''Riga IFF'' rīkotāji filmu “Es piedzimu Rosellīni” dēvē par “unikālu pasaules kino vēstures un Latvijas mūsdienu kino veidotāju tikšanās lauku”. Dokumentālo kinodarbu, kas ir šī gada ''Riga IFF'' atklāšanas filma, no Latvijas puses producējusi studija “VFS Films”. Pērn Venēcijas kinofestivāla “Kritiķu nedēļas” skatē pirmizrādītā filma piedāvā pašironisku dokumentālā kino un Rosselīni sazarotās dinastijas “terapiju”. Tās galvenais pacients ir filmas režisors, ievērojamā itāļu kinoautora Roberto Rosellīni (1906–1977) mazdēls Alesandro.
Roberto Rosellīni filmas par Itālijas sabiedrību kara un pēckara apstākļos, piemēram, “Roma, atvērta pilsēta” (1945) un “Paisa” (1946), atstājušas nenovērtējamu ietekmi pasaules kino vēsturē un radušas atbalsis arī mūsdienās.
Romā dzimušais Roberto Rosellīni tiek dēvēts par vienu no spilgtākajiem itāļu neoreālisma un modernisma kino autoriem.
Pat pēc novatoriskā režisora nāves viņa harismātiskā personība turpina mest ēnu arī uz ģimeni, bet viņa attiecībās dzimušie bērni Rosellīni uzvārdu nes gan kino, gan modes industrijā un attaisno tēva kaislīgās dabas mantojumu.
Roberto Rosellīni vairāku laulību dēļ dzimtas atzaros iespējams sastapt gan Holivudas aktrises Ingrīdu Bergmani, viņa trešo sievu, un abu meitu Izabellu Rosellīni, gan indiešu scenāristi, modeļu industrijas darboņus, gan arī itāļu literatūras profesori un izbijušu dendiju. Starp viņiem ir arī Roberto Rosellīni vecākais mazdēls Alesandro, kurš gan ir pārliecināts, ka Rosellīni uzvārda valkāšana un salīdzinājumi ar Roberto katru klanam piederīgo padara par “nolādēto”. Viņaprāt, ir tikai divi eksistences veidi: nonākšana apbrīnas horizontā vai atrašanās citu veiksmes pavēnī. Alesandro Rosellīni šī filma ir terapeitisks mēģinājums sarunāties ar savu ģimeni un tikt skaidrībā ar dzimtas “lāstu”, savukārt Latvijas kino viedotājiem – iespēja tuvplānā ieraudzīt dzimtas savstarpējās, cilvēciskās attiecības.
15. oktobra saruna ar filmas “Es piedzimu Rosellīni” veidotājiem un tapšanas analīze plānota divās daļās. Pirmajā daļā veidotājiem no Itālijas un Latvijas kopā ar skatītājiem un profesionāļiem būs iespēja reflektēt ne tikai par dokumentālā attēla nozīmi, bet arī to, kā ar kameras palīdzību kārtu pa kārtai iespējams atklāt ģimeni? Ko nozīmē caur kinokameras aci skatīties uz savu tuvāko? Galu galā – kā uzņemt un veidot filmu, ja novērojamā ģimene ir sarežģīts un pat pārlaicīgs “kino gadsimts”? Savukārt otrā daļa būs veltīta pašai filmas tapšanai, filmēšanas un montāžas procesam, kā arī pārdomām par Rosellīni dzimtas paštēlu.
Filma “Es piedzimu Rosellīni” ievada šī gada “In Kino Veritas” retrospekcijas programmu “Rosellīni un gadsimts” – tās fokusā ir kino simtgade Rosellīni ģimenes zīmē un šīs dzimtas ekrāna portreti. Retrospekcijai ir visnotaļ ambiciozs uzstādījums – kompaktajā filmu izlasē rādīt ne vien dzimtas portreta aprises ar kino attēlu palīdzību, bet arī spoguļot garā kino gadsimta dažādos vaibstus. Tie ir novērojoši un hronizējoši (“Īsa satikšanās ar Rosellīni ģimeni” (1953)), citkārt balstīti aktieru un to personību klātbūtnēs (filmas “Sievietes seja” (1938) un “Gāzes gaisma” (1944) ar vienu no Roberto Rosellīni sievām, aktrisi Ingrīdu Bergmani galvenajās lomās), atspēlējoties laikmetam un kino aparātam kā tādam. Reizēm laiks tiek “aizslēgts” lietišķās režijas koncepcijās un spoguļo pašus autorus (“Ceļojums uz Itāliju” (1954)). Citkārt laiks tiek “atvērts” kino iztēles tunelī – tajā palīdzēs nonākt kanādietis Gajs Madins (“Mans simtgadīgais tēvs” (2005)) un citi kino mākslinieki (“Sapņu zeme” (2021)). Visa “Rosellīni un gadsimta” programma – “The Rossellinis”.
Pieteikties 15. oktobra sarunas un meistarklases bezmaksas klātienes apmeklējumam iespējams, izmantojot anketas saiti. Pasākums norisināsies angļu valodā.
