Mūsu paaudze ir apjukusi. Intervija ar režisori Tīnu Zariņu

Sakari, vielas, izklaides un sabiedrība… Par kādu sabiedrību jūs runājat šajā filmā?

Es runāju par to sabiedrību, kas man ir apkārt, precīzāk, par to sabiedrības daļu, kuru es pazīstu. Es teiktu, ka šī filma ir manas paaudzes portrets.

Kas jūs rosināja par to runāt?

Galvenokārt tā bija vides maiņa. Es pēkšņi ievēlos šajā vidē, kurā notiek tās pašas lietas, kuras notiek arī manā filmā.

Filmā tiek parādīta jauna vīrieša ikdiena. Uz ko balstoties jūs veidojāt galvenā varoņa tēlu?

Es veidoju šo tēlu, balstoties uz manu tā laika mūzu – Gati Vanagu. Iepazīšanās ar Gati ietekmēja arī manu izvēli taisīt filmu tieši par viņu. Filmā nekas nav piepušķots vai piedomāts. Tāds viņš tolaik bija, un tādu es viņu arī parādīju.

Ja kāds cilvēks ir tava mūza, tu uz viņu skaties ar tādu kā apbrīnu un pat neredzi viņa mīnusus. Pat ja tādi ir, tev šķiet – “O! tā tik ir īpašība!”

Vai jūs ar filmu vienlaikus parādījāt arī savu nostāju par šo sabiedrības daļu?

Jā. Es parādīju to, kā es uz to skatos. Tādas lietas kā filmā, notiek arī dzīvē, un man tas šķiet normāli.

Vai bija grūti uzrakstīt scenāriju šai filmai?

Nē. Pirmais, ko tu uzraksti, ir bāze, un tā radās ļoti viegli. Pēc tam bija tāda šaudīšanās par un ap detaļām. Tā bija kā nagla pakaļā. Taču kopumā scenārija radīšana bija ļoti viegla.

Filmas nosaukums “Augstāk, tālāk, stiprāk” ir tieši tāds pats kā latviešu repera Ozola 2002. gadā izdotā albuma nosaukums. Kā tas radās?

Filmas nosaukumam vajadzēja tādus vārdus vai vārdu savienojumus, kuri kopā radītu kaut ko aktīvu. Es ilgi par to domāju. Runāju ar galveno varoni Gati un teicu viņam, ka man vajag kaut ko tādu kā “dziļāk, tālāk…”, un tad viņš teica – “Ozolam taču ir tas albums!” Es uzreiz sapratu, ka tas patiesībā ir ļoti labi tieši idejiski.

Filma pieskaras arī seksualitātes tēmai. Kā jūs raksturotu galvenā varoņa seksualitāti?

Es apskatu filmas galveno tēlu kā biseksuālu, drīzāk gribētu teikt – bioseksuālu. Es runāju par šo tēmu, jo man tā šķiet aktuāla tieši tāpēc, ka šobrīd sabiedrības izpratnē par seksualitāti, manuprāt, valda haoss. Sākotnēji var šķist, ka galvenais varonis ir homoseksuāls, taču tajā pašā vakarā viņam ir sekss ar sievieti.

Tas nozīmē, ka viņš ir apjucis. Manuprāt, mūsu paaudze vispār ir apjukusi visā šajā seksuālās brīvības juceklī.

Jā, noteikti. Lai gan saviem jaunākajiem ģimenes locekļiem es to nerādu. Tas, kas notiek, un tas, ko redzu sev apkārt, ir svarīgi.  Un es domāju, ka tas būtu jāapzinās visiem.

Jūs gribat teikt, ka sabiedrības priekšstatos par šo paaudzi ir novērojama stagnācija?

O, jā! Pirmkārt, sabiedrība ir sašķēlusies. Otrkārt, tā stagnē.

Jaunākā paaudze domā, ka viņi ir toleranti. Īstenībā, tiklīdz viņi saskaras ar problēmām, viņi nesaprot, ko darīt. Un tad ir šī vecākā paaudze, kas vispār nav lietas kursā par to, kas notiek. Un tiklīdz viņi saskaras ar realitāti, viņi aizgriežas un negrib to pieņemt.

