Jautājumus jaunajai kultūras ministrei uzdeva nozares pārstāvji – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs un rakstnieks Arno Jundze, Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela un režisors Elmārs Seņkovs.
ĪSUMĀ ministres paustais:
- Vēlos lauzt ledu Laikmetīgās mākslas muzeja jautājumā. Jāatrisina laikmetīgās mākslas kolekcijas veidošana, glabāšana, sakārtošana.
- Nevaram atļauties, ka mūsu kultūras būvju būvniecība ir tik smagnēja. Mans uzdevums – analizēt pieļautās kļūdas, procesu un saprast, kā veikt uzlabojumus.
- Prioritāte – nozarē strādājošo atalgojums.
- Kultūrkapitāla fonda finansējums pieaug. Fonda padomes jautājums – kurām programmām tas tiek proporcionāli sadalīts.
- Neticu politikai, kas ir uzspiesta no augšas, it sevišķi kultūras nozarē.
Henrieta Verhoustinska: Jūs esat zināma kā Kino muzeja vadītāja un arī Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmas veidotāja. Vai nepietiekamais finansējums kino bija iemesls, kādēļ jūs gājāt politikā?
Agnese Logina: Piedzīvotā frustrācija kā cilvēkam, kas strādā ar nozares nākotnes jautājumiem, noteikti bija ļoti liela motivācija iesaistīties, jā. Bet vienlaikus man ir astoņu ar pusi gadu pieredze muzejā, un muzeju apstākļi ir viena no lietām, kas man arī motivēja kļūt politiski aktīvākai.
Tas, ko es caur caurēm redzēju un pieredzēju savā darbā līdz šim, – sabiedrības līmenī trūkst izpratnes par to, ka kultūra nav tikai viens notikums reizi gadā vai divos, bet tas ir ikdienas darbs, ikdienas process, kas ir jānodrošina, lai vispār būtu rezultāts, un rezultāts nav vienīgais, kas ir kultūra.
To īpaši, man liekas, jūt muzeju darbinieki, ka...
Henrieta Verhoustinska: Kultūras jomas darbinieki vispār.
Agnese Logina: Jā. Muzejos tu atklāj izstādi, viss notiek, visi ir superpriecīgi izstādes atklāšanā, bet neapzinās milzīgo darbu, kas ir veikts, lai vispār līdz tam nonāktu.
Henrieta Verhoustinska: Jūs vairākkārt esat izteikusies, ka atšķirībā no iepriekšējā ministra, kam tuvāka bija tradicionālā kultūra, arī tradicionālās vērtības, jūs vairāk vēlētos pievērsties laikmetīgās kultūras, laikmetīgās mākslas jomai. Ne velti viena no jūsu biroja vadītājām ir viena no jaunām mākslas zinātniecēm un laikmetīgās mākslas kuratorēm Līna Birzaka-Priekule. Vai tas nozīmē, ka Dziesmu svētku kustībai un citām mūsu kultūras tradicionālajām izpausmēm ir gaidāma kaut kāda prioritāšu maiņa?
Agnese Logina: Nē.
Es gribētu aicināt tradicionālās kultūras pārstāvjus nesabīties no šī un nākt pie manis iepazīties, runāt, tikties, aicināt [mani] uz saviem pasākumiem. Jo es šeit redzu milzīgu iespēju sinerģijai, un es gribu, ka arī laikmetīgā kultūra ienāk mūsu tradīcijās.
Mums ir jāiet līdzi laikam. Tas ir daudzās jomās. Es esmu atvērta sarunām, lai iepazītos, un tiešām ļoti labprāt uzzinu par citām nozarēm, kuras līdz šim varbūt mazāk zināju, un par to problēmām no iekšpuses. Šodien no rīta vēl tikāmies ar Dziesmu svētku kustības pārstāvjiem, dalībniekiem, lai runātu par sasāpējušo viņu atalgojuma jautājumu. Tā arī ir ļoti liela problēma, kurai meklējam risinājumu.
Laikmetīgās mākslas muzejs un mākslas kolekcijas veidošana
Henrieta Verhoustinska: Mēs lūdzām vairāku nozaru pārstāvjus sagatavot jums jautājumu. Sāksim ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores Māras Lāces jautājumu.
