Kultūrdeva

Lindas Leen enerģiju gūst patērējot citu mākslinieku darbus

Kultūrdeva

Viesturs Kairišs gatavojas nākamajai filmai

Režisors Viesturs Kairišs

Režisors Viesturs Kairišs: Ja kāds bēdīgi runā par Dailes Lielo zāli, es jūtu tikai izaicinājumu

Latgales pirmizrādi 11. janvārī Krāslavā piedzīvoja režisora Viestura Kairiša filma “Piļsāta pi upis” – attiecību drāma, kas risināta uz vēsturisku notikumu fona 20. gadsimta 30. un 40. gados Latvijā. Režisoru vienmēr ir interesējušas vēsturiskas tēmas sasaistē ar šodienas aktualitātēm, politiskās norises kā mākslas degpunkts.

Henrieta Verhoustinska: Filma “Piļsāta pi upis” ir filmēta daudzviet Latgalē, un kaut arī Gunāra Janovska romāns, kas ir tās pamatā, nav latgaliski, filma ir latgaliski. Tas tev bija personiski svarīgi, cik es saprotu?

Viesturs Kairišs: Es domāju – tas bija vienkārši godīgi. Ja es filmēju Latgalē, kāpēc es to nedarītu latgaliski? Lai mums nebūtu kaut kāda pseidorealitāte, kurā vesela, nozīmīga Latvijas kultūra tiek vienkārši ignorēta, tāpēc, ka cilvēki nav pieraduši aizdomāties par to, ka tas tomēr ir mazliet savādāk.

Tas nebija filmas iemesls, bet tā sanāca, es par to ļoti priecājos, jo jebkurš izaicinājums padara filmu radošāku, interesantāku. Protams, Latgalē to stīdziņu ar manu sirdi ir vairāk, un es domāju, ka no tā iegūst jebkurš skatītājs, ieskaitot arī kurzemnieku.

Tādā ziņā filma varbūt kļūst personiskāka, jā.

Viens no tev būtiskiem jautājumiem, ko tu risini intervijās, ir, vai latgalieši ir daļa no latviešu tautas vai tā tomēr ir tauta.

Nē, nē, nē, sapratīsim pareizi. Tas ir politisks jautājums. Pirmkārt, kas nosaka tautas un valodas? Tie nav nekādi lingvisti vai valodnieki, tie ir politiķi. Latgalieši ir latvieši. Latgalietis ir tāds jauns pagājušā gadsimta izdomājums. Vispār tie ir Latgales latvieši. Latgales latvieši kādreiz nezināja vispār savu tautību, kad viņi aizbrauca – tai skaitā, kā mana vecvecmāte no Latgales strādāt uz Pēterburgu – viņi sev pie tautības rakstīja “katoļi”. Viņi bija Latgales latvieši. Latgalieši parādījās Franča Kempa laikā, tāds termins. Tie ir latvieši, bet vēsturisko apstākļu dēļ viņi attīstījās, var teikt, citā valstī, viņi 300 gadus bija nošķirti no pārējās Latvijas, tur bija liela katoļu kultūras dominance, poļu kultūras dominance. [..] Latgaliešu valoda ir daudz arhaiskāka, latgaliešu valodā tu vari daudz vairāk saskatīt seno latviešu valodu. Tas ir fakts.

Es domāju – mēs esam latvieši. Tie ir latvieši, to nevajag jaukt, tā nav cita tauta.

Henrieta Verhoustinska: Kā filmas aktieri tika galā ar latgaliešu valodu? Tas bija grūti vai viegli? Tev nācās viņus labot?

