Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga stāsts no 13.gadsimta līdz mūsdienām

Par Latvijas karoga dzimteni uzskatām Cēsis, jo 13.gadsimtā Atskaņu hronikā parādās ziņa par cēsnieku sarkanbaltsarkano karogu, bet sava loma Latvijas karoga tapšanā ir arī Valmierai. Kāds tad ir bijis Latvijas karoga ceļš līdz mūsdienām un vai tam ir kāda saistība ar Krievijas vēsturnieku pausto, ka sarkanbaltsarkanais karogs ir nācis no slāvu ciltīm?

Cēsu muzeja vēsturnieks Tālis Pumpuriņš izrāda Cēsu Jauno pili, kur izvietota Latvijas karogam veltītā ekspozīcija un skatāms arī pats pirmais, Valmierā izgatavotais karogs. Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš ir viens no zinošākajiem Latvijas karoga pētniekiem - par šo tēmu aizstāvēta doktora disertācija un pētījums apkopots grāmatā "Sarkanbaltsarkanās - Latvijas karoga krāsas".

"Literārais prototips, kas ir ņemts par pamatu mūsu karogam, nāk no 13.gadsimta, precīzāk, 1279.gada, kad tolaik no Cēsīm viens brālis bruņinieks devās palīgā rīdziniekiem. Hronists Atskaņu hronikā apraksta, ka no Cēsīm nācis šis bruņinieks ar simts karavīriem, viņiem ir bijis karogs - sarkans ar baltu, un viņš uzsver, ka tas ir latviešu karogs," stāsta Tālis Pumpuriņš.

Ir arī cits skaidrojums, kas izskanēja šoruden Krievu kultūras dienās. Cēsu pilij blakus esošajā Riekstu kalnā dzīvojošie vendi bija slāvu cilts - tā  tiek apgalvots filmā "Latvijas krievi: desmit gadsimtu vēsture". Tās autors Igors Gusevs min faktus, ka te bija senslāvu ciltis un tātad arī karogs ir viņu.

Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš norāda - diskusijas un spekulācijas par Cēsu vendiem kā slāvu cilti nav nekas jauns: "Aizsākās diskusijas jau 19.gadsimtā baltvācu aprindās, no kurienes vendi cēlušies. Bet mēs jau zinām, ka mūsu vendi, kas ir dzīvojuši šeit, Riekstu kalnā, - arheologi jau ir pierādījuši, ka viņi ir nākuši no Kurzemes. Šie vendi ir bijuši somugru izcelsmes."

Atgriežoties pie Latvijas karoga ceļa, nākošais posms ir jaunlatvieši, kuri studē Tērbatas Universitātē un atrodot Atskaņu hronikā pieminēto latviešu karogu, un tad arī izraugās šīs par nacionālajām krāsām. Tālāk būtisks solis karoga vēsturē ir Pirmais pasaules karš un latviešu strēlnieku vienību veidošanās.

Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja Ingrīda Zīriņa stāsta, kā Valmierā tapis pirmais šūtais Latvijas karogs: "1916.gadā dzīvo šeit un pilda skolotāja pienākumu gados jaunais Jānis Lapiņš, kura līgava tad arī šo karogu uzšuj. 1917.gadā, Vidzemes zemes sapulces laikā, pirmoreiz oficiāli tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs."

Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Ineta Amoliņa arī pētījusi Latvijas karoga vēsturi, kas apkopota prezentācijā "Mans karoga stāsts" - tajā iekļauti gan fakti, gan aculiecinieku atmiņas par to laiku un noskaņojumu Valmierā, arī par to, kā Jānis Lapiņš ar neatkarīgas Latvijas un karoga ideju spēja aizraut savus laika biedrus.

Valmierā ļoti bieži uzturējās Kārlis Skalbe ar savu kundzi, Jānis Akuraters, Pauls Dāle. Viņi vienojās kopīgā valodā un kopīgās idejās, kuras iznesa tālāk.

Jāņa Lapiņa izveidotais karogs atšķiras no vēlāko gadu un mūsdienu karoga gan ar krāsu, gan uz tā attēloto saulīti.

Šoruden Priekuļu pagasta Veselavas pagastā, kur dzimis Jānis Lapiņš, atklāta piemiņas vieta. Tās izveides iniciatore ir Veselavas biedrība "Ieva". Biedrības valdes priekšsēdētāja Dace Kalniņa par šo ieceri saka: "Ļoti gribētu, lai jaunā paaudze to atcerētos, jo Latvijas karogs nav nekāds nieks, tas ir visīpašākais, kas mūsu valstij ir."

Jāņa Lapiņa dzimto māju gan vairs nav, bet te ierīkots informācijas stends un arī karoga masts, kurā valsts svētkos un svinīgos brīžos plīvos Jāņa Lapiņa karoga prototips. Īsto karogu viņa meita uzdāvināja Cēsu muzejam, to gan nācies restaurēt.

Pēc Jāņa Lapiņa pirmā 1916.gadā šūtā karoga diskusijas par to, kādam karogam ir jābūt, turpinājās un vēl ilgi nebija vienprātības.

Šodienas karoga karmīnsarkanā krāsa parādās vēlāk. 1923.gada janvārī Saeima pieņem likumu par karogu, kas tad arī nosaka krāsas un proporcijas.

Tālāk karogs pieredzēja gan pirmo brīvvalsti, gan okupācijas gadus. Vai katrā ģimenē ir savs stāsts, kā karogs ceļojis līdzi emigrācijā, kā slēpts mājas bēniņos. Bija arī drošsirdīgie, kuri arī okupācijas gados nebaidījās sarkanbaltsarkano karogu uzvilkt kādā tornī, mastā vai priedē.

Savs karoga stāsts ir arī valmierietim Visvaldim Skrastiņam, kurš Latvijas karogu uzvilka 1987.gada 18.novembrī Valmieras stadiona mastā.

"Viņiem bija jāmeklē, bet neatrada. Tā jau bija krimināllieta. Tad rēķini, kāds tam karogam spēks, lai tur meklētu, viņi ilgi bija pūlējušies, visu Daliņa ielu bija apbraukājuši, gājuši uz šūšanas ateljē, prasījuši, vai nav šūts," atminas Visvaldis Skrastiņš.

Atmodas vilnis bija sācies. "Karoga atgūšanas lieta bija ļoti nozīmīga, trešās atmodas sastāvdaļa. Tika rakstītas vēstules, akadēmiķa Stradiņa vadībā tās tika apkopotas. 1988.gads - vēl jau nebija atjaunota Latvijas Republika. Cēsis ir tā pilsēta, kur 1988.gada oktobrī tornī pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Kopš tā laika karogs ir mūsu pils tornī," stāsta vēsturnieks Tālis Pumpuriņš.

Tālis Pumpuriņš arī uzsver - tāds ceļš, kādu ir nācies iziet Latvijas sarkanbaltsarkanajam, nav daudzu nāciju vai valstu karogiem, tāpēc, lai arī kādas nebūtu citu valstu vēsturnieku diskusijas, tas ir mūsu karogs.

1 komentārs
Hūgo Vācietis
BET DOMĀJU KA DP BŪTU JĀPAPĒTA ARĪ LSM.LV. DARBĪBA ! PĀRĀK DAUDZ SĀK RASTIES MOMENTU KAD LIEKAS KA ARĪ ŠEIT DARBOJAS KRIEVU 5.KOLONA !
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti