Un tomēr – daudzi sērijās redzamie rekvizīti ir patiesi bijuši autentiski vai veidoti, balstoties uz tālaika oriģinālajiem paraugiem vai skicēm. Rekvizītus veidoja Yuka Grand un mākslinieks Kārlis Balodis.
Katrā – pat vismazākajā – ekrānā redzamajā priekšmetā - ir ieguldīta milzu rūpība un liels izpētes darbs. Ceturtajā sērijā galvenā darbība norit Sīļa dzīvoklī, kurā kā pagaidu mītnē uzturas Rubenis un Vitolds jeb Krauja. Vitolds sper drosmīgu soli – dodas apmeklēt savas ģimenes dzīvokli: sešas istabas, kur nu jau uzturas “jaunās kārtības cēlāji” – jaunais Dubinu pāris un vēl citi kaimiņi.
Sērijas gaitā Vitolds un Rubenis gan strīdas, gan pārrunā daudz būtiska, un Vitolds uzzina ko jaunu par savu pagātni.
Šoreiz par sērijā redzamajiem priekšmetiem izsmeļoši pastāstīja “Sarkanā meža” mākslinieciskās koncepcijas un idejas autors, režisors Normunds Pucis.
Īsti papirosi īstās kastītēs
Sīļa dzīvoklī uz galda redzam cigarešu paciņu “Bauda”. Šī detaļa precīzi raksturojusi 1949. gada Rīgu. Kā stāsta Pucis, cigarešu marka “Bauda” jeb "Бауда" rusifikācijas (jeb pārkrievošanas) iespaidā netika tulkota, bet gan drukāta uz paciņām kirilicā. Cigarešu kastītes dizaina oriģinālus atrada bibliotēkā, tie tika skenēti un apstrādāti datorā.
Tad “kastītes” uzdrukāja uz biezāka papīra, un maketi tika salīmēti no jauna. Taču papirosus filmēšanas vajadzībām iegādājās Krievijā, kur tie joprojām ir pieejami fabrikā “Belomorkanal”( “Беломорканал”). Arī aktieri smēķēja īstos papirosus. Vairākiem varoņiem jāsmēķē daudz un, pārfilmējot ainas, viņi nebūt nebija sajūsmā par to draņķīgo garšu.
Vēlāk Sīlis abiem spiegiem piedāvā šņabi, ko pats gardu muti izbauda. Šīs Sīļa dzīvoklī lietotās šņabja pudeles savukārt tika veidotas pēc autentiskām tā laika Rīgas degvīna fabrikā ražotām degvīna pudelēm. Oriģinālās pudeles paraugs tika aizgūts no senlietu kolekcionāra Ivara Logina.
Padomju naudas čupa
Ierodoties savas ģimenes bijušā dzīvokļa kāpņutelpā, Vitolds ierauga sava dzīvokļa pastkastīti. Ģimenes uzvārdam ar krāsu rupji pārkrāsots uzvārds “Dubins”. Kāpņutelpa ir piepildīta ar drazām. Šādas detaļas simbolizē padomju varas atnestās vērtības un estētiku, vai pareizāk sakot, antiestētiku, komentē Pucis.
Vēl viena no Padomju Savienības “jaunajām” lietām bijusi naudas reforma, tomēr 1949. gadā tā vēl nebija veikta – proti, tikai vēlāk notika rubļa devalvācija attiecībā desmit pret viens. 1949. gada naudas banknotes ir lielas, naudu skaita tūkstošos.
Rekvizitore Yuka Grand, veidojot naudas paciņas, pēc to izdrukas naudu speciāli burzīja un vecināja, lai iegūtu autentisku banknošu sajūtu. Paciņas, kas netiek atplēstas, veidotas kā "lelle" – iekšpusē ir tikai balta papīra lapiņas, ko apdrukā vienīgi gar malām.
Grāmatas vāki no zelta
Tikmēr Velta Anglijā paliek viena. Neziņas mākta, viņa cer uzzināt Vitolda prombūtnes iemeslus, dodoties pie Silarāja, taču neveiksmīgi. Tomēr Silarājs sarunas laikā pie kafijas un kūkām viņai pasniedz Marsela Prusta “Zudušo laiku meklējot” ar grāmatā paslēptu vēstuli it kā no Vitolda. Taču Pucis atklāj, ka Prusta grāmata, kas parādās filmā, nav oriģināla.
Rekvizitore Yuka Grand kopā ar mākslinieku Kārli Balodi tās speciāli veidoja filmēšanas vajadzībām. Grāmatas vāka un muguriņas uzraksti ir krāsoti ar otiņu, izmantojot zelta krāsu. Pēc filmēšanas vienu eksemplāru dāvanā saņēma Veltas lomas atveidotāja Agnese Cīrule.
Veltas dzīvoklī pie sienas atrodas britu karaļpāra foto, bet sūtņa Zariņa runu, veltītu latviešu tautai, Velta klausās pie autentiska 20. gadsimta 40. gadu radio. Zīmīgi, ka, pametot ciematu un dodoties uz Londonu, Velta čemodānā ieliek arī trimdas gleznotāja Jāņa Kalmītes glezniņu, ko iegādājusies bēgļu nometnē Vācijā. Tā vienmēr seko līdzi varonei, lai atgādinātu par zaudētās dzimtenes skaistumu.
