Nacionālā kino balva "Lielais Kristaps" norisināsies no 23. līdz 26. februārim. "Lielā Kristapa" programmā notiks filmu pirmizrādes un balvai nominēto filmu seansi. Noslēguma ceremoniju, kas notiks Rīgas cirkā, tiešraidē demonstrēs Latvijas Televīzija un LSM.lv. Ikviens arī aicināts piedalīties "Lielā Kristapa" skatītāju balsojumā, kurā savu favorītu var izvēlēties vēl līdz 24. februāra pusnaktij.
Dārta Ceriņa: Žulijen, kas ir tas, ko tu kā kino dziļi iegrimis cilvēks gribētu izcelt?
Žulijens Nuhums Kulibali: Tas, kas man uzreiz nāk prātā, ir žanriskā un arī estētiskā daudzveidība, kas ir šī gada listē. Visvairāk aci ķer "Nemierīgie prāti", "Sema ceļojumi" un arī "Upurga". Trīs diezgan trakas filmas.
Dārta Ceriņa: Es papildinātu – [filmas], kuru centrā ir vīrieši. Galvenokārt. "Upurgā" vīrietis dabā, "Sema ceļojumu" galvenais varonis ir ārzemnieks, kurš nonāk Latvijas kūtī. Domājot par debijas filmu sadaļu, arī "Revolūcijā" mums ir mākslinieki vīrieši, viņu trauksme un nemiers. Tāpat arī "Nemierīgie prāti" – mākslinieki vīrieši, kuri ir nonākuši šajā pašā vēlmē pēc revolūcijas, abas filmas, man liekas, veido savā ziņā sinerģiju. Runājot par centrālajiem varoņiem, par aktierkino, arī Viestura Kairiša filma "Janvāris". Arī tur ir topošais mākslinieks uz janvāra barikāžu fona. Un tad, kas man liekas ārkārtīgi interesanti uz šo filmu fona, mums ir "Māsas".
Žulijens Nuhums Kulibali: Man tev gribētos uzreiz vaicāt, vai tu šī gada labāko pilnmetrāžas spēlfilmu sarakstiņā redzi kaut ko tādu, kas iepriekš vienkārši nav bijis? Viestura Kairiša "Janvāris", kas ir viena no pagājušā gada skatītākajām filmām, kaut arī tā iznākusi jau pašā gada nogalē, brīnišķīga filma, es tomēr nevaru slēpt savas sajūtas!
Dārta Ceriņa: Piekrītu, jā. Tā ir vēsturiska fikcija, kas latviešu kinematogrāfā pēdējos gados nav liels retums, bet tur ir tādi knifi, iezīmes, kas viņu, manuprāt, izceļ no pēdējo piecu gadu šāda veida naratīviem. Un "Māsas" kaut kādā mērā turpina to sociālā reālisma tradīciju, tāds slice of life, dzīves gabals.
Dārta Ceriņa: Atminoties, pirms kāda laika "Satori" bija diskusija, kurā piedalījies arī tu, Žulijen, Alise Zariņa, Agnese Lipska. Jūs runājāt par godīgumu kino, arī vētot 2022. gada kino birumu. Paturot prātā šo ideju par to, kas tad īsti ir godīgs kino, kurā brīdī skatītājs piedzīvo godīgu rīcību uz ekrāna, man šķiet, ka filma "Māsas" ir kaut kas, kur es personīgi ko tādu piedzīvoju. Tas, kas man šķita zīmīgākais, ka no Lindas Oltes skatupunkta un arī visas iesaistītās komandas šis godīgums ir interese par citu dzīvi. Nevis tik iekšupvērsts skatījums, kā varbūt ir "Janvārī", kas ir pilnīgi cita veida stratēģija, bet tas, ka tu mēģini godīgi, ieinteresēti paskatīties un daļēji dokumentāli veido arī šos izdomātos varoņos, viņu reakcijas. Tas, manuprāt, ir kaut kas, ko latviešu kino, īpaši pēdējo gadu kontekstā, ir jāizceļ. Pie tam vēl organiskais darbs gan ar neaktieriem, gan aktieriem. Emma Skirmante, Gerda Aljēna, Iveta Pole, arī Elita Kļaviņa, manuprāt, tur ir brīnišķīgs aktrišu ansamblis.
Žulijens Nuhums Kulibali: Kas mani ļoti patīkami pārsteidza "Māsās", tā ļoti vienkārši runājot, ir tas, ka šis stāsts par bērnunamu, par savas identitātes meklēšanu, par diezgan tādām vardarbīgām un nepatīkamām attiecībām ir gaišs un humora pilns. Un te Lindai Oltei ir izdevies tas, kas daudziem pirms viņas diemžēl ir neizdevies, un viss ir palicis tādā muklājā un diezgan lielās bēdās.
Dārta Ceriņa: Man šķiet, ka filma "Māsas" labi veido saķeri ar Matīsa Kažas reiva drāmu "Neona pavasaris", kas gan nav ieguvusi labākās pilnmetrāžas filmas nomināciju, īpatnējā kārtā. Galvenokārt ir izcelti aktierdarbi un arī radoši tehniskās komandas veikums. Ir interesanta šī sasaiste, Matīss Kaža, arī divdesmitgadnieks, viens no ražīgākajiem mūsu vietējiem kino veidotājiem, filmdariem. Filmai "Māsas" viņš ir strādājis kā producents, lolojot šo darbu. "Neona pavasarim" viņš ir filmas režisors. Arī te mēs ieraugām pieaugšanas stāstu, te gan urbanizētā, pilsētas vide, pilnīgi cita arī ir ģimenes situācija, bet tā novitāte, manuprāt, ir mēģinājums izkāpt no ierastajiem pieaugšanas stāstiem, kādus atminamies, piemēram, vēl pirms pieciem, varbūt astoņiem gadiem, ar Jāņa Norda "Mammu, es tevi mīlu", Renāra Vimbas "Es esmu šeit". Galvenā varone filmā "Neona pavasaris", ko atveido Marija Luīze Meļķe, viņai arī ir šis satricinājums identitātē, bet daudzos līmeņos, gan seksuāla identitāte, gan viņas pašas identitāte ģimenē, gan arī skolā, gan kopumā, tādā meta līmenī, viņas pašas dzīvē. Šie mikro konflikti, manuprāt, ir krietni interesants piegājiens scenāriski, kas padara interesantu arī šo filmu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Īstenībā, ja tā padomā, ir kāda nianse, kas saista kopā vismaz divas pagājušā gadā izrādītās filmas, un tas ir tas, ka beidzot mums atklājas Latvijas vai vismaz Rīgas nakts dzīve. "Neona pavasaris" mani diezgan sajūsmināja ar to, cik kruzuļaina un dzīva, un īsta šķiet šī reiva pasaule, kurā galvenā varone Laine nonāk. Labā lieta, man liekas, ir tā, ka trakulības galīgi netrūkst šajā sarakstā, un te mēs esam pie "Nemierīgajiem prātiem", "Sema ceļojumiem" un "Upurgas".
Dārta Ceriņa: "Nemierīgajos prātos" mēs ieraugām divus brāļus. Rakstīju pavasarī par šo filmu un ieviju arī Rūbena Ēstlunda filmu "Kvadrāts" – arī "Nemierīgajos prātos" parādās kvadrāts, ar to arī viss sākas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Pilnībā piekrītu, recenzijā, kuru es rakstīju par šo pašu filmu, arī pieminēju Ēstlunda "Kvadrātu". Šķiet, ka Ēstlunds un brāļi Ābeles kaut kā veido domubiedru saiti. Arī [Ēstlunda] filma "Skumju trijstūris", kura ar lielu vērienu ir izbrāzusies cauri dažādām nacionālām un transnacionālam kino balvām, ar tādu garu zobu un līku pirkstu rāda pigu šai smalkajai pasaulei. Man šķiet, ka "Nemierīgo prātu" gadījumā tā ir interesanta sociālā satīra, arī ap laikmetīgās mākslas pasauli tepat Latvijā, kur nu viņa trāpa, kur nē, tas katram pašam jāsaprot, bet tas ir kaut kas jauns un nebijis, kaut kāda misticisma aura ap to ir.
Dārta Ceriņa: Jā, arī savas kopienas iekšējais kults tiek caur abiem brāļiem risināts, kurus atveido aktieris, mūziķis Toms Auniņš un režisors, aktieris Mārcis Lācis.
Žulijens Nuhums Kulibali: Mārcis Lācis, tas pats, kas režisēja "Revolūciju".
Dārta Ceriņa: Man simpātiskāka savā bezizejas vai mākslas vides nolemtībā šķita tieši "Revolūcija". Filma kā paškaitējums, ciniskiem zobiem, kodoša, suicīds savā ziņā. Lai gan filma pietveras teātra, skatuves mākslas videi, arī māksliniekiem un kultūras jomas darbiniekam, kur tu dzīvo nemitīgā drenāžā no projekta uz projektu. Mēs visi esam ļoti līdzīgā vilcieniņā. Lai gan daudzas mākslinieciskās idejas, kas ir filmā "Revolūcija", nav līdz galam veiksmīgi atrisinātas, manuprāt, arī pats pieteikums vai mēģinājums viņas risināt ir gana saistošs.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tā lieta, kas mani visvairāk saistīja tieši "Nemierīgajos prātos", būtu pat ne tas laikmetīgās mākslas burziņa un šīs pasaules atspoguļojums, bet gan drīzāk beidzot tāds silts un, vismaz manām acīm, autentisks vīriešu mīlestības atspoguļojums. Divi brāļi, kas mēģina viens otru glābt pašu no sevis. Man liekas, ka brāļiem Ābelēm tur ir kaut kas biogrāfisks… Brāļi par brāļiem. Tas kaut ko pasaka tā labi un mīļi. Domājot par šo filmu ar laika atstatumu, man šķiet, ka tas ir tas, kas man ir palicis visvairāk. Ar "Sema ceļojumiem" ir interesanti, jo šī filma, pasaka, melnā komēdija par to, kā cilvēki dzīvo...
Dārta Ceriņa: Tas ir, lai sargātu to skatītāju, kurš nevēlas būt tas, ko viņš ierauga uz ekrāna, es domāju. Mani katrā ziņā filma neaizvaino.
Žulijens Nuhums Kulibali: Patīkamā un baudāmā dimensija ir tā, ka filma ir pietiekami pašironiska, kas lieliski izspēlējas gan Kevina Jansena attēlotā tēla attiecībās ar būtībā vardarbīgo Kirki un absolūti toksiskajā piederības sajūtā. Tur ir visa šī pastorāle, lai cik arī netīra viņa būtu… Pirmās asociācijas ir šīs filmas tekstūras: dubļi un tēstas sienas, nokvēpējums. Respektīvi, Aiks Karapetjans būtībā veido kapsulu, kurā viņš uzbūvē sabiedrības mikrokosmu. Tu teici, ka, skatoties filmu, trešajā reizē sāki viņu baudīt, es arī viņu skatījos trīs vai pat četras reizes, jo tā ir filma, kuru gribas skatīties trīs vai četras reizes.
Dārta Ceriņa: Viņa arī atklājas arvien vairāk no reizes uz reizi. Un tas ir tas, ko es tiešām vēlos izcelt – tik barokālas un biezas ir tās tekstūras, krāsas un skaņas. Tas, kas mani ārkārtīgi fascinē un interesē kino, ar kādām detaļām tu izvēlies likt šo pasauli kopā. Un tieši "Sema ceļojumos", kas šķietami sižetā ir visnotaļ vienkāršs darbs, tur ir daudz slāņi un līmeņi. Tur ir vairākas brīnišķīgas ainas, it īpaši ar Normundu Griestiņu, tur ir interesanti folkloristiski motīvi, pārvērtības, kur cilvēks kļūst par dzīvnieku un otrādi, viss notiek tik nemanāmi, bet ja tu esi vērīgs, tad tu pamani. Un tas rada šo papildu interesi, to gruzdējumu, manuprāt.
Žulijens Nuhums Kulibali: "Upurga". Vēl viena pasaka. Ne gluži pasaka, šausmu stāsts.
Dārta Ceriņa: Darbība notiek vēsturiskā lībiešu zemē, īpatnējo ļaužu ciemats vai apdzīvota vieta. Tad ir šis Igora Šelegovska aktīvās atpūtas entuziasts ar visu savu spilgto ekipējumu, kā marķējot to, ka viņš ir pilsētnieks, nonācis pavisam citā realitātē, vidē. Tas, kā Uģis Olte mēģinājis veidot šo vidi, man rada nelielas asociācijas ar "Tvinpīku".
Žulijens Nuhums Kulibali: Man arī. Mistika. Uģis Olte ir arī dokumentālo filmu un raidījumu režisors, šajā filmā ļoti atvieglo kameru, viņa peld visam cauri un līdzi, ir dažādas pārejas no rokas kameras uz statisku kameru. Ir diezgan iespaidīgas ainavas, kuras tiek iedzīvinātas ar kustību, gan aktierspēlē, gan arī operatora darbā.
Dārta Ceriņa: Jā, kamera ir klātesoša. Tā paralēle, kas arī ir daudz izskanējusi šīs filmas saistībā, ir 1999. gads – "Blēras raganas", diezgan novatorisks savam laikam, tā saucamais lost footage, pazudušo filmējumu darbs, tāds savvaļas trilleris. Arī šeit tie paņēmieni ir daudz un dažādos virzienos. Man, skatoties "Upurgu" pirmoreiz, šķita, ka ideju, simbolu, zīmju, skaņu, attēlu, matēriju, arī tēlu iekšējo virzību un punktu ir tik daudz, ka rodas tāda pārlieku intensīva, vizuālā trokšņa sajūta. Ja tu sevi iesvaidi un ļaujies filmai otro trešo reizi, protams, tu viņu katru reizi skatīsies citādāk.
Žulijens Nuhums Kulibali: Ne velti mūsu pirmais mitoloģiskais trilleris, man šķiet, tā viņu piesaka.
Dārta Ceriņa: Filmas galvenais varonis iziet tādam mitoloģiskam ceļam cauri, cauri šai Upurgai, kas ir upe. Pēc tāda ekstātiska rituāla ar ārkārtīgi kairi smaržojošiem ziediem pazūd viņa māsa un vairums grupas biedru, ar kuriem viņi devušies šajā ekspedīcijā un reklāmas filmēšanā, upes krastā. Tad viņa turpmākais ceļš, iepazīstot vietējo vidi un dažnedažādus īpatņus, nonākot līdz zvīņu meitenei, man liekas, tādiem tiešiem pārlikumiem no "Tvinpīkas" vai arī Deivida Linča filmām, protams, līdz šiem te skābētajiem kāpostiem.
Žulijens Nuhums Kulibali: Līdz skābētiem kāpostiem un vispār lauku saimniecībai kā tāda pasaules mini modeļa. Šeit man liekas, ka tomēr ir kaut kas tāds līdzīgs "Sema ceļojumos" un arī "Upurgā", šajā lauku sētā, kurā izšķiras dzīvības un nāves jautājumi. "Upurga" ir ārkārtīgi izklaidējoša, viņa ir ļoti dinamiska un tā arī būvēta, lai visā šajā simbolu, skaņu, krāsu un attēlu jūklī nepazustu šis stāsts, šī spriedze.
Dārta Ceriņa: Reizēm šķiet, tas, ko mēs runājam par tādu neordinārāku, varbūt ekstrēmāku kino, tas tomēr arī ir kā saķemmēt matus tā, lai viņi izskatās izspūruši.
Žulijens Nuhums Kulibali: Protams, mēs nerunājam šajā gadījumā par tādu absolūtu transgresiju vai provokāciju, nē. Mēs runājam par provokācijām pašreizējā kino laukā Latvijā, un tas, es domāju, ir labi, tādēļ ka mums ir ļoti daudz bijis sasukāta kino, kur tie kino mati neveido ne grebeni, ne čolku, viņi veido vienīgi skaistu celiņu pa vidu.
