Izstāde sākas nevis ar tradicionāliem vēsturiskajiem skaņu ierakstiem un atskaņotājiem, bet gan speciāli šai izstādei radītu mākslas darbu. Vienkāršoti runājot, tās ir trīs viena virs otras novietotas finiera kastes ar iebūvētām kasetēm, slēdzi un tādu kā ļoti šauru kokli.
Darba autors ir skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs: "Varētu teikt, ka tas ir sajūtu vērošanas trenažieris. Eksponāta nosaukums ir "Trīsskanis", jo tas ir trīsdaļīgs un vibrējošs. Ļoti svarīga ir tieši šī trīsēšanas vai taktilā sajūta. Ja runājam par skaņu un sajūtu vērošanu – skaņa pārvietojas ne tikai gaisā, bet arī cietos materiālos, tai skaitā kokā. Šo vibrāciju mēs varam sajust ar pieskārienu. Šai gadījumā esam izmantojuši šo iespēju, lai vēl vairāk varam pietuvināties daudzveidīgai skaņas pieredzei."
"Lai gan ir ļoti iedomīgi to saukt par mūziku, jo tas tikai mūsu redzējums, kā apzīmēt lietas, tomēr mēs varētu teikt, ka bites šajā gadījumā muzicē, un mums ir iespēja piedalīties šajā mūzikā kopā ar bitēm un vērot tās struktūras, kas veidojas mūsos, kad mēs nesākam dominēt, bet esam gatavi ieklausīties," teic mākslinieks.
Skaņu trenažieri iemēģinām arī mēs ar izstādes kuratori Katrīnu Kūkoju. Un ne velti varam dzirdēt bites. Tām ir cieša saistība ar pirmo plaša patēriņa skaņas ierakstīšanas rīku – fonogrāfu, ko 1878. gadā patentēja Tomass Edisons.
"Izstādes nosaukums "SAN" ir saistīts, pirmkārt, tāpēc ka bite ir ļoti svarīgs kukainis skaņu ierakstu vēsturē. Ja mēs atgriežamies pie Edisona izgudrojuma, šī fonogrāfa, tad, kad tika ierakstīts tieši vaska valcējs, tas materiāls ir pietiekami mīksts, lai viņā varētu ierakstīt skaņu, bet pietiekami ciets, lai viņu varētu vēlāk arī atskaņot. Līdz ar to tas ir tāds pirmais nozīmīgais materiāls. Protams, arī plates tika ierakstītas sākumā vaskā. Pēc tam ar visiem citiem procesiem tika izveidotas matricas, un tad uz matricām varēja taisīt plates nospiedumu. Taču visa pamatā kaut kādā ziņā ir bite un vasks. Otrs kukainis ir šellaka kukainis. Šellaks nav mākslīgi radīts materiāls, tas ir dabīgs materiāls. Šellaka kukainis dzīvo Indijā, un tad, kad viņi izdala šo sekrētu, to nolasa no kokiem nost, un no tā varēja ražot plates un vēl citus materiālus, arī šellaka laku."
Starp citu, arī pirmā skaņuplate latviski ir no šellaka materiāla. Līdz tai vēl tiksim, bet izstādes apskati mēs sākam ar kādu citu mūsdienās maz pazīstamu skaņu ieraksta formu: pianolas ruļļiem, kas arī iezīmē Rakstniecības un mūzikas muzeja skaņu ierakstu krājuma savdabību: "Mums bez oficiālajiem ierakstiem – platēm, kasetēm un tā tālāk, kas plašākā skaitā ir Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), kur glabā visu, kas izdots Latvijā, – šajā izstādē ir arī ļoti daudz amatierlietu un muzejisku lietu. Piemēram, LNB diez vai glabājas tādi unikāli materiāli kā pianolu ruļļi. Un mums tādu ir diezgan daudz. Pianola ir mehāniskas klavieres, gandrīz tāds kā pirmais dators, un tās tiek darbinātas ar pneimatisko sistēmu. Ieliekot iekšā pianolas rulli, kurā ir mazi, perforēti caurumiņi, šis mehānisms var to atkodēt un pārvērst mūzikā. Izstādē būs gan vairāki ruļļi, gan arī pati pianola. Lai to atskaņotu, ir vajadzīgs tikai kāju spēks, nav jābūt pianistam. Tev tikai jāmin pedāļi, un pianola spēlē pati!"
"Tālāk izstādē ejam gar muzikālajām lādītēm… Mums pietrūkst fonogrāfa, bet tāda arī nav mūsu kolekcijā. Tā kā šī ir tieši mūsu kolekcijas izstāde, tad mēs tikai par to pastāstām. Taču mums ir brīnišķīgs "Gramophone" skaņuplašu atskaņotājs ar visu sunīti Niperu logotipā. (..) Interesants stāsts par "Gramophone" kompāniju un Latviju: kad viņi atver uzņēmuma biroju Londonā 19. gadsimta beigās, viņi izlemj, ka viņiem būs viena rūpnīca Vācijā un drīz vien arī otra – Krievijas tirgum. Un tā tiek atvērta Rīgā. Un 1903. gadā, tieši pirms 120 gadiem, šeit notiek arī pirmās latviešu skaņuplates ieraksts. Toreiz nebija kā šodien, kad tu izvelc telefonu un kādu ieraksti. "Gramophone" tolaik bija ne vairāk kā pieci skaņu inženieri, kuri devās speciālos ceļojumos veikt ierakstus. Un 1903. gadā viens no viņiem – Francs Hampe – ir Rīgā un ieraksta tobrīd dziedošos latviešu aktierus. Pēc matricu numuriem visvecākā latviešu skaņuplate ir "Zeķu dziesma", ko izpilda aktieris Aleksis Mierlauks."
Kuratore atklāj, ka ir vēl dažas citas tajā sesijā tapušās plates, tai skaitā "Ko tu raudi, kas tev kait" un "Grēks nav skūpstīties": "Līdz šai izstādei šīs plates glabājās muzejā, bet tām nebija precizēts datējums. Šobrīd, kad mums ir pieejamas "Gramophone" datubāzes un Bērtiņa grāmata [kolekcionāra Ata Gunivalža Bērtiņa "Latviešu skaņuplašu vēsture"], mēs varam precizēt datējumu. Bet Bērtiņa grāmatā – vai nu autors nebija turējis rokās šo plati vai dzirdējis tās saturu, vai arī varbūt ieviesusies nejaušības kļūda – "Zeķu dziesma" ir pārtapusi par "Zaķu dziesma". Ieraksti notiek ziemā, 1903.gada decembrī. Nav zināms, kur tieši tie notika – iespējams, kādā no teātriem. Tas vēl būtu jāpēta. Šie materiāli ir Londonā, "Gramophone" arhīvos. Esmu ar viņiem sazinājusies, viņi ir devuši pieeju vienai datubāzei, bet unikālos arhīvu materiālus būtu jābrauc pētīt uz turieni. Varbūt atklātos vēl kaut kas!"
No pirmajām skaņuplatēm izstādes apmeklētājus ceļš ved gar magnetofona lentēm, un varam uzzināt, kāpēc tās rūsē; turpat blakus ir diriģenta Leonīda Vīgnera magnetofons. "Viņš ierakstīja savu koncertdarbību, lai pats varētu analizēt savu sniegumu. Bieži vien viņš atradās radio, tiešraides otrā pusē, un ģimenes locekļi bija tie, kas ierakstīja viņa koncertus. Šis ir 50. gadu aparāts – lai to paceltu, vajag divus stiprus vīrus!" teic Katrīna Kūkoja.
Jaunākus laikus Rakstniecības un mūzikas muzeja izstādē pārstāv skaņu ieraksti kasetēs, diskos un MP3 atskaņotājos. Īpaši interesants ir stāsts, kā caur kādu no kasetēm muzejs var ielūkoties pats savā pagātnē.
"Mūsu krājums ir specifisks ar to, ka mums ir arī diezgan daudz iemūžināta paša muzeja vēsture. Mūsu [tuvojošās] simtgades kontekstā tas ir ļoti svarīgi, jo varam paklausīties, kāda bija muzeja pasākumu prakse pagātnē, kā cilvēki runāja… Viens no nozīmīgākajiem ir muzeja 60 gadu jubileja 1985.gadā, kas ir iemūžināta kasetē." Apmeklētāji, kas atnāks uz izstādi, varēs uzlikt austiņas un paklausīties, ko par muzeja pamatlicēju Jāni Gresti šajā pasākumā stāstīja literatūrzinātniece Līvija Volkova.
Tieši pedagogu un ģeologu Jāni Gresti šodien Rakstniecības un mūzikas muzejs uzskata par savu pamatlicēju. Pateicoties viņa darbam starpkaru laikā, vācot materiālus Latvijas kultūras mācīšanai skolās, atgādina izstādes kuratore Katrīna Kūkoja: "Tobrīd mūsu dižgari, kas šodien ir Kultūras kanonā, vēl ir dzīvi un klātesoši. Greste saka: viņi ir jāķer ciet, jāņem no viņiem rokraksti, jāmēģina viņus iemūžināt! Tādā veidā sākas viņa kolekcija: caur mācīšanu, caur rakstnieku klātesamību."
Izstādes apskati noslēdzam ar vizuāli iespaidīgu skaņu sienu, ko veido dažādos augstumos iekarināti aparāti mūzikas ierakstīšanai un atskaņošanai: "Tas ir tāds kopā saucējs, jo šajā izstādē retu reizi visi šie dažādie mediji skanēs vienlaicīgi. Tas ir tāds eksperiments, ko rada Jēkabs Nīmanis, savienojot visas šīs dažādās ierakstu tehnoloģijas vienā kopīgā skaņu ainavā. Kā pastaiga skaņu pasaulē un laikā."
Vēl viens amizants pieturpunkts izstādē ir "Skaņu duša" – stikla kabīne ar dušas klausuli, kurā varēs dziedāt karaoki. "Parasti duša ir tā vieta, kurā mēs atbrīvojamies, un tur mēs varēsim dziedāt līdzi!" piebilst kuratore.
Noslēgumā Katrīna Kūkoja ir sarūpējusi retu iespēju ielūkoties Rakstniecības un mūzikas muzeja skaņu ierakstu krājumā, kas ir jaunās izstādes pamatā, bet apmeklētājiem ikdienā nav redzams. Te darba stundās mitinās audio krājuma glabātājs un vēsturisku skaņu ierakstu restaurācijas burvis Juris Lubējs: "Muzejā strādāju jau pārāk ilgi, vairāk nekā 40 gadus," smejas Lubējs. Viņa pārziņā ir vairāk nekā astoņi tūkstoši skaņu ierakstu. "Šeit mums ir skaņuplates, magnetofona lentes, studiju lentes, kasetes, kompaktdiski, DVD riski, pianolu ruļļi, metāla diski, kas tiek atskaņoti skaņu lādītēs, vēl dažādi reti formāti – visādas minikasetes un mikrokasetes… Ir jau iestādes Latvijā, kur ir vairāk šādu ierakstu, piemēram, bibliotēka, arhīvs. Bet te vairāk jāskatās pēc satura, ne tik daudz pēc kvantitātes. Domāju, ka mūsu muzejā ir unikāla kolekcija ar tādām lietām, kādu nav ne citos muzejos, ne arhīvos."
Lubēja kolēģe Gunita Eņģele atceras, kā pārlūkojusi krājuma priekšmetus un uzreiz gara acīm redzējusi izstādi: "Domāju – te taču ir tik daudz visa kā feina, tik mākslinieciski skaņuplašu vāciņi, stikla plates, alumīnija, fleksiblās… Un tad es gada sākumā dzirdēju, ka Katrīna plāno taisīt tieši šādu izstādi! Neko viņai nebiju teikusi, tā bija neatkarīgi radusies ideja, bet es sapratu – man jādara viss, lai šo savu kluso cerību piepildītu! Biju ieinteresēta parādīt maksimāli visu, lai Katrīna spēj izvēlēties, lai domas raisās… Līdz ar to izstādē ir arī šis tas, kas man pašai ir tuvs un mīļš!"
"Šī izstāde atbilst tam stāstam, ka lietas sāk runāt un uzrunāt. Ja tas uzrunās kuratoru un krājuma glabātāju, tad skaidrs, ka tas uzrunās arī skatītāju," piebilst Katrīna Kūkoja.
Izstādi "SAN" papildinās arī nodarbība, kas veidota kopā ar profesionālu mūzikas terapeiti. Kuratore stāsta: "Mums bija pāris testa grupu. Atnāk skolēni pirmdienas rītā, visi guļ, visi nelaimīgi, viss nepatīk, kāpēc vispār mani te atvilka! Un beigās viņi visi dejoja un priecājās līdzi. Tiešām mūzika dara brīnumus un var pacelt mūsu emocijas!"
Kamēr Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunās mājas apmeklētājiem Vecrīgā vēl top, tieši skolēnu grupas pašlaik ir galvenie izstāžu apmeklētāji Muzeju krātuvē Pulka ielā, Dzegužkalnā, kas ir nostāk no ierastās galvaspilsētas muzeju takas. Izstāde "SAN" te būs skatāma vēl gadu, kad to nomainīs nākamā – par kino tematiku.
