Ventiņ vālod jeb ventiņmēl ir viens no trim dialektiem, kas saglabājies Latvijā. Valodnieki to klasificē kā lībisko jeb tāmnieku dialektu, kurā taupīgi lieto locījumus un norauj galotnes. Tas sastopams Kurzemes ziemeļos līdz pat Talsiem un Kandavai.
Lai nezaudētu šo latviešu valodas dialektu, reizi divos gados Ventspils muzejs aicina rakstīt ventiņmēlē. Konkursam ar nosaukumu "Pe mums ventiņes" var tikt iesniegti darbi prozā, dzejā vai jebkurā citā formā, kas krietni sarežģī darbu žūrijai. Kā skaidro Ventspils muzejā, kopš 2004. gada šim konkursam darbus visbiežāk iesnieguši vecāka gadagājuma cilvēki, kuri dzirdējuši šo valodu bērnībā, bet šogad desmit autoru vidū arī jaunāki.
Ventspilniece Tabita Saulīte stāsta: "Man vienmēr ir paticis, kad esmu ventiņus satikusi, ka viņi kaut ko norauj. Un kad es mācījos augstskolā, tad es visur, pie aizstāvēšanām lietoju ventiņvalodu, lai redz, ka es no turienes."
Latvijā fiksētas 500 valodas izloksnes, un tādas ir arī tāmnieku dialektā. Arī konkursam iesūtītajos darbos ieskanas Popes, Ances, Zlēku, Talsu puses izloksnes.
Šogad Ventspils muzeja žūrija par veiksmīgāko literāro darbu tāmnieku dialektā atzina Ulda Saulīša peršas. Tā viņš pats dēvē dzejoļus, ko raksta. Uldis Saulītis nav dzimis ventiņpusē, dialektu viņš ir dzirdējis no vecmāmiņas.
Ventspils muzejs ir atbalstījis arī filologa Ulda Grīnberga ventiņvalodas gramatikas rokasgrāmatas izdošanu, kas varētu būt noderīga ikvienam, kas vēlas iepazīt Ziemeļkurzemes dzirkstošo dialektu.