Es domāju, ka mūsu sabiedrībā ir bēdīga situācija.

Tātad jūsu filma ir pietuvinājums realitātei…

Jā. Izņemot, protams, ceļošanu laikā, kas patiesībā arī nav nekas tāds pilnīgi neizdarāms…

Runājot par laiku jūsu filmā, kāpēc jūs tam piešķīrāt tik lielu nozīmi?

Jo mani pašu ļoti interesē laiks. Es īsti nesaprotu, kas tas ir, un, manuprāt, ir absurdi to mērīt. Brīžiem tas iet lēnāk, brīžiem ātrāk, īpaši, kad kļūsti vecāks. Man šķiet, ka vecākiem cilvēkiem vajadzētu cita veida pulksteņus, jo tas laiks mēdz neatbilst realitātei. Tieši tāpēc es šo laika tēmu apskatīju arī filmā.

Šī laika telpa ietekmē arī filmas naratīvu un formu.

Jā. Pirmā radās forma – sižets, kas atkārtojas divreiz. Tās ir lietas, kas parasti ar mums, jauniešiem, notiek. Tas notika vienreiz, taču, kad tas notika otrreiz, varonis visu izdarīja tieši tā, kā viņš to grib, nevis tā, kā būtu pareizi – pēc grāmatām vai populāriem sabiedrības uzskatiem. Tas bija svarīgi. Un forma man palīdzēja to īstenot.

Kāpēc jūs par filmas varoņiem neizvēlējāties profesionālus aktierus?

Tāpēc, ka izvēlējos tipāžus. Es gribēju, lai tēli vizuāli atbilstu tam, kā biju tos iedomājusies. Man arī šķita interesanti strādāt ar neaktieriem. Es nepieprasīju no viņiem dižu aktierspēli, bet vienkārši liku visu darīt pēc plāna. Ar viņiem strādāt bija viegli. Varētu teikt, ka viņi tēloja paši sevi.

Vai, uzņemot šo filmu, jums bija svarīgi, kāds būs skatītāju viedoklis?

Varbūt mazliet, bet lielākoties nebija. Es šo filmu veidoju diezgan trakā dzīves periodā. Toreiz mani neinteresēja tā saucamo “parasto, mirstīgo” cilvēku kritika. To radot, skatītāja domas man nebija primāras. Citādi filma būtu pavisam citādāka.

Lai arī kāds būtu skatītāju viedoklis, šī filma tomēr 2017. gadā tika nominēta nacionālajai kinobalvai “Lielais Kristaps”, un tā nav vienīgā jūsu filma, kas tikusi nominēta nacionālajai kino balvai. Kādas ir jūsu sajūtas par to? Vai nominācijas rosina motivāciju vai drīzāk konkurences apzināšanos?

Tā ir tāda pašapziņas celšana, lai gan man šķiet, ka Lielajā Kristapā ir stipri par daudz nominantu. Tiek nominētas visas akadēmijas filmas. Šķiet, ka viņi pat nešķiro, vai tās ir labas vai sliktas. Ja manu filmu nominē, man ir sajūta, ka tomēr kaut kas ir sanācis, taču tajā pašā laikā, blakus ieraugot filmas, kas ir ārkārtīgi sliktas, es jūtos slikti arī par sevi. Protams, ir arī tādas filmas, uz kurām es skatos ar apbrīnu, piemēram, režisoru Lienes Lindes vai Rinalda Zelta filmas. Tad es domāju – oho, esmu nominēta kopā ar viņiem!

Šīs daudzās nominācijas vienlaikus liecina arī par to, cik daudzi šobrīd studē kino, radot iespaidu, ka šajā jomā sāk rasties pārprodukcija. Kā jūs uz to raugāties?

Es nedomāju, ka ir radusies pārprodukcija. Es drīzāk domāju – tas ir apsveicami, ka cilvēkiem ir radusies interese studēt kino. Tas nozīmē, ka Latvijas kino industrijā notiks lielāka attīstība, un tas ir ļoti nepieciešams, jo situācija šobrīd ir drastiska. Interese par kino ir laba lieta.

Un kāpēc jūs izvēlējāties studēt kino?

Man jau bērnībā bija skaidrs, ka kino ir tas, ko gribu darīt. Un nevis kaut kas ap to, bet mani interesēja tieši režija. Gribēju būt tas, kurš rada filmu un scenāriju, tas, kurš ir galvenais un savelk visu komandu kopā.

Vai, jūsuprāt, režisors ir profesija, ko studēt uzreiz pēc vidusskolas?

1% gadījumu jā, bet 99% gadījumu tiem cilvēkiem vienkārši vēl nav ko teikt. Ja vien cilvēks nav ģeniāls, kas ir šis 1%.

Vai iemesls, kāpēc nestudējāt kino uzreiz pēc vidusskolas, ja reiz to apzinājāties jau bērnībā, bija pieredzes trūkums?

Jā un nē. Tolaik man bija sajūta, ka neesmu pietiekami intelektuāla un arī mana dzīves pieredze bija salīdzinoši maza, tāpat kā pārējiem vienaudžiem. Es vēl īsti nezināju, ko un kā pateikt. Tāpēc izvēlējos pastrādāt, nostāties uz savām kājām un paceļot, līdz sajutu, ka patiešām vairs nevaru. Kad ļoti, ļoti gribējās studēt režiju, tad arī stājos akadēmijā.

Kas jūs iedvesmo filmu idejām?

Tas varbūt jebkas. Tie var būt sapņi, tā var būt mūzika vai garāmgājējs. Jebkas, ko es dzirdu, redzu, sajūtu.

Tas nozīmē, ka režisoram ir jābūt ļoti sensitīvam cilvēkam?

Ne gluži. Kaut kādā ziņā jā, bet, ja režisors būs pārāk sensitīvs, viņš nevarēs pieņemt sāpīgus lēmumus filmas tapšanā.

Sensitīvi režisori nevarēs taisīt provokatīvas filmas. Un provokatīvas filmas ir spēcīgas filmas, tāpēc sensitivitāte lai paliek romantiskajām komēdijām.

Vai režisoram ir jābūt arī rakstnieka dotībām, ņemot vērā, ka lielākoties jaunie režisori paši raksta savu filmu scenārijus?

Ar to Latvijā ir lielas problēmas. Kino scenāriju rakstīšana netiek mācīta profesionālā līmenī. Tāpēc scenāriji jāraksta pašiem studentiem, un viņu konsultanti ir akadēmijā pieejamie pedagogi. Ja viņi šajā jomā nav eksperti, tad sanāk tāda muļļāšanās ar sevi. Scenāriji lielākoties ir vāji, it sevišķi studentu filmās. Ļoti žēl. Daudzas filmas neturas kopā tieši tāpēc, ka Latvijā trūkst scenāristu. Režisoram nav jābūt arī rakstniekam, bet mūsu platuma grādos – ir. Tādi, kas ar to nodarbojas profesionālā līmenī, Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

Kā jūs raugāties uz nākotni, ņemot vērā, ka straujiem tempiem tuvojas akadēmijas absolvēšana?

Man ir tādas drūmas priekšnojautas. Droši vien tāpēc, ka zinu, kas notiks. Lielākā daļa no studējošajiem režisoriem, kas absolvēs, ja vien viņi nebūs saslimuši ar depresiju, droši vien aizbrauks kādu laiku padzīvot laukos. Es nedomāju, ka daudzi no mums tiks kaut kur tālāk.

Jo?

Jo šeit nav runa par to, vai tu esi labs režisors vai ne. Šeit tie apstākļi ir tādi, ka režisoram ir jāmāk vairāki arodi.

Režisoram ir jābūt arī labam producentam un jāmāk pietiekami intelektuāli izteikties, lai viņu uztvertu nopietni, tāpēc ka tikt iekšā industrijas ritenī ir grūti, jo visas vietas jau ir aizņēmuši vecie režisori.

Lai izsistos, ir jāizdara kaut kas ekstraordinārs. Es domāju, ka tas būs grūti.