Māra Lāce: Šobrīd es atrodos Muzeju krātuvē – vietā, kur glabājas mūsu nacionālas kultūras vērtības, pagātnes vērtības, un kur vienmēr piepulcējas klāt arī tas, kas notiek šodien. Un šodiena ir tā, par kuru mums, veidojot mākslas darbu kolekciju, ir jādomā. Tas ir mākslinieka radošais sniegums, kas ir jāsaglabā, lai paliktu liecības tieši par šodienu.
Vai kultūras ministrei pietiks spēka, spējas, arī drosmes, ja es tā varu atļauties teikt, pārliecināt savus kolēģus, politiķus par nepieciešamību piešķirt regulāru finansējumu mākslas kolekcijas veidošanai?
Agnese Logina: Grūti nepiekrist Lāces kundzei. Ar Māru Lāci jau vairākas reizes esam tikušās, runājot tieši par laikmetīgās mākslas muzeja perspektīvu un problēmām, kas tur iezīmējas. Laikmetīgās mākslas muzejs kopumā ir viens no jautājumiem, kurā es vēlos lauzt ledu un[panākt], ka mēs ejam uz priekšu. Kolekcijas veidošana, glabāšana, sakārtošana ir viena no lietām, kas mums ir jāatrisina.
Henrieta Verhoustinska: Un arī finansēšana.
Agnese Logina: Un finansēšana.
Vajadzība pēc regulāra iepirkuma, kas ir vērsts uz laikmetīgās mākslas kolekcijas paplašināšanu, ir ļoti labi zināma. Pagaidām tāds iepirkums ir bijis vienreiz, kovida laikā, kas bija ļoti nozīmīgs atspēriena punkts gan māksliniekiem, gan institūcijai, bet ar to nepietiek, tas ir jādara regulāri.
Šeit mums ir jādiskutē ar nozari, kāds ir ideālais apjoms, ideālais biežums, regularitāte, ar kādu tam ir jānotiek. Tā ir viena no lietām, par ko es domāju, kad domāju par laikmetīgā mākslas muzeja stiprināšanu un iešanu uz priekšu.
Henrieta Verhoustinska: Tieši saturs, kolekcija?
Agnese Logina: Jā. Jo mēs ļoti daudz pagaidām esam fokusējušies uz ēku, bet ēkas jautājums ir nonācis zināmā... ne īsti strupceļā, bet pagrieziena punktā, kur ir diezgan sarežģītas izvēles tagad jāveic, jārisina, jādomā un jāveic dažādi aprēķini. Tas ir process, kurā ļoti viegli var iestigt. Es domāju, ka fokusējoties uz saturu, radot iespēju vairāk vākt laikmetīgās mākslas saturu, izrādot to tur, kur tas ir iespējams, runājot par to, veidojot izglītības programmas jau centralizētākā veidā, mēs varam nepieļaut, ka ēkas projekts nonāk strupceļā.
Henrieta Verhoustinska: Ēka tomēr ir ļoti svarīga. Laikmetīgās mākslas muzejs ir firmas zīme daudzām modernām Eiropas pilsētām. Arī tepat Tallinā un Viļņā tāds ir. Kā zināms, saistībā ar nu jau dažādu iemeslu dēļ pretrunīgi vērtētā arhitekta Deivida Adžeja ēkas projektu, beidzas vairāki termiņi: 2027. gadā beidzas līgums ar arhitektu un nākamgad beidzas šī projekta būvatļauja. Vai tas nozīmē, ka būs jauns projekts?
Agnese Logina: Nē. Šobrīd mēs strādājam ar šo projektu, kas ir.
Henrieta Verhoustinska: Skanstes rajonā.
Agnese Logina: Jā. Tas nav tikai Kultūras ministrijas lēmums, tā ir sadarbība gan ar Rīgas domi, gan arī ar vēl citām potenciāli iesaistītām pusēm. Tas ir liels salāgošanas, kompromisu meklēšanas ceļš, lai šis projekts tiktu realizēts.
