Izpētīt cilvēku procesā. Intervija ar jauno režisori Diānu Dauksti

Diāna Daukste ir jaunā kinorežisore un producente, kuras dokumentālā filma “VOVAS” 2018. gadā tika nominēta nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” labākās studentu filmas kategorijā, kā arī tā izrādīta Rīgas Pasaules filmu festivālā.

Filmas galvenais varonis Pēteris ir plastilīna animācijas seriāla “SIA VOVAS” veidotājs, kura dzīve ir lietu, vietu un pienākumu jūklis. Pēteris kopā ar saviem draugiem Rūdolfu un Emīlu ir gatavs atkal apvienoties, lai izveidotu nākamo animācijas sēriju. Tas ir stāsts par atšķirīgām personībām un savdabīgu draudzību, kā rezultātā top animācija.

Dokumentālā filma "SIA VOVAS"

Ekscentriskais Pēteris ir plastilīna animācijas seriāla "SIA VOVAS" veidotājs, kura dzīve ir lietu, vietu un pienākumu jūklis. Animāciju viņš līdz šim veidojis kopā ar saviem draugiem Rūdolfu un Emīlu.

Pēdējo trīs gadu laikā puiši izauguši un aizgājuši katrs savās dzīves gaitās, bet nu Pēterim vajadzīga viņu palīdzība, lai izveidotu nākamo animācijas sēriju. Paralēli haosam Pētera dzīvē, visu trīs krasi atšķirīgajām personībām, savstarpējām nesaskaņām un savdabīgajai draudzībai top animācija.

Filma 2018. gadā izrādīta Rīgas Pasaules filmu festivālā, kā arī nominēta nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps" labākās studentu filmas kategorijā.

Režisore: Diāna Daukste

Dokumentālā filma

Latvijas Kultūras akadēmija, 2018

Operatore: Elīna Maslovska

Latviešu jauno režisoru filmas tiek demonstrētas Latvijas Televīzijas ēterā katru trešdienu plkst. 22.30. Pēc tam filmas var skatīties "RePlay.lv".

    Pastāstiet, kā jūs atradāt šo ekscentrisko filmas galveno varoni?

    Galvenais varonis Pēteris bija mans kursa biedrs skolā, kurā mācījos pirms tam – Kultūras koledžā. Sākumā šķita, ka viņš ir no citas planētas, pilnīgi neizprotams puisis. Kad studiju ietvaros bija jātaisa darbs, mūs sadalīja grupās. Man sanāca ar viņu būt vienā grupā. Tā mums lēnām nodibinājās kaut kāda dīvaina draudzība. Kad absolvēju koledžu, pārslēdzos uz Kultūras akadēmiju. Tur bija jātaisa dokumentālā filma, un Pēteris bija tas, kas ienāca prātā. Viņš ir tik unikāls personāžs, par kuru ir jāzina arī citiem.

    Kā ir režisēt filmu par cilvēku, kurš pats ir režisors?

    Pēteris taisa animācijas. It kā joma ir līdzīga, bet tā tomēr ir cita pasaule. Interesanti bija paskatīties no malas, kā Pēterim top viņa darbs vai drīzāk – netop ļoti ilgi. Skatīsimies patiesībai acīs – tā ir visiem, arī man. “SIA VOVAS” ir kaut kas unikāls. Man pašai ļoti patīk tā multene un tas humors. Tā ir Pētera pasaule, tas ir viņa bērns.

    Vai tas, ka jūs uzņēmāt dokumentālo filmu par viņu, veicināja arī viņa paša filmas tapšanas procesu?

    Tas noteikti viņam bija stimuls, jo mums vajadzēja nepārtraukti viņam teikt, lai taisa filmu. Viņam tas bija dzinulis, taču ne vienmēr viņš mūs paklausīja. Tāpēc filmai ir atvērtas beigas, jo viņš vēl bija procesā.

    Vai tas, ka ar filmas galveno varoni bijāt pazīstami, atviegloja vai tomēr sarežģīja filmas uzņemšanas procesu?

    Gan atviegloja, gan sarežģīja. Ņemot vērā, ka bijām pazīstami, viņš man atļāvās teikt, ko viņš nevarēs vai ko nefilmēt. Bet, no otras puses, draudzība nāca par labu. Es ar viņu varēju izrunāt detaļas dziļāk un personīgāk.

    Mums bija savstarpēja uzticība, jo viņš zināja, ka nekad nedarīšu tā, lai viņam būtu sliktāk, vai neparādīšu viņu tā, kā viņš negribētu.

    Vai varonim bija iebildumi, kas ietekmēja to, kā filma izskatās gala rezultātā?

    Bija lietas, par kurām viņam bija kauns, un viņš nejutās komfortabli ar to, ko esam nofilmējuši. Bet nebija tā, ka mēs ļoti tajā klausījāmies. Mēs paši jutām, ko vajag un ko nevajag likt, lai neparādītu to, kā tas nemaz nav. Tas filmu neietekmēja.

    Viņš teica, ka bija dažas vietas, kuras viņš vēlējās, lai neatstājam filmā, bet tās tur ir. Viņam nācās paskatīties uz sevi no malas un novērtēt sevi no cita skatpunkta. Tā bija drīzāk tāda atkāpšanās ārpus komforta zonas. Tas arī viss.

    Dokumentālā kino režija tomēr ļoti atšķiras no spēles kino režijas, kur tiek kontrolēta katra nianse. Kāda bija jūsu pieredze ar dokumentālo kino pirms tam?

    Tieši tas man patīk dokumentālajā kino – ka nav jākontrolē katrs aspekts. Mana pieredze režijā ir gandrīz neeksistējoša. Biju taisījusi īsus klipiņus, pati kaut ko filmējusi. Bet tieši dokumentālajā kino man nebija nekādas pieredzes. Man vispār šķita, ka dokumentālais kino mani neinteresē.

    Kad bija uzdevums taisīt dokumentālo filmu, nodomāju, ka es to nemaz negribu. Taču laika gaitā es sapratu, ka tas ir ļoti interesanti, un arī tagad bakalaura darbā es taisu dokumentālo filmu tādā pašā sastāvā, ar to pašu operatori. Kaut kā es iemīlēju to lietu.

    Sanāk, ka ar uzdevumu taisīt šo dokumentālo filmu jūs tikai sākāt to apzināties?

    Tā ir. Es nekad nedomāju, ka man varētu patikt dokumentālais kino.

    Man galvā bija stereotips par to, ka tas ir kaut kas informatīvs, obligāti politiski un sociāli pamācošs. Taču tas vispār neatbilda realitātei.

    Man iepatikās tas, kā tu vari izpētīt un apskatīt cilvēku šajā visā procesā.

    Ņemot vērā, ka jūsu režijas pieredze bija teju neeksistējoša, kā jūs vērtējat faktu, ka šī filma tika nominēta “Lielajam Kristapam”?

    Tas bija lielisks pārsteigums. Filma tika iesniegta vairākos festivālos un tika arī pieņemta. Kāds ir reaģējis un kādam patīk. Tas ir brīnišķīgi, ka tev pašam ir licies, ka tur kaut kas ir un ka arī citi to novērtē. Tā sajūta ir nesalīdzināma.

    Vai šī pēkšņā kino izpratne, ka sākat taustīties dokumentālajā laukā un saņemat atzinību, radīja motivāciju un ietekmēja izvēli arī gala darbā taisīt dokumentālo filmu?

    Atzinība dod motivāciju un arī spiedienu, ka tad jau arī turpmāk jātaisa kaut kas labs. Taču bakalaura darba izvēle par labu dokumentālajam formātam bija tā, ka mums ar operatori izveidojās ļoti laba sadarbība. Mēs jutāmies ērti tajā žanrā.

    Mums izveidojās labs kontakts, mēs sapratāmies no pusvārda, un man patīk tā iespēja un sajūta, kas rodas, strādājot mazā komandā, jo spēles kino tomēr komanda ir daudz lielāka.

    Jūs tomēr studējat filmu producēšanu. Kā ir sanācis, ka esat arī režisore?

    Producēšanu es mācījos jau Kultūras koledžā, tāpēc, pārejot uz akadēmiju, bija jāiet uz filmu producēšanu, lai gan tas nav primārais, ko gribēju. Producēšana ir vērtīga, var izprast organizēšanas pusi, taču tas nav tas, ko es līdz galam vēlētos. Man vairāk patīk būt radošajā galā, piedalīties tieši idejas realizēšanā.