Viesturs Kairišs: Nē, es domāju, ka latgalieši to uztvēra ar sajūsmu, bet tas bija milzīgs apgrūtinājums visiem, jo, pirmkārt, nav pierasts – protams, pastāv latgaliešu rakstu valoda, bet tā nav pietiekami kopta, katrā “ģerevņā” runā savādāk, un turēties pie kaut kāda kopīgā rāmja, tas ir vesels uzdevums. Mums arī nebija tik daudz naudas, lai varētu uz laukuma turēt valodas konsultantu. Paldies izcilajai latgaliešu rakstniecei Ilzei Spergai, kas man pārtulkoja tos tekstus, palīdzēja precīzi tā laika valodu un kopsaucēju salikt. Paldies izcilajai latgaliešu dzejniecei Annai Rancānei, kura dziesmas atdzejoja – gan Raini, gan Klīdzēju.

Filmas titru dziesmu no Raiņa dramatiskās poēmas “Daugava” ar Jāņa Ivanova mūziku latgaliešu valodā pārcēla Anna Rancāne.

Tādas specifiskas lietas, kur mēs tomēr meklējām to latgalisko. Latgaliešu kultūra – līdz šim viņu drīkstēja, bija tāds labais tonis, prezentēt tādā šmakovkas, podu, dziesmu, deju laikā. Tāds suvenīrs, kur visiem papriecāties, bet ne vairāk. Jo nu valoda – nē, kas ta’ nu!

Šis ir stāsts par kaut ko citu. Šis ir tāds Eiropas stāsts, kas varēja notikt Latgalē, Vitebskā, Čehijā, daudz kur. Tāpēc mums arī kopproducentiem visiem viss bija skaidrs, gan Čehijā, gan Lietuvā. Viņi saka – jā, tas varētu pie mums notikt. Tā ir tāda provinces pilsētiņa. Ļoti līdzīga vēsture – vai tur latgaliešu vietā bija baltkrievi, čehi, slovāki, lietuvieši vai poļi – bija tie miesti, kur pārsvarā dzīvoja ebreji un vietējās tautas apkārt, un šie notikumi līdzīgie.

Tās ir asinszemes.

Jā, tā ir Timotija Snaidera koncepcija par asinzemēm. Tas ir tas, kas mani visvairāk uzrunā – tā kultūrtrauma, ko mēs joprojām risinām. Tikai – caur latgaliešu prizmu un caur Latgales vēstures prizmu, kas tomēr mazliet atšķīrās, tur bija sava specifika – arī katolicisms, arī attiecības ar Ulmaņlaikiem daudz sarežģītākas. Tā ir daļa no mūsu vēstures, kuru mēs labprāt paslaukām zem tepiķa, jo tā vienlaicīgi uzdod arī neērtus jautājumus.

Tā ir vēsture, kuru grūti nosaukt par patriotisku – īstā vēsture.

Filmā varas maiņas punkti tiek risināti ar grotesku un farsu. Ja godīgi, man mazliet pat pietrūka – man likās, ka kontrasts starp traģiskajām vai citviet liriskajām ainām un to latgalisko mūziku un izspīlēto komismu varēja būt vēl košāks un drosmīgāks. Vai tās bija tās vēstures sensitīvās tēmas, kādēļ tu tomēr neizdarīji to tā, lai tas pārvēršas pilnīgā absurdā?

Manuprāt, tas nekādā veidā nevar pārvērsties pilnīgā absurdā, jo tas bija vienkārši reāli, patiesi un traģiski. Protams, ka tā ir vairāk tāda metafora. Skaidrs, ka mēs saprotam, ka tā ir tāda līdzība par vienu civilizāciju, kas zudusi. Man grūti teikt – es domāju, ka mēs uztaisījām tā, kā bijām domājuši. Tomēr man liekas svarīgi saglabāt to balansu, jo tomēr tas stāsts ir traģisks, lai kā mēs centāmies tādu humora vai cilvēcības dzirksti atrast.

Man liekas, ka ir svarīgi ir pateikt, ka tā nav filma par holokaustu, bet tieši par šo vietu.

Tā nav filma par holokaustu, tā ir filma vispār par Latviju, par mūsu vēsturi, bet par šiem cilvēkiem – kā tiek iznīcināts cilvēks, un kādas īpašības ir svarīgas, lai tava cilvēcība saglabātos, lai tu spētu izdzīvot.

Tā ir, man liekas, ļoti mūsdienīga tēma.

