Latvijas jaunie režisori: Alise Zariņa un Vigo Zaļaiskalns

Jau vēstīts, ka Latvijas Televīzija līdz gada beigām kanālā LTV7 trešdienu vakaros izrāda vairāk nekā 20 īsfilmu. Lsm.lv piedāvā nelielu iepazīšanos ar šo filmu autoriem - Latvijas jaunajiem režisoriem. Šoreiz – ar Alisi Zariņu un Vigo Zaļaiskalnu. Viņu filmas skatāmas LTV7 9. decembrī plkst. 22.

Alise Zariņa un “Normāli cilvēki”

Alisi kino interesējis “diezgan vienmēr”, tomēr pēc vidusskolas nolēmusi Parīzē studēt reklāmu.

“Toreiz domāju, ka tas arī ir kino, tikai par to vairāk maksā. Tad sapratu savu kļūdu. Vienu dienu izgāju no skolas un nolēmu sekot saviem sapņiem – sāku strādāt bārā,” viņa ironiski atklāj savas pagātnes aizkulises. Bārā Alise ļoti daudz iemācījusies par cilvēkiem un pēc šīs pieredzes, par spīti “Latvijas plašajai kino industrijai”, uzsākusi režijas studijas Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā: “Mācību laikā pārliecinājos, ka kino radīšanas process man tiešām sagādā lielu kaifu”.

Filma “Normāli cilvēki” ir viņas diplomdarbs un pirmā nopietnā pieredze kino veidošanā: “Visa komanda, kas strādāja pie šīs filmas, bija gudrāka un pieredzējušāka par mani. Savākt šādu komandu arī savā ziņā bija mans mērķis.”

Pirms tam Alise veidojusi mūzikas klipus un reklāmas projektus, bet viņas pēdējais darbs kino ir filma “Pēdējais zvans” dokumentālajam ciklam “Latvijas kods” par nelielas Latgales lauku skolas slēgšanu. Šobrīd viņa dzīvē esot tādā posmā, kad jādomā, ko darīt tālāk, un paralēli tiek gaidīta iedvesma nākamajam projektam: “Varētu pabraukāt pa Latviju un izdomāt, par ko veidot dokumentālo kino. Saka gan, ka uz 30 gadu vecumu jātaisa pirmā pilnmetrāžas filma vai arī jādzemdē. Dzemdēt es negribu.”

 Alise uzskata, ka, veidojot pilnmetrāžas filmu Latvijas sarežģītajos finansiālajos apstākļos, savai idejai ir pārcilvēciski jātic: “Par nevienu darbu, ko esmu veidojusi, man nav kauns. Taisot kaut ko lielāku, gribu, lai tiešām varu par to priecāties, ne tikai neizjust kaunu”.

Paralēli darbam reklāmā un kino projektiem Alise raksta recenzijas par filmām, izdevusi dzejas krājumu “Papjēmašē” un tagad arī veido stendapus. Daudzie ampluā gan mēdzot radīt mulsumu par viņas identitāti: “Kad es redzēju, ka pie manas recenzijas par kino klāt ir pierakstīts “Alise Zariņa, dzejniece”, man likās, ka tas izklausās tāpat kā – “šīs kurpes taisīja pavārs Jānis””. Lai gan kino industrija ir ļoti maza un recenzijas pārsvarā sanāk rakstīt par draugiem un kolēģiem, Alise mēģina saglabāt godīgu un skaidru redzējumu: “Ir droši jāraksta par slikto, tikai tā kaut kas var kļūt labāks. Latvijas kino joprojām var pieņemt, ka skatītāji neapplaudēja, jo viņi vienkārši neko nesaprata, nevis filma bija vāja. Mani tas nomāc. Pasaules kontekstā labi režisori kaut kā patīk arī skatītājiem.”

Radot filmu “Normāli cilvēki”, Alise vēlējusies izvairīties no eksistenciāla smaguma, gribējies kaut ko vieglu un ļoti cilvēcīgu: “Tas ir žanrs, kas mani interesē. Viena no manām mīļākajām filmām ir “Little Miss Sunshine”, ļoti patīk arī Aleksandra Peina darbi.” Filmā gribējies ironiski paspēlēties ar vārdu savienojumu “normāli cilvēki”, kā arī – nav bijusi vēlme taisīt filmu par sevi (secinājumus izdariet paši!): “Studenti ļoti bieži iet divās galējībās. Vai nu taisa filmu par kaut ko sev tik nesaprotamu kā nāve, vai arī sižeta pamatlīnijai izvēlas savu pirmo nelaimīgo mīlestību, ko tiecas pasniegt kā dramatiskāko un aizkustinošāko stāstu pasaulē, kas ļoti reti tāds ir. Jāiemācas attālināties.”

Alise ir pārliecināta, ka tad, ja filmai apakšā nav laba stāsta, to īsti nevar izvilkt pilnīgi nekas. Bez scenāristu trūkuma Alise kā problēmu Latvijas kino kontekstā saredz nevēlēšanos sadarboties un vēlmi visu darīt pašiem: “Režisori scenāristus nemaz tik ļoti nemeklē! Mani tomēr interesē atrast savus cilvēkus un strādāt ar viņiem, lai kopīgi radītu dzīvotspējīgus stāstus.” Šobrīd viņa vienkārši cer vienā brīdī neattapties, ka kino viņai kaut kas tiešām nesanāk: “Labāk, lai kāda filma totāli izgāžas un var mierīgi nodoties reklāmai vai rakstīt dzeju.” Filmas “Normāli cilvēki” galvenā varone Guna Zariņa šogad festivālā “Lielais Kristaps” ieguva labākās aktrises apbalvojumu.

