Radošo personu sociālā aizsardzība ir viens no jautājumiem, kas bez risinājuma ir jau gadiem. Pērnajā ziemā Radošo savienību padome no jauna iekustināja iepriekš nesekmīgi virzīto Radošo personu statusa likumprojektu, kas teorētiski pēc Kultūras ministrijas un nozares vienošanās būtu jāizstrādā līdz šā gada novembrim.
„Man tik optimistisks tas skats nerādās, jo tādas reālas darbības pie likuma joprojām nav,” Radošo savienību padomes vadītāja Dace Bluķe norāda, ka jautājums par radošo personu sociālo aizsardzību kļuvis īpaši aktuāls šobrīd, kad Finanšu ministrija rosina ar sociālo nodokli aplikt autoratlīdzības.
„Ko tas nozīmēs autoriem? Pat, ja viss notiks, kā ministrija plāno, un autori maksās 33% sociālo nodokli no savām autoratlīdzībām, tad pretī viņi nesaņems tās pašas sociālās garantijas, ko saņem uz darba līguma nodarbināti cilvēki. Autors nevar kļūt par bezdarbnieku, jo viņam nav darba devēja, no kā aiziet, tādas pašas problēmas ir, piemēram, ar slimības pabalstiem. (..) Līdz ar to no autoru un Radošo savienību puses jautājums par radošo personu statusu ir ļoti, ļoti aktualizējies.”
Labklājības ministrijā gan mierina, ka tiem radošo profesiju pārstāvjiem, kas nestrādā štatā, bet brīvi pārdod savus radošos darbus, autoratlīdzības ar sociālo nodokli neapliks. Viņiem, tāpat kā līdz šim, būs jāreģistrējas kā pašnodarbinātajiem un sociālās iemaksas jāveic pašiem. Taču tieši tur slēpjas radošo personu neaizsargātība, skaidro kinorežisore Kristīne Želve:
„Pat brīvprātīgi pašam maksājot sociālo nodokli no saviem autora ienākumiem, pie tam pats autors maksā visus tos 30%, nevis kā darba attiecībās, kur daļu maksā darba ņēmējs un darba devējs, vienīgais, ko viņš iegūst, ir kaut kāds uzkrājums pensijai. Šis sociālās aizsardzības veids neietver bezdarbnieka pabalstu dīkstāves gadījumā, slimības, bērna kopšanas vai pat tā dēvēto miršanas pabalstu. Tas viss uz autoru neattiecas, un tā ir ļoti liela netaisnība. Radošās personas likumam to vajadzētu atrisināt.”
Kā labāko risinājumu Radošās savienības redz pārņemt Igaunijas modeli, kur Radošo personu un organizāciju likums nosaka brīvmākslinieku statusu un finansējuma avotus radošajam procesam, pamatā no akcīzes nodokļa alkoholam un tabakai un no azartspēļu nodokļa.
„Es domāju, ka tas ir nākamā gada jautājums,” - šādu termiņu radošo personu sociālās aizsardzības sistēmas izstrādei min Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktore Jolanta Treile. Viņa sola, ka darbs pie likumprojekta atsāksies, kolīdz valdībā pieņems galveno kultūras nozares plānošanas dokumentu „Radošā Latvija”. Taču ierēdne atgādina, ka jautājums neizbēgami ir arī par papildu finansējumu:
„Likums pats par sevi nav atrisinājums. Mums ir likumi arī kultūras jomā, kas būtībā nedarbojas, jo valsts budžets nespēj pietiekami nodrošināt šo likumu darbību. Līdz ar to mums ir vienkārši jādomā, kas būtu tie pareizākie un labākie ceļi, kā risināt konkrētos jautājumus.”
Ministrijā sola, ka nākamgad pareizākos ceļus mākslinieku aizsardzībai beidzot atradīs. Bet ja vilcināšanās turpināsies, Kristīnei Želvei ir priekšlikums, kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā to paātrināt:
„Viena brīnišķīga ideja bija kailo mākslinieku skrējiens pretī ārzemju televīzijas kamerām kāda skaista kultūras pasākuma atklāšanā, simbolizējot mūsu kailās un basās vecumdienas…”
Tuvākajās nedēļās Radošo savienību pārstāvji apņēmušies Kultūras ministriju iepazīstināt ar Igaunijas Radošo personu un organizāciju likumu, uz kā bāzes grib veidot arī Latvijas likumu, un cer uz ministrijas juristu atbalstu.