Tavā biogrāfijā ir tik daudz pakāpju – tu studēji bibliogrāfos, tad vienu gadu kritiķos, pēc tam režisoros.

Jā, man ir daudz kursa biedru…

Šobrīd tu esi gan kino, gan teātra režisors. Nav noslēpums, ka Juris Žagars šobrīd pretendē uz Dailes teātra direktora amatu un viņa iesniegumā Kultūras ministrijai tu esi pieteikts kā potenciālais Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs. Es saprotu, ka tas ir ļoti nozīmīgs un izsvērts lēmums – piekrist kaut kam tādam. Kāds bija tas impulss, kāpēc tu piekriti šai Žagara uzrunāšanai?

Jautājums – vai šobrīd ir par to vispār korekti runāt? Tas ir numur viens. Jo tas ir konkurss. Man liekas, kamēr tas nav noslēdzies…

Es vienkārši gribētu saprast, kāpēc tu to vēlies? Es atceros arī laiku, kad tu veidoji “Sapni par Latviju”, veselu sezonu Nacionālajā teātrī. Bez šaubām tu tajā laikā būtu vēlējies būt Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs. Tātad tevī ir šī ambīcija, ka tu tomēr gribi radīt tādu vienu milzīgu mākslas iestādi ar savu konkrētu māksliniecisko vīziju. Vai tā ir tava motivācija? Vai drīzāk kāda misijas apziņa izglābt slīkstošu kuģi?

Otrais variants tas noteikti nav. Vēlreiz – es jūtos ļoti divdabīgi tev atbildot uz šo jautājumu, jo es domāju, ka tas ir ļoti nekorekti man par to vispār šobrīd runāt.

Bet es nevarēju tev nepajautāt.

Ir skaidrs, ka es domāju par to, kas man būtu dzīvē jādara. Tās ir ļoti nopietnas domas un ļoti nopietnas atbildes uz šiem izaicinājumiem.

Līdz šim kā teātra režisors tu esi gājis ļoti savu ceļu un neesi ļoti rēķinājies ar to, vai tev būs simtiem tūkstošu skatītāju. Tu esi gribējis pateikt konkrētas lietas un izdarīt tās konkrētā stilā, kas tevi ļoti atšķir no pārējo režisoru pulka Latvijā. Un tāpēc es arī jautāju šo nekorekto jautājumu, jo, kā zināms, Dailes teātrī ir milzīga tūkstošvietīga zāle, kas jāpiepilda daudzus vakarus no vietas. Vai tu kā potenciāls vadītājs esi gatavs kompromisiem ar to mākslas ceļu, kādu tu līdz šim esi gājis?

Es saku daudz savādāk. Es nevis esmu gatavs – es tajā saskatu savu izaicinājumu un arī savu attīstību. Tas ir kā “mainīties uz augšu”. Tas mani arī interesē – aizvien vairāk gribu strādāt tajā sfērā, kas ir satiksme ar cilvēkiem, ar cilvēcību.

Man šķiet, ka tieši tas man ir vajadzīgs. Jo šo dzīves posmu… nevaru teikt, ka esmu izsmēlis, bet esmu daudz tajā bijis un man tas ir ārkārtīgi svarīgs, un es netaisos iet uz kompromisiem [..] es tieši taisos attīstīties, es taisos to attīstīt un veikt nākamo soli uz priekšu. Un šis ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Ja man kāds runā bēdīgā tonī par Dailes Lielo zāli – es jūtu tikai uzbudinājumu, tikai izaicinājumu. Es vienkārši jūtos nekorekti par to runājot, jo, manuprāt, man jārespektē, jāciena konkurss. [..]

Bet ir skaidrs, ja es uz kaut ko eju, tad tas ir ļoti nopietns mans lēmums. Un varbūt ne tikai mans. Es saprotu, aptveru, kas varbūt būtu jādara. Kādu mēnesi vai pusotru atpakaļ man nebija ne mazākās jausmas, un tas man šai situācijā arī ļoti patīk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti