Ar fotomākslinieku un fotovēsturnieku Igoru Pliču Latvijas Radio tiekas viesu namā "Pie Pliča" jeb, kā vēsta uzraksts pie mājas ieejas, gostu sātā "Pi Pliča".
"Liktenis bija lēmis man iegādāt vecāko ēku, kas ir Preiļu pilsētā, atjaunot to. 23 gadi pagājuši. Es nevarēju iedomāties, ka pienāks tāds laiks, ka es to nevarēšu pat apsildīt," Igors Pličs daudzus gadus bija uzņēmējs un savā viesu namā piedāvāja naktsmītnes, ēdināšanas un fotocentra pakalpojumus. Šobrīd viņš savu uzņēmumu ir slēdzis un ar nožēlu atzīst, ka nevar vairs atļauties savu "gostu sātu" pienācīgi apkurināt.
Mājā patiešām ir vēsi, tāpēc sarunas laikā atstājam virsdrēbes nenoģērbtas. Viņš piedāvā kafiju un aiz bāra letes darbojas kā pieredzējis bārmenis. Tā ir bijusī kafejnīcas telpa.
"Daudzi vēl zvana, vēl vakar viens lauzās – pusdienas vajag paēst. Kur tie gadi, ka vairs nav virtuves."
Pasniedzot kafiju, viņš atklāj, ka daudzi viņa draugi jau mūžībā: "Nav, ar ko iedzert vairāk. Es vairs nedzeru, bet, ja gribētu, nav ar ko."
Nākamgad Igoram Pličam paliek 70: "Bet ne simts! Kas ir 70? Jauns puika!" Sarunas laikā viņš daudz joko un stāsta dažādas ebreju gudrības: "Ebreju viena no gudrībām ir humors un māka pasmieties par sevi. Bez humora – nekur. Ņemiet, lūdzu, vērā, ka visu, ko es runāju, neaizmirstiet, ka humors iet līdzi. Vieglāk dzīvot."
Igors izauga Balvu novada Tilžā. Jau bērnībā viņam radās interese par fotografēšanu:
"Es ceturtā klasē jau bēres fotografēju. Skolā bija pulciņš. Man draugi tur bija. Es sevi atceros no četru gadu vecuma. Man nebija tēva, man nebija mantu, man nebija apģērba, nebija ēdiena. Es pazīstu trūkumu.
Tagad to kompensēju ar pārlieku mantu vairumu – man tagad ir vairāk nekā vajag. Man bija ļoti grūti. Mamma no fermas gāja, slaucēja bija, kabatiņā atnesa kombinēto lopbarību, no kā "babuška" man "ļipjoškas" cepa, lai es izdzīvotu. Mantiņu nebija. Spēlējos – kaimiņu tante bija, aiz šķūņa bija liela kaudze ar odekoloniem – tukšām pudelēm. Tukšās pudeles ar korķīti liela vērtība bija. Bez korķīša bija mazāka, jo ar korķīti bija lielāka - varēja ūdentiņu vidū ieliet."
Jau pēc pamatskolas beigšanas Igors Pličs nolēma iet mācīties fotogrāfa arodu. Vēlāk viņš Maskavā ieguva arī fototehnologa profesiju: "Es biju vienīgais no Baltijas Maskavas politehnikumā. Tajā laikā bija cita tehnoloģija. Mums bija analogā fotogrāfija. Telpas pareizi, kā tehnoloģiski, ko tad vajag – vai šaura, specializēta ateljē, vai visādi pakalpojumi. Tehnoloģija bija tendēta uz labāku, kvalitatīvāku un ekonomiski efektīvāku pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem. Tas bija romantisks laiks, dzinuļu pilns. Bija interese sasniegt kalngalus savā jomā."
Igors Pličs strādājis Ludzas un Rēzeknes fotoateljē, bet nu jau 43 gadus dzīvo Preiļos: "Te bija vajadzīgs fotogrāfs. Puiši bija "uz korķa" labi padzīvojusi, ka nevarēja partijas biļetēm kartiņas sataisīt uz balta fona. Partijas komiteja uzdeva atrast fotogrāfu. Mani atrada, piedāvāja dzīvokli. Bet dzīvoklis – jauna māja – ne logu, ne durvju, ne grīdas. Pa dienu cīnījos fotoateljē, pa nakti taisīju dzīvokli. Tāds sākums bija."
Fotogrāfs ir strādājis visos iespējamajos žanros un iemūžinājis daudz dažādus dzīves notikumus, bet vismīļākā viņam ir dabas ainava:
"Es esmu reālists pirmkārt, ja runājam par radošu darbību. Man patīk ainavas. Daba nav vienkārši. Ir jāmāk redzēt, ir jāgrib redzēt.
