"Mans lielākais sapnis šobrīd ir iemācīties latviešu valodu, lai es varētu ar draugiem kontaktēties latviski, jo šeit atbraucu un baidījos, ka neatradīšu draugus, bet tagad ar mani draudzējas visa klase," priecīgi saka Viktorija.

Abu meiteņu mamma, Montesori bērnudārza audzinātājas palīdze Anastasija Savčuka neslēpj: "Sākumā viss bija grūti, kad atbraucām; bija ļoti bail. Atvedām no Ukrainas negatīvu noskaņu, man neko negribējās sākt no sākuma, man bija ļoti grūti. Bet, kad šeit iepazināmies ar cilvēkiem, mūs ļoti labi uzņēma. Neesmu sastapusi nevienu sliktu cilvēku šeit. [..] Kad atbraucām, domāju, ka tas ilgs divas trīs nedēļas tikai, bija tāda cerība. Bet, kad sapratām, ka tik ātri neatgriezīsimies, saņēmu sevi rokās, meklēju skolu, dokumentus kārtoju. [..] Atbraucot meitenēm nebija pat rotaļlietu. Klasesbiedru vecāki sāka man zvanīt, jautāt, ko vajag. Veda meitenēm rotaļlietas, flomāsterus, krāsojamas lietas. Mēs sajutām atbalstu, ka nevajag nokārt degunu. Meitenes sāka iet uz skolu, ir apmierinātas."

Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas direktore Aija Neilande apstiprina: "Atsaucība bija ļoti liela. Principā mēs visi saprotam Ukrainas kara netaisnību, un mēs visi esam par ukraiņiem. Mazās meitenītes ir ļoti labi integrējušās, draudzējas ar bērniem, ir atvērta rakstura, skolotāji priecājas par viņām, jo viņas jau diezgan labi runā latviski. [..] Daļēji izmanto arī krievu valodu, bet pamatā cenšamies mācīt latviski, un viņām arī ir latviešu valodas apmācība divas stundas nedēļā, ko apmaksā pašvaldība."

Mamma ar meitām Latvijā uzturas jau kopš marta sākuma. Pirmos trīs mēnešus dzīvojušas viesnīcā, vēlāk atrasta dzīvesvieta tuvāk skolai.

"Man šeit ļoti patīk, ļoti labi bērni un skolotāji. Man ir ļoti daudz draugu, šeit ir ļoti labi," stāsta Anna. Viktorija skaidro, ka viņai vislabāk patīk fizkultūra un mācīties latviešu valodu. Skolā viņa esot jau pieradusi, un Viktorijai tur patīk: "Kad esam fizkultūrā, spēlējam spēles, un es vienmēr izvēlos savu labāko draudzeni, viņu sauc Aiša, mēs jau pirmajā dienā iepazināmies un draudzējamies. Es sēžu aiz viņas, un mēs vienmēr starpbrīžos sarunājamies, spēlējamies, zīmējam, visu kopā darām."

Mazā Anna atceras: "Kad atbraucu, man nekā nebija, ne mantiņu, ne apģērba. Tas bija ļoti sarežģīti, nezināju, ko darīt, mana mamma arī neko nezināja. Tad sākām vairāk pastaigāties un iepazīt Rīgu. Sākām iet skolā, un mums parādījās ļoti daudz cilvēku, kas palīdzēja, iedeva rotaļlietas, apģērba mūs, nepārtraukti zvanīja un apvaicājās, kā mums klājas. Ļoti palīdzēja. Tā es pamazām sāku pierast, un tagad man ļoti patīk te dzīvot."

Uz jautājumu, ko Anna visvairāk vēlētos, viņai ir skaidra atbilde: "Es visvairāk vēlos kara beigas. Un braukt atpakaļ uz mājām."