Valdis Artavs
Saeimā ja gribi tikt
Nav jau jābūt lielam prātam deputāta kandidātam.
Galvenais ir vārdi skaisti, solījumi tautā laisti.
Es tas gudrais, citi – aitas, es tas labais, citi – maitas.
Tikai es jums visu došu, tikai es jūs aplaimošu.
Ja nu es pie varas tikšu, visiem sērdienīšiem likšu
Izsniegt sviestmaizes bez naudas, lai vairs neskan žēlas raudas.
Pensijas tiks divkāršotas, pirtī dos par velti slotas,
Bankā nauda noblēdītā atdota tiks rīt no rīta.
Tā, ja reklamēsi sevi, visi nobalsos par tevi.
Bet pēc tam – kā tautā saka – sveiki!
Solīts nekrīt makā!
Šis ir fragments no satīriķa Valda Artava rīmēm, sarakstītām pirms vairāk nekā 20 gadiem. Artavs ir viens no mūsu visražīgākajiem humoristisko dzejoļu autoriem, viņam iznākuši vismaz 14 dzejas krājumi.
Par vienu no pirmajiem savukārt var uzskatīt Ādolfu Alunānu, kurš savas ironiskās kuplejas sāka rakstīt jau 19. gadsimta nogalē. Rūdolfs Blaumanis 1901. gadā sarakstīja "Skroderdienas Silmačos", jo uzskatīja, ka latviešiem ir tendence vienam otru pamācīt, bet – kā viņš rakstīja – "neviena balss neuzstājas priekš tam, ka mums arī vajaga jautrības".
Mūsu humora izkopēju vidū noteikti jāmin arī Jānis Dreslers, Jānis Steiks, Anšlavs Eglītis, kurš uzskatīja, ka latviešiem ir raksturīga tieši satīra, stāsta literatūrzinātniece Janīna Kursīte:
"Anšlavs Eglītis ir teicis, ja kopā sapulcējas latviešu bariņš, tad uzreiz raisās satīra. To var novērot arī mūsdienās.
Sekojot rakstītajam sociālajos tīklos, var redzēt, ka satīras mums patiešām netrūkst. Mēs protam "iekniebt", "iekost". Bet mums pietrūkst smaida un smieklu."
Dzejnieci Mirdzu Ķempi mēs pazīstam ne no tās gaišākās puses, bet izrādās – viņai piemitusi ļoti laba humora izjūta. Tā izpaudās jau 1930. gados, kad viņa pielāgoja ārzemju šlāgeru tekstus skaņufabrikas "Bellacord" vajadzībām un niekojās ar jautru pantiņu kalšanu, arī "Šņāci, Minna!" ir viņas darināti vārdi.
Ķempe spējusi būt pašironiska dažādās situācijās. Arī tad, kad kāds pabrīnījies par lielo gadu starpību, kas viņai bija ar pēdējo vīru Linardu Naikovski, kurš par viņu bija uz pusi jaunāks. Stāsta Janīna Kursīte: "Kāds bija teicis – kā tad tā, ka jums tik jauns vīrs?! Ķempe atbildēja, apspēlējot tēmu par 1957. gadā kosmosā palaistajiem Zemes mākslīgajiem pavadoņiem, tā saucamajiem sputņikiem. Viņa teica: nu, kā – Zeme ir veca, bet sputņiks ir jauns. Savukārt, kad Naikovskim viņa skolnieces, kurām viņš mācīja angļu valodu, ievaicājās šo pašu jautājumu, viņš arī izcēlās ar labu humora izjūtu. Viņš teica – un ko jūs darītu, ja jūs Rainis bildinātu?"
No mūsdienu autoriem Janīnai Kursītei personiski ļoti patīk Egīla Zirņa, Egila Līcīša un Ineses Zanderes humors. No mūziķu aprindām savukārt Raimonda Paula mazliet padrūmie jociņi, ko bieži nācās dzirdēt, kad abi strādāja Saeimā. "Vienreiz viņš man tā saka: "Kursītes kundze, kā ir pareizi – pietaisīt durvis vai aiztaisīt durvis?". Viss ir pieklājības robežās, bet ironija un humors klātesoši," atminas Janīna Kursīte.
Latviešu humors nav asprātīgais un spontānais ebreju humors, nav arī gaišais un ārišķīgais itāļu vai franču humors, mūsu humors ir ziemeļniecisks, un, lai mēs tam atvērtos, mums vajag iesildīties – uzskata Janīna Kursīte: "To var saukt par smagnēju, bet var saukt arī par pamatīgu. Humoram latvietis atveras, nu, ko tur slēpt, tad, kad ir kāda glāzīte baudīta, bet arī ne pārāk, jo tad ir krietni zem jostas vietas tas humors. Vai arī atveras tad, kad ilgāk ir tā nepiespiesti tērzēts.
Bet mums ir savs humors un kamēr tas mums būs, ar mums viss būs kārtībā."
Latviešiem ir daudz dažādu enciklopēdiju, bet, diemžēl, nav savas humora enciklopēdijas, ko izveidot būtu ļoti svarīgi – uzskata Janīna Kursīte.
Daudz vairāk par latviešu humoru varēs uzzināt 3. aprīlī pasākumā "Tas tik ir joks?! Latviešu literatūras humora gaņģos", kas notiks Rakstniecības un mūzikas muzejā.