Henrieta Verhoustinska: Paralēli notiek darbs pie Rīgas Filharmonijas, pie Nacionālas koncertzāles Rīgā. Vai šos divus lielos projektus – Rīgas Filharmoniju un Laikmetīgās mākslas muzeju – mūs valsts šobrīd var finansiāli pavilkt?
Agnese Logina: Es domāju, ka jā. Šī ir arī parāda atdošana Latvijas kultūrai, tās ir ēkas, kuras ir nepieciešamas, vajadzīgas. Jautājums ir par konkrēto formu, veidu, par potenciāliem iesaistītajiem partneriem.
Es lieku ļoti lielas cerības uz Rīgas Filharmonijas stāstu, jo, ja tas notiek tā, kā mēs to bijām iztēlojušies, kad es vēl biju Rīgas domes koalīcijā ar Mārtiņu Staķi kā mēru, tad šis ir veiksmes stāsts pašvaldības un valsts sadarbībai, lai atrastu veidu, kā nodrošināt kultūras procesu pilsētā un iedot jaunu elpu ēkai, kas ir zaudējusi līdzšinējo funkciju, – Kongresu namam. Laikmetīgās mākslas muzeja stāsts būtu citādāks, jo mēs nerunājam par esošo ēku pielāgošanu, bet jaunu būvi. Bet tas ir jautājums arī Rīgas domes pusei. Mēs tuvākajā laikā tiksimies ar Rīgas domes pārstāvjiem, lai diskutētu par projekta virzību un to, kā viņi to redz.
Henrieta Verhoustinska: Cik ilgu laiku jūs sev dodat, lai abos projektos – Rīgas Filharmonijā un Laikmetīgās mākslas muzejā – vismaz pirmie soļi tiktu veikti?
Agnese Logina: Laikmetīgās mākslas muzeja satura jautājums ir kas tāds, ko es gribu atrisināt pusgada laikā – tā, ka mēs eja uz priekšu ar...
Henrieta Verhoustinska: Un ēkas?
Agnese Logina: Ēka nav tikai manās rokās. Par to jau runāja iepriekšējais ministrs Puntuļa kungs, ka no viņa puses ir bažas par projekta caurspīdīgumu. Tā bumba ir iemesta, un tas ir tā kā...
Henrieta Verhoustinska: Šīm bažām ir pievienojusies baža par Deivida Adžeja skandālu par nepiedienīgu uzvedību?
Agnese Logina: Jā, tur bažu netrūkst, un tās visas ir kaut kādā veidā jāatrisina. Darbs ar šo ēku būs izaicinošs, un tas ir iemesls, kura dēļ es šobrīd fokusējos uz saturu.
Henrieta Verhoustinska: Tātad pusgads saturam. Un Rīgas Filharmonijai?
Agnese Logina: Tas izskatās cerīgāk, jo ir pārskatāmā nākotnē ar cerīgākiem termiņiem. Līdz šī gada beigām ir jābūt noslēgtam projektu konkursam un nākamā gada laikā ir jābūt būvprojektam (ja es nesajaucu) un tam ir arī paredzēts finansējums. Tālāk jau aiziet būvniecības process.
Henrieta Verhoustinska: Mazliet atgriežoties pie Laikmetīgās mākslas muzeja, – kolekcija ir kolekcija, bet vai vismaz izstāžu zāle "Arsenāls" izkustēsies no sastinguma punktu, lai šo kolekciju būtu kur izrādīt?
Agnese Logina: Tās bija priecīgas ziņas, īsi pirms es nonācu amatā, ka ir atrasts veids, kā finansēt "Arsenāla" remonta noslēgšanu un novešanu līdz priecīgam iznākumam. Termiņš nav ļoti tuvs – tas ir 2027. gads, kas ir iezīmēts –, bet tas ir labāk nekā nekad. Man ir ļoti žēl par visu sarežģīto stāstu, kas ir izveidojies ap "Arsenālu".
Es redzu, ka ir ļoti daudz paralēles dažādos būvniecības procesos, kas iestieg, un tam ir reālas sekas uz kultūras procesu kopumā.
Mans uzdevums ar komandu ir analizēt pieļautās kļūdas, procesu un saprast, kā veikt uzlabojumus. Jo mēs nevaram atļauties, ka mūsu kultūras būvju būvniecība ir tik smagnēja.
