Kopradīt sapni
Kā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atklāj viena no izstādes "Dzintars – Baltijas zelts" veidotājām, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, darbu pie izstādes 2019. gadā aizsāka bijušais Francijas institūta Latvijā direktors Žils Bonviāls, kurš agrāk strādājis Honkongā un labi pazina Honkongas pilsētas universitātes Indras un Harija Bangu galerijas vadītāju, profesori Izabellu Franku. Franka ir pētniece, mākslas zinātniece no ASV. Galerija pastāv septiņus gadus, tai nav savas mākslas kolekcijas, bet tā strādā, veidojot lielus starptautiskus projektus. "Bonviāla kungs jautāja muzeja kolēģiem, ar kuriem viņš ļoti veiksmīgi sadarbojies gan par Latvijas tekstilmākslu, triennāli un daudzām citām lietām, ko varētu piedāvāt šai galerijai kā tādu interesantu materiālu. [..]Atskatoties uz Rīgu – Eiropas kultūras galvaspilsētu 2014. gadā, es piedāvāju, ka runa varētu būt par dzintaru. Šī ideja ļoti iepatikās," atceras Baranovska. 2021. gada pavasarī Izabella Franka bija Latvijā, iepazinās ar mūsu muzeju kolekcijām, kā arī devās uz Palangu, jo sākotnēji bija iecerēts izstādē iekļaut arī Palangas muzeja kolekciju. Tomēr politisku iemeslu dēļ Lietuvas kolēģi no dalības izstādē atteikušies.
Izstādes katalogā, ko drīzāk varētu saukt par grāmatu, kur aplūkojami attēli no pasaules ievērojamāko muzeju kolekcijām un lasāmi zinātniskie raksti par dzintaru, atrodams arī raksts par Palangas muzeja kolekciju.
Projektam sākoties, bija jāpārvar dažādi sarežģījumi, saistībā ar Covid-19 pandēmiju un politiskajiem nemieriem Honkongā. "Brīžiem likās, ka nekas nevar notikt. Bet šobrīd mēs tiešām esam ļoti lepni un priecīgi, ka no šī sapņa neatteicāmies, izstāde ir atklāta un skatāma," ar gandarījumu pauž Baranovska. "Tā ir lieliska ekspozīcija, ar visām augstajām tehnoloģijām, multimedijiem, viss ir ļoti pārdomāts, labākajā līmenī. Finansiālie resursi Honkongā universitātes galerijai ir, mūsu izpratnē, lieliski, kaut arī viņi sūdzas, ka ir par maz," pastāsta Baranovska. Honkongas pilsētas universitāte nav humanitāra universitāte, bet gan vērsta uz eksaktajām zinātnēm, "tāpēc izstādēm vienmēr ir šī simbioze: māksla, zinātne, pieredze, un noteikti Honkongā jebkurā muzejā, jebkurā izstādē, vai tas būtu stāsts par Seno Ķīnu, multimediji ir klātesoši," stāsta Baranovska. Izstādes iekārtojums ir kopprodukts, Latvija ir viens no partneriem. Indras un Harija Bangu galerijai izveidojusies sadarbība ar franču māksliniekiem, kuri labi pārzina galerijas telpu. Izstādes scenogrāfs "pat nepiedalījās uz vietas, visu sūtīja attālināti", komentē Baranovska. Izstādi augstā līmenī iekārtoja vietējā izstāžu uzbūves kompānija, grafisko un audiovizuālo risinājumu un kataloga dizainu veidoja Nikolā Patržinskis, kas kopā ar Žilu Bonviālu ir arī viens no izstādes asociētajiem kuratoriem.
Dzintara maģiskais stāsts
Baranovska, lai arī zinājusi, ka Ķīnā gan vēsturiski, gan mūsdienās dzintars ir populārs, bijusi izbrīnīta par privātajām kolekcijām, kas kā košs akcents redzamas arī izstādē. Tāda ir privātā kolekcija no Honkongas: "Betija Lo un Kenets Ču, ļoti interesants pāris, viņiem ir izcila lietišķās mākslas artefaktu, Ķīnas lietišķās mākslas kolekcija, veidota trīs paaudzēs. Tur ir skitu zelts, nomadu cilšu priekšmeti, [no laika] pirms Kristus un viduslaiki, līdz pat 18. gadsimtam. Šīs kolekcijas nosaukums "Mengdiexuan" nozīmē "Tauriņu sapņu studija"," stāsta Baranovska. Kolekcionāri savus darbus labprāt uztic eksponēt Eiropas lielākajiem muzejiem. "Mēs ar viņiem tikāmies, viņu filozofija ir, ka šie vēsturiskie artefakti nepieder jums, jūs viņus varat glabāt uz laiku, tad viņi dodas tālāk. Šis pāris ir arī dāvinājis muzejiem savus darbus," stāsta Baranovska. Šī kolekcija izstādē pārstāvēta ar dzintara artefaktiem no Haņu dinastijas (206. g. p.m.ē. – 220. g.) līdz pat Cjinu dinastijas ziedu laikiem 17.–18. gadsimtā. "Tas Āzijas un Eiropas dialogs ir brīnišķīgs, tas ir kaut kas neparasts, un tādu mēs dzintaru neesam redzējuši," priecājas Baranovska.
Iedvesmot Sprīdīti
Jautāta, vai līdzīgu izstādi varētu rīkot arī Latvijā, Baranovska norāda, ka šādas izstādes izmaksas ir ļoti lielas: "Apdrošināšana, priekšmeti ir unikāli, un vai viņi piekritīs sūtīt [tos] no Ķīnas… Visa politiskā situācija šobrīd ir diezgan trausla." Taču dalība šajā starptautiskajā izstādē nesusi ieguvumus kopīgā darba pieredzē ar ārzemju kolēģiem un abpusējas mācīšanās veidā: "Protams, pabūt Honkongā, redzēt, kā strādā viņu mākslas muzeji, kas tiek būvēti burtiski pēdējos divos gados [..] reģionā, kas ir ostas gals, kā mūsu Andrejsala. Privātā publiskā partnerība. [..] uzbūvēt divus milzīgus muzejus, viens ir laikmetīgai mākslai un dizainam, otrs ir tradicionālajai Ķīnas mākslai, kur pat viņiem priekšmetu nav tik daudz. Bet viņi strādā pie tā, veido izstādes. Tas vēriens ir fantastisks, šī pieredze," ar Ķīnā gūtajiem iespaidiem dalās Baranovska. Izstāde "Dzintars – Baltijas zelts" apliecina tā pārlaicīgo vērtību un skaistumu. "Tas "Sprīdīša sindroms", kad vajag kaut kur aizbraukt, kaut ko ieraudzīt, atgriezties un saprast, cik pie mums ir labas lietas. Domāju, tas iedvesmos arī mūsu jaunos dizaina māksliniekus, kas strādā šobrīd [..] dzintars ir ļoti interesants materiāls, bet ar viņu jāmāk sarunāties," noslēdzot sarunu, saka Baranovska.