Runājot par nozari kopumā, Alisei šķiet, ka kino nosacīti labie laiki sākušies pēc Jāņa Norda filmas “Mammu, es tevi mīlu”. Pēkšņi daudzi apjēguši, ka Latvijas kino nav nekāds joks: “Tagad parādījušies tādi jaunie režisori kā Jānis Ābele, arī Valērijs Oļehno, uz kuriem ir prieks skatīties.” Problēmas viņa saredz kino sabiedriskajās attiecībās: “Igaunijā vairāk interesējas par kino un apmeklē festivālus. Tur nav ne vairāk cilvēku, ne arī daudz spēcīgāka industrija.” Tomēr esot labi, ka studentu darbus rāda sabiedriskajā televīzijā, kā arī Alise uzslavē “Kriminālās ekselences fonda” realizētos mārketinga paņēmienus, kas filmas tapšanā iesaistījuši skatītājus, piedāvājot apmaiņā pret ziedojumiem nokļūt tās kadros vai vismaz titros. Industrijas vājā puse esot arī kopīgu aktivitāšu trūkums: “Latvijas vide ir pārāk maza, lai vēl tajā savstarpēji sacenstos un konkurētu. Vajag darboties vienoti.”

Vigo Zaļaiskalns un “Ne savējais”

Vigo šobrīd studē kino režijas 4. kursā Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura programmā. Pusaudžu gados Limbažos spēlējis basketbolu, vēlāk sācis studēt ceļu būvi Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātē un trīs gadus mācījies arī juridiskajā fakultātē. Uz jautājumu, kāpēc tomēr izvēlējies saistīt savu dzīvi ar kino, Vigo atbild vienkārši: “Vai tad nav forši kino taisīt?”

Kad pēc Kultūras akadēmijas 2. kursa studentiem bija jāizvēlas specializācija, Vigo bijis vienīgais, kurš izlēmis kļūt par producentu: “Šobrīd man ir divas kursabiedru filmas, kuras es palīdzu producēt.” Vigo jau izmēģinājis roku producenta arodā, strādājot pie Dāvja Dreimaņa kriminālajās filmas “Rebeka” un Gata Ungura komēdijas “Plenči”, kas “Lielajā Kristapā” šogad ieguva balvu par labāko tērpu mākslinieci.

Tā kā studenti filmas taisa ar ļoti ierobežotu finansējumu, producents nereti esot spiests uzņemties arī visus pēkšņi radušos pienākumus uzņemšanas laukumā: “Piemēram, ja nav skaņas operatora, man jātur mikrofons virs galvas.” Tomēr, tā kā pirmos divus gadus akadēmijā studenti apgūst pilnīgi visus kino nozares specifiskos pienākumus, sākot no operatora līdz aktierdarbam, šo palīdzību sniegt neesot bijis grūti. Runājot par studiju procesu, Vigo stāsta - tā kā režisorus uzņem tikai vienu reizi četros gados, kursā esot ļoti dažāda vecuma cilvēku: “Atšķirība variē desmit gadu amplitūdā. Kādam jāved bērni uz bērnudārzu, cits grib iet pārgājienā pa sliedēm un sabildēties niedrēs!” Paralēli studijām Vigo nodarbojas ar savu ikdienas dzīves organizēšanu: audzina bērnus, joprojām spēlē basketbolu, kā arī ar kolēģi izveidojis nelielu studiju dažādiem ar filmēšanu saistītiem projektiem: "Esam veidojuši vairākām grupām videoklipus, kā arī vairākas reklāmas un citus darbus."

Filma “Ne savējais” tapusi 2. kursā, studentiem realizējot uzdevumu uzfilmēt dokumentālu īsfilmu. Vigo filmai izvēlējies paziņu vārdā Rafiks, kurš pēc izcelsmes ir azerbaidžānis, bet jau kopš bērnības dzīvo Latvijā: “Stāsts ir par to, kā ir nebūt īsti savējam ne šeit savas atšķirīgās ārienes dēļ, ne arī Azerbaižānā, jo tomēr esi uzaudzis ar piparkūkām, tautasdziesmām un pīrāgiem.” Saņemot atbalsta finansējumu no Eiropas atbalsta programmas jauniešu projektiem, Vigo devies līdzi Rafikam arī uz Azerbaidžānu, lai iemūžinātu viņa iespaidus un satikšanos ar radiniekiem.

Kā galveno tendenci Latvijas kino nozarē Vigo saskata naudas trūkumu, tomēr, protams, ir  arī labās lietas: “Latvijā ir ļoti labs dokumentālais kino, jo... Tur nevajag daudz naudas.” Vērojot “Lielā Kristapa” ceremoniju, Vigo sapratis, ka teātra nozare Latvijā ir daudz jaudīgāka par kino: “Tur pat nebija cilvēki sanākuši!” Par spīti tam viņš savu nākotni saredz tieši kino producēšanā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti