgi bērni ar bijušo vīru, kurš bija pret viņu varmācīgs. Jau pēc tam, kad viņi ir šķīrušies un viņa ir nošķirta no varmākas, viņiem ir tikšanās kafejnīcā, viņš kādā brīdī sadusmojas un pēkšņi iegāž viņai pa galvu tā, ka nodžinkst. Kafejnīcā apkārt esošie vīrieši viņu aiztur, bet viņai ar vardarbību jāsaskaras arī pēc šķiršanās. Un stāsts ir par auskariem, kuri viņai tobrīd bija ausīs. Mājās viņa pamanīja, ka vienam auskaram kājiņa no trieciena ir iztaisnojusies, un viņa nevar vairs saņemties tos atkal nēsāt."
Stāsts par auskariem tagad iekļauts arī grāmatā "Neviens tev neticēs". Tās ideju aizsāka 24 stundu stāstu lasījumi "Lietisko pierādījumu muzeja" noslēgumā, kas turpinājās gan labdarības maratonā "Dod pieci!", gan pēc gada "Punctum" literatūras festivālā. Toreiz dokumentālo stāstu autores pirmoreiz satikās ar latviešu dzejniekiem, stāsta Laura Stašāne: ""Lietisko pierādījumu muzejs" bija mākslas projekts. Daudzi cilvēki mums teica, ka tas drīzāk ir sociāls projekts, bet mēs to uztvērām kā mākslas projektu, tāpēc dzejas valoda likās kā pilnīgi dabisks turpinājums. Bija arī komentārs no apmeklētajiem, ka tā izstāde ir kā dzejolis. Es to tikai tagad savilku kopā, ka šādi komentāri jau bija. Tie stāsti, kas bija atlasīti izstādei līdz ar priekšmetiem, bija ļoti īsi un koncentrēti – trijos teikumos pateikta visa tā pieredze, kas liekas neiespējami, bet, izrādās, ir iespējams.
Gan veidā, kā toreiz taisījām izstādi, gan šajā dzejas grāmatā mums bija ļoti svarīgi, ka mēs par šo tēmu runājam ar maigumu – ka tas nav tikai skarbi un sāpīgi, bet tā ir arī sievietes pasaule, kas, es domāju, ir diemžēl pazīstama gandrīz ikvienai sievietei.
Daudzām varbūt neaiziet līdz tik sāpīgiem pārdzīvojumiem, bet es domāju, ka jebkura var piekrist kādam no stāstiem un teikt – es to pati zinu. Tas ir arī mans stāsts. Es sapratu, ka es šos stāstus pazīstu, kādā brīdī arvien vairāk tie sāka parādīties, un es sapratu, ka es arī zinu, ko tas nozīmē. Ne tik krasā veidā, bet šādi notikumi, izteikumi un valoda – tā diemžēl ir daļa no sievietes dzīves.
Dzejniece Ligija Purinaša grāmatas tapšanā iesaistījās pēc tam, kad literatūras un filozofijas žurnālam "Punctum" iesūtīja savu eseju ar tēmturi #EsArī. Purinaša pati vairākus gadus strādājusi centrā "Marta" Rēzeknē. "Man ir pieredze strādājot ar vardarbības prevenciju, es apmēram arī saprotu, cik liela tā ir problēma sabiedrībā, un man gribējās dot savu pienesumu," stāsta Purinaša. Kā tas ir – dzejas valodā runāt par sāpīgām tēmām? Purinaša uzsver: "Es domāju, ka īsti ne žanram, ne formai nav tāda nozīme. Galvenais ir saņemties runāt, iedrošināt. Ja tu apzinies, ka tu ar savu vienu tekstu, vienu runu vai vienu eseju iedrošini citas sievietes runāt, tad tas ir ļoti daudz. Es vienmēr esmu domājusi – ja tu vari ar savu darbu kaut vienu iedrošināt, tad tev tas absolūti noteikt ir jādara."
Vardarbība ģimenē ir īpaši sarežģīta, jo runa ir par mums tuviem cilvēkiem.
Esot šādās attiecībās, ir daudz grūtāk pieņemt faktu, ka esi upuris. Tam līdzi nāk kauns un sevis vainošana, ko varmākas izmanto manipulācijā. Tāpēc citu drosme, stāstot savus stāstus, ir īpaši svarīga.
Skaidrojot grāmatas ietilpīgo nosaukumu "Neviens tev neticēs", Laura Stašāne atklāj: "Tas ir teikums, ko vienai no grāmatas autorēm teica viņas draudzenes, kad viņa teica, ka publiski sāks runāt par piedzīvoto vardarbību laulībā pēc 20 gadiem. Draudzene viņai atbildēja – neviens tev neticēs. Jo viņas vīrs bija ļoti slavens un atzīts mākslinieks."
Grāmata "Neviens tev neticēs" ir starptautisks projekts – tajā apkopoti pieredzes stāsti arī no citām valstīm, kurās viesojies "Lietisko pierādījumu muzejs", parādot problēmas universālo dabu un – pretēji stereotipiem – klātbūtni visos sabiedrības slāņos. Grāmatu lasīt nav viegli, tomēr spēcinoši, jo tie ir arī drosmes un izraušanās stāsti.
"Tur nav tikai sāpes, tur pilnīgi noteikti ir arī spēks, reizēm arī maigums un triumfs – ļoti dažādas emocijas. Tas ir ļoti svarīgi," uzsver Laura Stašāne.
Vairākus gadus strādājot ar ģimenes vardarbības tēmu mākslas projektos, Laura Stašāne šodien secina – lai arī lēni, tomēr lietas pamazām mainās uz labu, sabiedrībā par to runā atklātāk. Un varbūt, arī pateicoties šai dzejas un dokumentālo stāstu grāmatai, vārdus "neviens tev neticēs" biežāk aizstās vārdi "es tev ticu".
