Diskusijā piedalās: Ieva Astahovska, Daniels Muzičuks, Eglė Mikalajūnė, Linda Kaljundi, Estere Šakāca, Jans Sova, Lia Dostlijeva, Iļja Levčenko.
Šajā tiešsaistes seminārā mākslas kuratori un zinātnieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ungārijas, Polijas, Polijas, Zviedrijas un Ukrainas diskutēs par to, kā postkoloniālās un dekoloniālās stratēģijas tiek iesaistītas mākslas institūciju mākslas programmās, veicinot šo pieeju aktualitāti Austrumeiropas kontekstā.
Notikuma rīkotāji temata aprakstā ieskicē: "Postkoloniālie un jo īpaši dekoloniālie diskursi pēdējā laikā ir kļuvuši par daļu no globālās vēstures un politikas diskusijas, caur tiem pievēršot uzmanību ne tikai pagātnei, bet arī koloniālajām pieredzēm, kas turpinās joprojām, un nepieciešamībai to mainīt. Šīs diskusijas aktualizē plašu tēmu loku – kā koloniālās un impēriskās vardarbības un netaisnības traumas turpinās nākamajās paaudzēs, kā pamatiedzīvotāju kultūras joprojām saskaras ar sistēmisku apspiestību, kāda ir antikapitālistisko pieeju loma zināšanu radīšanā un kā šīs perspektīvas liek pārvērtēt un mainīt muzeju, arhīvu un citu atmiņas un kultūras institūciju darbu.
Dekolonizācijas politika ir nepieciešama, jo tā piedāvā jaunas un kritiskas perspektīvas, kā pārdomāt sarežģītās attiecības starp pagātni un tagadni un kā domāt par koloniālās, impēriskās vai okupējošās varas ietekmi pat pēc tās šķietamām beigām. Mākslas pasaulē dekolonizācijas diskursi izaicina pastāvošās varas struktūras, atmaskojot un konfrontējot imperiālo vardarbību un netaisnību, gan iesaistot iztēli, gan aktīvi darbojoties, lai patiesi atbrīvotos no koloniālās pagātnes nastas.
Tomēr diskusijās par dekoloniālismu kā kritisku instrumentu, kas ļauj izprast nevienlīdzību un plaisu starp t.s. Globālajiem Ziemeļiem un Globālajiem Dienvidiem jeb bagātiem un spēcīgiem planētas reģioniem, no vienas puses, un politiski un ekonomiski marginalizētiem reģioniem, kuros turpinās ekspluatācija un koloniālisms, no otras puses, Austrumeiropa lielā mērā nav bijusi pārstāvēta, lai gan postkoloniālās un dekoloniālās perspektīvas šajā reģionā ir tikpat svarīgas. Austrumeiropā un postpadomju reģionā dekoloniālās pieejas ir ieguvušas jaunu aktualitāti līdz ar Krievijas karu Ukrainā, kura patiesais mērķis ir atjaunot pagātnes imperiālo varu. Šīs perspektīvas ir svarīgas arī, lai izprastu reģiona vēsturisko pārmaiņu sarežģītību un grūtības, kad pagātne turpina ietekmēt tagadni."
Šajā seminārā kuratori un pētnieki no Austrumeiropas mākslas institūcijām dalīsies pieredzē par to, kā dekoloniālās pieejas, kas tiek risinātas ar izstāžu un mākslas projektu palīdzību, var palīdzēt izprast un risināt mūsdienu politiskās, sociālās un vides krīzes.
Diskusija tiek īstenota projektā "No sarežģītās pagātnes uz kopīgu nākotni", ko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs veido sadarbībā ar Nacionālās mākslas galeriju Viļņā, OFF-Biennāli Budapeštā, Lodzas Mākslas muzeju un Malmes Mākslas muzeju programmā "Radošā Eiropa''. Šis projekts pievēršas jautājumiem, kas saistīti ar pagātnes un šodienas samezglotajām attiecībām, alternatīvām pieejām auditorijas iesaistē, mākslas mediācijā un starpdisciplinārās sadarbībās.
Par dalībniekiem
Daniels Muzičuks ir Lodzas Mākslas muzeja Modernās mākslas nodaļas vadītājs. Kurators izstādēm "Skanot ķermenim elektriski: eksperimenti mākslā un mūzikā Austrumeiropā. 1957–1984 (kopā ar Deividu Krouliju, 2012), "Piezīmes no pagrīdes: Māksla un alternatīvā mūzika Austrumeiropā. 1968–1994" (kopā ar D. Krouliju, 2017), "Ritma muzejs" (kopā ar Natašu Ginvalu, 2017) un "Caur skaņu necaurlaidīgo aizkaru. Polijas Radio eksperimentālā studija" (kopā ar Mihalu Mendiku, 2018). Venēcijas 55. biennāles Polijas paviljona līdzkurators (kopā ar Agņešku Pinderu). 2011. gada Igora Zabela konkursa laureāts (kopā ar A. Pinderu).
