Monogrāfijā detalizēti aprakstīts trīs gadu garumā īstenots pētījums par Dziesmu un deju svētkiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Pētījums sniedz ieskatu svētku tradīcijā no finansiālā, zīmološanas, repertuāra, emocionālā un daudziem citiem aspektiem.
"Mēs esam uz Dziesmu svētkiem skatījušies citā rakursā nekā līdz šim. Ir arī raksts par Dziesmu svētku vēsturi, bet mēs mēģinājām vērtēt kolektīvu veidus, kas ir iesaistīti, skatīties uz Dziesmu svētkiem kā uz tradīciju, skatīties, kāda ir izglītības loma tradīcijas saglabāšanā,” Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” stāsta viena no monogrāfijas autorēm, Latvijas Kultūras akadēmijas Radošo industriju programmas direktore Agnese Hermane. "Arī par finansiāliem un ekonomiskiem apstākļiem Dziesmu svētku procesā. Domāju, ka tās ir jaunas lietas, ko esam atklājuši.”
Hermane skaidro, ka
monogrāfijas tapšanas laikā ir savākts daudz datu, bijuši vairāki pētījumi un aptaujas, iesaistot tajās dalībniekus, kolektīvu vadītājus Latvijā un diasporā, kolektīvu dibinātājus un svētku koordinatorus pašvaldībās
"Materiālu ir savākts daudz, patiesībā varētu uzrakstīt vēl vienu monogrāfiju,” atzīst Hermane.
Grāmatā iekļauti 13 raksti, kurus veidojuši gan pieredzējuši pētnieki, gan jauni Latvijas Kultūras akadēmijas kolēģi.
"Mūsu fokusā bija nevis repertuārs un repertuāra pulēšana vai precizēšana koriem, deju un pūtēju kolektīviem, bet tas, ka Dziesmu svētki ir virkne ar pakalpojumiem, kas tiek veikta,” norāda antropologs, arī viens no monogrāfijas autoriem Viesturs Celmiņš.
"Dziesmu svētku kopiena galvenokārt interesējas par repertuāru, (..) mēs skatījāmies uz parastākām lietām – autobusi, ID kartes, maisiņi, nokļūšana un tādas,” turpina Celmiņš. "Nonācām pie tā, ka daudz enerģijas veltām tam, ka repertuārs mainās. Bet
būtiski ir tas, ka svētkus veido iedzīvotāji. Dziesmu svētku process mainās un mainās arī sabiedrība. Tas, kas ir mainījies pēdējo piecu gadu laikā, ir tas, ka cilvēki aktīvi grib līdz darboties svētkos un pēdējos piecus, septiņus gadus to var arī izdarīt.”
Celmiņš norāda, ka turpmāk jāņem vērā, ka sabiedrība attīstījusies, katrs ir eksperts.
"Patīk vai ne, kolektīvu vadītājiem, virsvadītājiem līdz pat ministram būs jāatbild ikkatram iedzīvotājam par virkni jautājumu,” uzskata Celmiņš.
Sabiedrība ir gājusi uz priekšu, un tas paredz cita veida komunikāciju par svētkiem un komunikāciju par lietām, kas pirms gadiem desmit nebija svētku dienaskārtībā.
Hermane arī piekrīt, ka cilvēki grib izteikties un grib tikt sadzirdēti, bet ir jautājums, kā sadzirdēt un komunicēt ar 43 tūkstošiem cilvēku, kāds bija šogad svētku dalībnieku skaits. Viņa atzīst, ka tradicionālās metodes nepalīdz, tāpēc, gatavojoties nākamiem svētkiem, par to rūpīgi jādomā.
Celmiņš rosina, ka komunikācija par dažādiem arī praktiskiem jautājumiem, līdzīgi kā repertuāra apguve, jāsāk tūlīt pēc aizvadītiem svētkiem, lai radītu pietiekami daudz laika ideju sagatavošanai.
Vēl viens aspekts, ko parādīja pētījums, – cilvēki neapzinās, cik liela loma ir kolektīvu vadītājiem.
"Svētkos nevar piedalīties individuāli, tu vienmēr ej kolektīvā, un tavs vadītājs ir tas, kurš nosaka iespējas piedalīties,” norāda Hermane.
Latvijā ir ap 1000 kolektīvu vadītāju. 70% no viņiem ir augstākā izglītība jomā, kurā viņi vada kolektīvu, un tas ir salīdzinoši augsts rādītājs. Parasti viens kolektīvu vadītājs vada vienu vai divus kolektīvus, bet ir tādi, kas vada piecus, sešus, pat deviņus kolektīvus. Vidēji kolektīvu vadītājs strādā 10 stundas nedēļā un ir atbildīgs vidēji par 53 cilvēkiem kolektīvā. Pētījums arī parāda, ka kolektīvu vadītāji jūtas novērtēti un sabiedrībā cienīti, bet smags ir atalgojuma jautājums.