Tad, kad dvēselei ir attiecīgs stāvoklis, un tajā pašā laikā Radītājs no debesīm atsūta pareizo gaismu, tad fotogrāfam vai māksliniekam ir idille, ka viņš spēj ieraudzīt, uztvert, nofiksēt, novest līdz galam to, ko viņš saprot, redz un grib, un tad tikai parādīt citiem."
Lai arī Igoram Pličam ir bijušas daudzas personālizstādes, viņa fotogrāfijas izmantotas fotoalbumos, monogrāfijās, pastkartēs, bukletos un prezentācijas izdevumos, sevi par mākslinieku viņš neuzskata: "Mākslinieks ir tituls, kas ir jānopelna. Kas šodien piešķir tādu, to es nezinu. Kas grib, skaita sevi par mākslinieku. Man nekad nav bijis tāda mērķa. Es nekad sevi neesmu izcēlis augstāk par citiem. Es sevi esmu upurējis vairāk sabiedrībai. Mēģinājis – izdodas, neizdodas, kā kuru reizi. Bet es nekad sevi neesmu uzcēlis pirmā vietā. Nekad. Ar to esmu daudz zaudējis. Zinu, strādājot dažādos amatos, es vienmēr paliku pie piezemētajiem cilvēkiem. Neesmu gājis līdzi kungiem solidaritātes pēc sev labumu gūt. Varbūt citā dzīvē es savādāk rīkošos. Šajā – tikai tā."
Pēdējā laikā viņš fotoaparātu rokās paņem daudz retāk, bet "Facebook" profilā viņš joprojām regulāri publicē savus fotografētos dabas skatus: "Tā ir nostalģija par pagātni. Šodien arī ieliku vienu bildīti. Gadi trīs atpakaļ bija bildēta.
Es tagad nefotografēju – es jūtos morāli pagrimis "bišķiņ". Tas nav ļauni, tā gadās. Radošām dvēselēm tā gadās. Visu laiku – pacēlums, tad kritums."
Viņš arī atzīst, ka tagad esot grūti tikt līdzi jaunākajām tehnoloģijām: "Ar tehniku man grūti – man ir droni, viss kaut kas. Bet man kaut kas notiek, man ir grūti, es nevaru. Jaunie neatnāk palīdzēt."
2010. gadā viņš nodibināja Latgales fotogrāfu biedrību, taču viņa cerības tās darbība neattaisnoja: "Gribēju apvienot visus Latgales fotogrāfus vienam kopīgam mērķim – izdot kaut ko, panākt kaut ko, fundamentālu darbu veikt Latgales labā. Tā kā man tas neizdevās, es "plēsu krūtis pušu" un sāku viens pats pie tā darboties, kā rezultātā
ir tādas grāmatas kā "Latgale fotogrāfijās", "Latgalietis 21. gadsimtā", "Latgales ainava". Tādas, kuras es iniciējis esmu, kādas septiņas noteikti ir, bet piedalījies dažādos citādos izdevumos krietni daudz – varbūt kādās 30 grāmatās."
Pličs ir arī 2021. gadā iznākušās grāmatas "Latgales fotogrāfi laika ritumā XIX-XXI gadsimtā" idejas un koncepta autors. Tajā viņš kopā ar fotovēsturnieku Pēteri Korsaku apkopojis informāciju par vairāk nekā 300 Latgalē strādājošiem fotogrāfiem un savācis ap 2000 fotogrāfiju no 19. gadsimta vidus līdz pat mūsdienām.
Vēsture viņu interesējusi vienmēr – viņš ir strādājis Preiļu muzejā un bijis pirmais kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors: "Tas viss ir ar vēsturi saistīts. Varbūt tur mani arī inficēja ar tām vecajām lietām. Pēc tam aizgāju projām, bet veco mantu slimība palika.
Man sieva daktere – viņa teica: "Šai slimībai zāļu nav. Nāksies tev ar to sadzīvot.""
Pateicoties šai aizrautībai, tagad viņa viesu namā bijušajos numuriņos izvietotas senlietu kolekcijas. Te var iepazīt seno latgaliešu sadzīves priekšmetus, fotogrāfijas attīstības vēsturi un bagātīgu iespieddarbu krājumu. Vienā no telpām Pličs izveidojis izcilā fotogrāfa Jāņa Gleizda memoriālo istabu un pašlaik nodarbojas ar viņa arhīva digitalizāciju: "Gleizds ir mana likteņa izaicinājums. Tā sagadījās, ka es, nenormāls būdams, esmu pārņēmis visu viņa mantojumu. Latgales lepnums, Latvijas gods un pasaules brīnums. Viņš ir pasaulslavens latgalietis. Jānis Gleizds lietoja "fotošopu" tad, kad tā vēl nebija."
Igors ved apskatīt savu darba vietu un atzīst, ka visus brīvos brīžus pavada skenējot: "Kādreiz šeit bija fotocentrs. Te es darbojies. Redziet – tagad te vairs nekā nav. Tik vēl no veikala mantas palikušas. Te skeneris, te dators. Redziet – tik daudz jau esmu ieskenējis." Viņš rāda uz kaudzē saliktiem Gleizda diapozitīviem: "Katrā kastītē ir vismaz 36 diapozitīvi. Tik jau daudz esmu ieskenējis – 33 kastītes pa 36. Cik tas ir? 1200 apmēram. Tas ir ilgs, lēns darbs, tīrs, ļoti kārtīgs."
Tālāk kāpjam uz mājas otro stāvu, kur atrodas Gleizda piemiņas istaba un senlietu kolekcijas: "Iesim paskatīsimies – jums iespaidam! Te ir tik daudz, ko rādīt, ko runāt. Sāksim te ar Gleizda istabu!"
"Re, kur stāv visas lietiņas. Burtnīciņa – Jānis Gleizds. Re, kur viņa visi gleznojumi iekšā. Kāds smalks darbs. Pareizi? Te ļoti daudz interesantu lietu. Es nezinu, kā es tikšu galā. Te ir viņa oriģināldarbi – es viņus saņēmu vienkārši tāpat. Tagad sapirku tādas mapītes, saliku visu, lai glabājas, lai rokām negrābstītos.
Te ir motosporti, šeit ir meitenes visādas. Te vēl neceltu materiālu jūra. Ir tikai jāstrādā. Jānis Gleizds man šobrīd ir tāds pienākums. Varbūt tas ir pēdējais, ko es varēšu šajā dzīvē, bet viņa piemiņu saglabāt uzskatu par lielu misiju."
Igors Pličs ar lielu aizrautību stāsta par Gleizda daiļradi un darba metodēm. Tālāk ejam apskatīt viņa fotogrāfijas vēstures istabu: "Te ir vērtības, atklājumi, "ūnikums". Piemēram, dagerotips – esat tādu vārdu dzirdējusi? Dagerotips ir pirmā fotogrāfija pasaulē. Tās bija bez negatīva. Taisīja apgrieztā procesā uz apsudrabotas vara plates. Latvijā tādu ir 17 gabali, viena pieder man. Te es arī stāstu par dažādām tēmām, un sagatavots stāstījums dažādām auditorijām. Bērni brauc. Skolotāji atved klasītes, palūdz pastāstīt, kā tad ir mainījusies fotogrāfa profesija. Kā bija senāk, kā tagad. Tur man ir daudz, ko runāt."
Nākamajā telpā ir izvietoti seni podnieku izgatavotie trauki: "Es runāju par podniecību, nevis par keramiku. Ir starpība. Re, kur ir man oriģināli, daudz stāstu par to."
"Šeit drusku ieiesim! Pastāstīšu priekšstatam. Te ir mana zinību pils. Te ir grāmatas, kas ir savāktas šo gadu laikā.
Man sākotnēji interesēja tikai un vienīgi latgaļu literatūra, bet tad, kad tu uz ceļgaliem rāpo pa istabas augšām, tad ko tik tu neatrodi. Man tā slimība "Pļuškina" piemīt – es jau arī visu savācu, tīrīju, dezinficēju, iesēju, vedu uz Rīgu, ko pats pielaboju."
"Šeit ir pēdējā istaba – visbagātākā. Te ir stāsti par ļoti daudz ko – par amatniekiem, par viņu dzīvi, par taupību, par ticību, par izšķērdību, par noziegumiem, par sadzīvi. Katrai mantai ir stāsts. Te bija bēniņi – nekā nebija, tagad te ir ļoti daudz. Katra manta ir iereģistrēta, numuram jābūt. Viss ir digitalizēts. Tāpat kā grāmatas – katra ir digitalizēta, numuriņš iekšā, Excel tabulā iekšā – tas viss ir sakārtots.
Uz viesu namu "Pie Pliča" tagad cilvēki brauc nevis nakšņot, bet gan iepazīt vēsturi. Te viņš ieguldījis savu darbu un enerģiju. "Es jau nekādu varoņdarbu neesmu izdarījis, vienkārši centies dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi," tā viņš saka arī par Boņuka balvu, kas viņam sestdien tiks piešķirta par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā.