Eglė Mikalajūnė ir kuratore Nacionālās mākslas galerijā Viļņā un lektore Viļņas Mākslas akadēmijā. Kopš 2007. gada viņa ir kūrējusi vairāk nekā 15 izstādes, mākslinieciskās sadarbības un kopienas projektus Lietuvā, Portugālē, Vācijā, Norvēģijā, Islandē, Krievijā, Latvijā, Francijā un Lielbritānijā. Savā praksē viņa bieži cenšas pētīt lokālo globālā kontekstā un veicināt sadarbību starp dažādu jomu māksliniekiem, zinātniekiem un kopienām.
Estere Šakāca ir kuratore, pētniece un doktora grāda kandidāte Amsterdamas Universitātes Kultūras analīzes skolā (ASCA), kur viņa piedalās projektā "IMAGINART – Iztēlojoties institūcijas citādi: Mākslas, politikas un valsts transformācijas". Estere Šakāca darbojas kuratoru komandā "OFF-Biennale Budapest", ar kuru kopā bija "lumbung" dalībnieki starptautiskajā mākslas izstādē "Documenta 15". Viņa ir Austrumeiropas biennāļu alianses komandas locekle, kas kopīgi kūrēja Kijivas biennāli 2021. gadā. Estere Šakāca strādājusi par kuratori un redaktori tranzit.hu Budapeštā (2011–2020). Viņas pētniecība tēmas saistītas ar mākslas iniciatīvu organizēšanu ārpus valsts mākslas infrastruktūrām.
Ieva Astahovska ir mākslas zinātniece, kritiķe un kuratore. Viņa strādā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, kur vada pētniecības projektus par mākslu sociālisma un postsociālisma periodā, kā arī postsociālisma un postkoloniālās perspektīvus sasaisti Baltijā un Austrumeiropā. Viņas nesenākās veidotās izstādes ir "Dekoloniālās ekoloģijas. Saprast postkoloniālo pēc sociālisma" (2022), "Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules" Nacionālajā mākslas galerijā Viļņā (2022) un Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā (2020). Viņas pētnieciskās intereses ietver arī tādas tēmas kā laikmetīgums un vēsturiskums, vēstures un atmiņas attiecības, mākslas ģeogrāfija un perifēriju jautājums, māksla un ekoloģija.
Linda Kaljundi ir Igaunijas Mākslas akadēmijas kultūras vēstures profesore un Tallinas Universitātes vadošā pētniece. Viņa specializējas Baltijas valstu vēstures, historiogrāfijas un kultūras atmiņas, kā arī vides vēstures tēmu lokā, un viņu interesē jaunu, transnacionālu un savstarpēji saistītu skatījumu uz reģiona vēsturi un mantojumu meklējumi. Kaljundi ir publicējusi un rediģējusi krājumus par vēsturi un vēstures rakstīšanu, vēsturisko literatūru un attēliem. Kumu Mākslas muzejā Tallinā viņa ir bijusi līdzkuratore izstādēm "Vēsture attēlā – attēls vēsturē: Nacionālā un transnacionālā pagātne Igaunijas mākslā (2018), "Iekarotāja skatiens: Lisas Reihanas Vajājot Venēru" (2019–2020), Kumu mākslas muzeja Tallinā jaunajai pastāvīgajai ekspozīcijai "Identitātes ainavas: Igaunijas māksla. 1700–1945" (2021).
Iļja Ļevčenko ir mākslas zinātnieks, Tarasa Ševčenko Kijivas Nacionālās universitātes mākslas vēstures doktorants. Viņa pētnieciskās intereses ir saistītas ar mākslas filozofiju, politisko ikonogrāfiju un dekoloniālajām praksēm.
Jans Sova ir Varšavas Mākslas akadēmijas Kultūras teorijas katedras profesors, materiālistiskās dialektikas teorētiķis un kurators. Viņam ir socioloģijas doktora grāds un habilitētā doktora grāds kultūras studijās. Viņa pētnieciskās intereses galvenokārt saistītas ar modernitāti un modernizāciju kapitālistiskās pasaules sistēmas (semi)perifērijas zonās.
Lia Dostlieva ir māksliniece, kultūras antropoloģe un esejiste. Galvenās viņas pētījumu jomas ir kolektīvās traumas, postatmiņas, piemiņas prakses, kā arī neaizsargāto grupu pārstāvniecība un redzamība. Lia strādā ar dažādos medijos, tostarp fotogrāfijā, instalācijās un tekstilskulptūrās. 2022.–2023. gadā viņa ir Jana van Eika akadēmijas rezidējošā māksliniece. Lia Dostlieva nāk no Doņeckas Ukrainā, bet šobrīd dzīvo Poznaņā.