Kultūrizglītība un kultūras infrastruktūra
Henrieta Verhoustinska: Ņemot vērā, ka liela Kultūras ministrijas pārraudzības sfēra ir kultūrizglītība – liela daļa Kultūras ministrijas finansējuma aiziet tieši kultūras izglītībai, mākslas skolām, arī augstskolām –, nākamo jautājumu lūdzām uzdot jūsu bijušajai priekšniecei, Kultūras akadēmijas rektorei Rūtai Muktupāvelai.
Rūta Muktupāvela: Kurš Latvijā nezina Jaunā Rīgas teātra problēmu, kas radās, revitalizējot un pārveidojot viņu īstās mājas Lāčplēša ielā. Latvijas Kultūras akadēmija ir tiešā šīs problēmas mantiniece, jo 2016. gadā ēka [Tabakas fabrikas kvartālā, kur tagad strādā Jaunais Rīgas teātris] bija paredzēta Latvijas Kultūras akadēmijai studiju procesa nodrošināšanai. Tajā laikā tika izstrādāti Ministru kabineta noteikumi, piesaistīts Eiropas Savienības finansējums, lai varētu attīstīt visu Tabakas fabrikas kvartālu. Tātad septiņu gadu periodā šī problēma netika atrisināta. Faktiski mēs esam pazaudējuši iespēju 2023. gadā pārcelties uz jauno ēku Tabakas fabrikas kompleksā. Mēs kļuvām par situācijas ķīlnieku, jo pa to laiku būvniecības izmaksas ir augušas piecas reizes. Jautājums ministrei: kā jūs redzat perspektīvu sadarbībā ar "Valsts nekustamajiem īpašumiem", lai risinātu Latvijas Kultūras akadēmijas infrastruktūras jautājumu?
Agnese Logina: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, bet es šo jautājumu ļoti labi zinu no iekšienes. Tad, kad es uzsāku darbu Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejā 2015. gadā, mani kolēģi toreiz teica, ka pēc dažiem gadiem mēs pārcelsimies uz Tabakas fabriku (tas, ko viņi bija iezīmējuši, bija apmēram 2019. vai 2020. gads). Tas joprojām nav noticis. Tas ir sāpīgs stāsts, kas ietekmē plašu kultūras nozares daļu, studentus, arī muzejus, kas ir Kultūras akadēmijas pakļautībā, mācībspēkus.
Henrieta Verhoustinska: Bet kādi ir risinājumi?
Agnese Logina: Risinājumi, protams, ir jārod savstarpējā sadarbībā un sarunās.
Tas, kas šobrīd notiek ar Tabakas fabriku, – pirmā kārta tiks pabeigta nākamajā gadā un daļa Kultūras akadēmijas jau nākamajā gadā varēs pārcelties uz Tabakas fabriku, pieņemot, ka Jaunais Rīgas teātris beidzot būs savās mājās,
(tur viss izskatās cerīgi, ka viņi Lāčplēša ielā atgriezīsies dažu mēnešu nākotnē). Tātad Filmu skola nākamā gada septembrī uzsāks studijas jau Tabakas fabrikā. Bet tā ir tikai pirmā kārta. Otrai kārtai mums ir jāmeklē tālāk risinājumi. Šobrīd no Kultūras ministrijas puses jaunajā Eiropas Savienības fondu periodā Tabakas fabrikas vajadzībām ir iezīmēti divi miljoni. Tas nav pietiekami, projekts prasa lielākus līdzekļus, bet vismaz divi miljoni mums tagad ir iezīmēti, un tas ir sākums, ar kuru mēs ejam uz priekšu. Par šo jautājumu mēs tiksimies ar Muktupāvelas kundzi un ar Kultūras akadēmijas padomi, es domāju, jau tuvākajā nākotnē.
Henrieta Verhoustinska: Varbūt "Valsts nekustamie īpašumi" nav labākā pārvaldības forma Kultūras ministrijas infrastruktūrai?
Agnese Logina: Tas noteikti ir ļoti produktīvs jautājums, kas ir jāapskata. Manuprāt, visu izšķir cilvēki, kas strādā ar projektiem un tos īsteno. Jo Rīgas cirka veiksmes stāsts lielā mērā ir arī ārkārtīgi motivētā, spējīgā komanda. Tiešām, Rīgas cirka komanda, man liekas, ir kas tāds, no kā mēs visi varam iedvesmoties.
"Valsts nekustamo īpašumu" gadījumā ir jāmin, ka ir projekti, kas aizgājuši brīnišķīgi un kur nav nekādu nopietnu problēmu. Viens no tiem ir Pulka ielas Muzeju krātuves stāsts – projekts tika īstenots ļoti samērīgi, ļoti laikā, un iesaistītās puses ir apmierinātas. Kā jau mēs runājām, būvniecības process ir ārkārtīgi smagnējs. Es jau esmu identificējusi dažas problēmas, kuras visu laiku atkārtojas.
Sadārdzinājums nāk ar to, ka jauno projekta tāmi nevar apstiprināt uzreiz, tā iet caur Ministru kabinetu, kas prasa daudz ilgāku laiku, un tikmēr ir noticis jauns sadārdzinājums. Ir jāmeklē būtiski risinājumi, jo tā ir valsts nauda, kas šādā veidā tiek zaudēta.
Henrieta Verhoustinska: Varbūt var samazināt birokrātisko procedūru daudzumu?
Agnese Logina: Šeit tiešām ir jāiet uz sarunām ar Finanšu ministriju, kas ir...
Henrieta Verhoustinska: "Valsts nekustamo īpašumu" jumts.
Agnese Logina: ...un jārunā. Jo tas, ko mēs šajos būvniecības procesos kā valsts esam zaudējuši, ir iespaidīgs skaitlis.
Nākamā gada budžets un nozarē strādājošo atalgojums
Henrieta Verhoustinska: Kultūras ministrijas nākamā gada budžetam klāt nākusi papildu nauda. Man prieks, ka "Latvijas skolas somai" palielināsies finansējums – katram skolas bērnam nevis septiņi, bet 10 eiro kultūras patēriņam –, bet algām prasīto 8,6 miljonu vietā tika piešķirti 3,8 miljoni. Kāds tad būs reālais algu palielinājums kultūras nozarē strādājošajiem? Mēs rēķinājām, ka tie varētu būt 6%.
Agnese Logina: Tā apmēram arī tas ir. Šeit, protams, tālāk jāskatās pa programmām. Šobrīd norisinās tālāks darbs ar detalizāciju, kurai programmai kādā apmērā nauda tiek piešķirta.
Henrieta Verhoustinska: Jūs esat teikusi, ka tieši atalgojums ir viena no jūsu prioritātēm.
Agnese Logina: Tā ir taisnība. No papildu finansējuma, ko Kultūras ministrija ir dabūjusi budžeta sarunās, kas bija ļoti īsas un smagas, tiešām izaicinošas, ļoti intensīvas – man bija apmēram četras dienas, lai pārliecinātu politiskos kolēģus, ka Kultūras ministrijai vispār ir nepieciešamas šāds papildus finansējums –,
atalgojums ir mūsu prioritāte, kurai mēs virzām naudu, ko dabūjām papildus.
Henrieta Verhoustinska: Bet 6% ir diezgan...
Agnese Logina: Tas ir ļoti maz. Tā ir arī attieksme, kas ir citās nozarēs. Tas ir maz, bet vairāk nekā nekas.
Henrieta Verhoustinska: Kultūras nozarēs ir arī cilvēki, kas nestrādā institūcijās un nesaņem atalgojumu ikmēneša algas formā – viņi strādā un pārtiek no projektiem. Viena no šādām nozarē ir rakstniecība, tāpēc nākamo jautājumu jums uzdod Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs un rakstnieks Arno Jundze.
Arno Jundze: Nevienam nozarē strādājošajam nav noslēpums, ka Latvija ļoti atpaliek no Igaunijas, no Lietuvas finansējuma ziņā autoriem. Ja Igaunijā stipendijas radošā darba veikšanai ir tādas, par kādām latviešu autori var tikai sapņot, un Lietuvā festivālu finansējums ir divas trīs reizes lielāks nekā Latvijā, piemēram, Dzejas dienām, reizēm nešķiet, ka kāds ļoti atbalsta latviešu valodu vai mīl to, drīzāk otrādi – ka mēs esam atstāti pilnīgā novārtā un gan jau mazie nabadziņi kaut ko izdarīs un kaut kas būs. Kā kultūras ministre domā pacelt finansējumu Kultūrkapitāla fondam tieši literatūras nozarei, lai mēs tomēr kļūtu konkurētspējīgi? Ir vēl otra lieta, ko es gribētu pie šī jautājuma pievienot. Igaunijā ir ļoti laba pieredze, ka viņi Kultūrkapitāla fondā atbalsta ne tikai augstā gala literatūru, bet arī varbūt komerciāli veiksmīgāku vai cerīgāku literatūru. Labs piemērs ir Indreks Hargla, kurš ir "Aptiekāra Melhiora" autors; viņš sarakstījis romānu sēriju – viduslaiku detektīvu –, kas ir tulkots angļu, vācu, franču valodā, un ir arī filma, ko mēs Latvijā varējām skatīties. Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā neviens šādu darbu neatbalstītu un autors to varētu rakstīt par saviem līdzekļiem, ja vispār uzrakstītu. Lielais jautājums ir, kad arī mūsu Kultūrkapitāla fonds sāks atbalstīt komerciāli cerīgāku literatūras žanru literatūru un visu to, kam šobrīd pietrūkst naudas?
Agnese Logina: Paldies Jundzes kungam par jautājumu! Šī ir viena no tām reizēm, kad es priecīgi varu teikt, ka šis ir jautājums ne man, bet Kultūrkapitāla fonda padomei.
Henrieta Verhoustinska: Bet kultūras ministrs ir padomes sastāvā.
Agnese Logina: Jā, bet es esmu viena balss no, es pat nezinu, cik tur ir – desmit vai vienpadsmit. Es varu, protams, pacelt šos jautājumus un es varu rosināt diskusiju, bet tas ir padomes lēmums. Tas nav ministrijas lēmums, tā nav ministrijas politiska iejaukšanās, ka mēs gribam tā vai šitā. Tas ir jāpieņem Kultūrkapitāla fonda padomei. Šobrīd pozitīvi ir tas, ka Kultūrkapitāla fonda finansējums pieaug.
Henrieta Verhoustinska: Līdz 3% no alkohola, tabakas un azartspēļu akcīzes. Šogad finansējums pieaug par apmēram miljonu.
Agnese Logina: Apmēram. Katrā ziņā vismaz miljons ir arī nākamajā gadā. [Aplēsēs] bija vairāk – 1,2 miljoni, ja es pareizi atceros. Tas, kurām programmām tas tiek proporcionāli sadalīts, ir Kultūrkapitāla fonda jautājums. Es varu, protams, nākt ar saviem ieteikumiem, bet es ārkārtīgi nevēlos politiski iejaukties, jo tas nav mans stils.
Henrieta Verhoustinska: Kā jūs vērtējat Arno Jundzes jautājumu par iespējami komerciāli veiksmīgākas literatūras atbalstu tulkojumiem, izplatīšanai?
Agnese Logina: Tas ir caur caurēm Literatūras nozares ekspertu lēmums, kā viņi kārto šos nolikumus un kā viņi piešķir. Šī ir diskusija, kas ir ne tik ļoti ar mani un Kultūras ministriju [risināma], bet Kultūrkapitāla fonda iekšienē.
Henrieta Verhoustinska: Vismaz vienu ekspertu katrā komisijā izvirza arī Kultūras ministrija.
Agnese Logina: Jā. Man vēl nav pienācis brīdis izvirzīt kādu, bet es tam noteikti pieiešu ļoti nopietni.
Teātra nozares stratēģiskā attīstība
Henrieta Verhoustinska: Lielas perturbācijas šogad ir piedzīvojusi teātra nozare – dažādi ķīviņi, aktieru neapmierinātība ar viņu atalgojumu un vadību. Nākamo jautājumu jums uzdod režisors Elmārs Seņkovs, kurš, kā zināms, pameta Latvijas Nacionālā teātra mākslinieciskā vadītāja amatu, jo bija neapmierināts ar veidu, kādā tika izvirzīts jaunais Nacionālā teātra direktors.
Elmārs Seņkovs: Pirmkārt, es gribētu kultūras ministri apsveikt ar jauniem darbiem pienākumiem un novēlēt stingru mugurkaulu un pacietību, jo darbu noteikti ir daudz. Par teātra nozari runājot, šobrīd katrs teātris – gan valsts, gan neatkarīgais – mēģina izdzīvot un stratēģiski strādā, kā māk, kā prot un kādas ir iespējas. Cik man ir zināms, Kultūras ministrijā tika strādāts pie teātra nozares stratēģiskās attīstības, tika pieņemtas kaut kādas nostādnes, bet tomēr Teātra nozares mākslinieciskā stratēģija netika pieņemta un ir ļoti stipri iekavējusies. Šobrīd mums, visai teātra nozarei, būtu jāsaprot, kā mēs strādājam un kurp mēs dodamies. Jautājums kultūras ministrei ir, kad tiks pieņemts teātru nozares stratēģiskais attīstības plāns?
Agnese Logina: Paldies par laba vēlējumiem un par pacietības novēlējumu, kas tiešām būs ļoti būtiski! Kolēģi no Kultūras ministrijas mani informēja, ka šajā gadījumā patiešām ir uzsākts darbs Teātra padomē pie mākslinieciskās stratēģijas plāna ieviešanas. Pagaidām tas norisinās padomē un līdz šim padome iekšēji nav nonākusi pie...
Henrieta Verhoustinska: Konsensus.
Agnese Logina: Jā. Es varu atgriezties pie tā, ko teicu iepriekš – man ir ļoti būtiski, ka nozares nāk arī ar savu vīziju, redzējumu, bet tas nozīmē, ka nozarei savstarpēji ir iepriekš jāvienojas, kā tā pati redz tālāko attīstības ceļu. Es neticu politikai, kas ir uzspiesta no augšas, it sevišķi kultūras nozarē. Tāpēc es ļoti aicinu Teātra padomi vēlreiz sanākt kopā un atgriezties pie šī jautājuma. Tur notiek darbs, bet te ir stāsts par interešu salāgošanu, jo valsts teātriem ir vienas intereses, bet neatkarīgajiem – citas pieredzes un intereses, bet mums ir jāatrod konsensus.
Henrieta Verhoustinska: Latvijas Nacionālajai operai [un baletam] ir savs likums, Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam – nolikums, kas nostiprināts Latvijas likumdošanā. Vai arī teātri var sagaidīt savu – Teātra – likumu?
Agnese Logina: Jā, noteikti. Es pēkšņi ļoti samulsu, jo līdz vakardienai biju absolūti pārliecināta, ka tāds likums ir.
Henrieta Verhoustinska: Nav.
Agnese Logina: Jo man vakar teica, ka tas likums ir jāver vaļā. Tagad es tā ļoti samulsu. Šeit atkal ir jautājums par sadarbību ar Teātra padomi. Pēdējās dienās ir aktualizējušies jauni jautājumi, kur arī jūs izteicāt savu viedokli – par terminētajiem un beztermiņa līgumiem. Ja šis priekšlikums nonāks uz mana galda un tā tiešām kļūs par ideju, kas ir politiski jāapspriež... Jo šobrīd tā ideja gaisā, kas, manuprāt, vēl nav formalizēta.
Henrieta Verhoustinska: Tas šobrīd ir pretrunā ar darba likumdošanu.
Agnese Logina: Tur ir ļoti daudz jautājumu, kas jāapskata. Līdz ar to,
ja šos visus jautājumus, kas teātra nozarei ir svarīgi, saliekam kopā un redzam, ka ir nepieciešams atsevišķs likums, tad mēs varam par to diskutēt. Gribu atgādināt, ka arī no valdības puses ir vēlme mazināt birokrātiju. Ir jāsaprot, vai radot jaunu nozares likumu, mēs palielinām birokrātiju vai mēs to sakārtojam.
Henrieta Verhoustinska: Tā ir taisnība. Paldies, kultūras ministres kundze, ka veltījāt mums laiku! Es arī jums novēlu izturību un možu garu!