"Dzīvē vissvarīgākais ir kļūt par cilvēku. Vissvētākā cilvēka misija uz zemes ir kalpot citiem cilvēkiem. Jābūt par kalpu, nevis par kungu."
Šis dzīves moto ir licis viņam aktīvi iesaistīties arī humānās palīdzības ziedojumu vākšanai ukraiņiem. Pirms kāda laika viņa meita no Rīgas atsūtījusi autobusu, ko vajadzēja piepildīt ar dāvanām ukraiņu skolēniem: "Un visi cilvēki bija tik atsaucīgi. Sanesa tik daudz mantu, tik daudz apģērbu siltu, tik daudz apavu, kancelejas [preču], konfektes, pārtiku, kas ko varēja. Mēs piepildījām to autobusu līdz jumtam pilnu. Tagad mēs pinam maskēšanās tīklus – re, kur viens stāv, bet četri man jau aizvesti uz Rīgu ir."
Vislielākais prieks Igoram Pičam ir par labi padarītu darbu. Viņš stāsta, ka nereti, ar sniega pūtēju braucot no savas dzīvesvietas līdz viesu mājai, pa ceļam iztīra arī gājēju celiņus: "Neviens man to neprasa. Man prieks, ka es kaut ko labu daru. Man viena māja no otras ir pāris kvartālu, iztīru vienā mājā, tad es, braukdams uz šo māju, pa ceļam notīru citiem cilvēkiem.
Es zinu, ka gar skolu nobraukšu to trotuāru, sētniekam būs vieglāk strādāt."
Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks" rīkotāji ir Latgales vēstniecības "Gors" komanda.
"Viņš tik tiešām ir nenogurstošs cilvēks, cilvēks, kam interesē daudzas lietas, kam interesē senatne, kam interesē ne vien fotogrāfija, bet interesē gan arhitektūra, gan tradīcijas,"
"Gora" Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja Ilona Rupaine stāsta, kāpēc balva par mūža ieguldījumu šogad piešķirta Igoram Pličam: "Viens no tādiem galvenajiem iemesliem droši vien ir 21. gadā iznākusī grāmata, kas saucas "Latgales fotogrāfi laika ritumā no 19. līdz 21. gadsimtam", kurā viņš bija apkopojis informāciju par gandrīz visiem Latgales fotogrāfiem, kas dzīvoja šajos nepilnos divos gadsimtos. Es domāju, tas bija ļoti būtisks iemesls – ja cilvēks ir daudzu gadu garumā apkopojis informāciju, meklējis pirmavotus, meklējis fotogrāfijas, sazinājies ar šo fotogrāfu radiniekiem no visas pasaules. Lielākais paldies ir par viņa vēsturisko un tādu fundamentālu apkopojumu, par šīm fotogrāfijām, kas pie viņa mājās tiešām stāv goda vietā, par fotogrāfiju tādu kā muzeju, par šiem negatīviem, kurus viņš glabā. Tiešām tāda vācelīte – fotogrāfijas vācelīte Latgalē, tā var teikt, jā."
"Cilvēks, kurš visu laiku ir nemierā," tā par Igoru Pliču saka fotovēsturnieks Pēteris Korsaks. "Es neesmu skaitījis, cik viņš izstādes un seminārus rīkojis. Viņš ir izdevis tādus monumentālus darbus gan par Latgales cilvēkiem, gan Latgales dabu. Jo tādi apkopojumi no daudziem fotogrāfiem, protams, viņa paša arī, tādu par Latgali nekad nav īsti bijis. Es brīnos, ka "Boņuku" tikai tagad piešķīra." Pēteris Korsaks nu jau pusgadsimtu ir Pliča skolotājs un draugs. Viņi kopā ir strādājuši arī pie grāmatas "Latgales fotogrāfi laika ritumā XIX—XXI gadsimtā": "Tā kā es pusi mūža esmu darbojies, pētīdams fotogrāfijas vēsturi, par Latgali bija ļoti bēdīgi, un, pateicoties Igoram, ir tagad daudzi nozīmīgi albumi un grāmatas. Īpaši tā, kuru mēs kopā –
pateicoties Igora idejai, ir radīta fotogrāfijas Latgales vēsture, kura, es domāju, nekad nebūtu iznākusi, ja viņš nebūtu uzsācis.
Pieaicināja talkā mani, un tapa monumentāls darbs."
"Boņuka" balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā fotomākslinieks un fotovēsturnieks Igors Pličs saņems jau šo sestdien, 4. martā. Balvas pasniegšanas ceremoniju skatītāji varēs vērot klātienē Latgales vēstniecībā "Gors", portālā LSM.lv un LTV1.