    Protams, arī producentam tajā ir sava loma, taču režisors tomēr ir noteicošais.

    Režija mani noteikti interesē vairāk, taču to, cik tajā esmu spējīga – uz to vēl ir jāskatās. Taču ir skaidrs, ka vairāk gribu piedalīties tieši radošajā procesā.

    Jūs minējāt, ka dokumentālais kino jūs kādreiz maz interesēja. Vai bijāt domājusi uzņemt kādu spēlfilmu?

    Tagad es arvien vairāk saprotu, ka man bija vājš priekšstats ar to, kāds vispār ir kino tapšanas process. Es par to zināju diezgan maz. Tāpēc, atnākot uz akadēmiju, man bija diezgan liels kultūršoks, jo tiku iemesta pavisam citā pasaulē. Pirmo reizi nokļuvu kārtīgā filmēšanas laukumā, kur viss notiek pavisam nopietni.

    Protams, es gribētu režisēt arī spēlfilmas, taču tas ir atbildīgāks process. Ja gribētu būt gan režisore, gan producente, tas būtu grūti. Man vispār ir grūti atdot pienākumus kādam citam, jo visu gribas darīt pašai. Protams, es gribētu pamēģināt. Kaut kādas idejas jau ir bijušas.

    Ja reiz par kino tapšanas procesu zinājāt tik maz, kas jūs mudināja to studēt?

    Mani pirms pieciem vai sešiem gadiem sāka interesēt video formāts. Sāku taisīt dažādus klipiņus, un šīs studijas šķita kā loģisks nākamais solis. Man vienmēr ir paticis skatīties filmas un seriālus. Tā ir tāda maģiska izbēgšanas pasaule. Man šķita, ka arī es pati gribu radīt kaut ko, lai kāds cits varētu iziet uz laiciņu no realitātes.

    Taču šī filma tieši stāsta par realitāti. Tā ir ne tikai par šo cilvēku, kas taisa animāciju, bet liek aizdomāties arī par jaunības maksimālismu, ambīcijām un arī apjukumu. Vai šīs tēmas bija jūsu priekšnosacījums?

    Priekšnosacījums bija taisīt filmu par jauniešu grupu. Zināju, ka Pēteris taisa tās multfilmas kopā ar kaut kādiem mistiskiem cilvēkiem, par kuriem tikai biju dzirdējusi leģendas, nostāstus un iesaukas. Bet, pirmo reizi viņus satiekot, es negaidīju, ka viņi būt tādi – ļoti atšķirīgi cilvēki, kas kaut kādā veidā strādā kopā.

    Es joprojām nesaprotu, kā tas darbojas, ka trīs pilnīgi atšķirīgi indivīdi ir labi draugi, kas kopā veiksmīgi sastrādājas. Līdz ko filmā iesaistījās gan galvenā varoņa, gan pārējo jauno cilvēku dzīve, tas viss vienkārši organiski attīstījās. Šīs tēmas nāca dabiski. Kāds bija pabeidzis skolu, kāds vēl ne, bet viņiem visiem bija kaut kas jādara ar savu dzīvi.

    Cik svarīgs jums bija montāžas aspekts un sadarbība ar operatori?

    Montāžai bija ļoti liela nozīme, jo mums bija ārkārtīgi daudz safilmētā materiāla. Manuprāt, tās bija 43 stundas, no kurām bija jāizvelk 20 minūtes. Un tad tu jūties tāds apmaldījies. Tāpēc mums talkā nāca montāžas režisors, kas deva labu skatu no malas. Jo mēs ar operatori bijām dzīvojuši tajā pasaulē, un tā zūd priekšstats par realitāti un to, kas ir būtiskākais. Tad montāžas režisors noskatījās materiālu, un viņam bija idejas.

    Arī mēs paši skatījām cauri materiāli un pierakstījām to, kas, mūsuprāt, bija svarīgākais. Bija miljons variāciju par tēmu. Mums bija grūti izlaist grožus no rokām. Taču montāžistam ir liela nozīme savā subjektīvajā skatījumā. Tas ir svarīgi, citādi tu pats vari apmaldīties savā idejā.

    Ir būtiski, lai notiek sadarbība starp montāžas režisoru un operatoru, jo arī operatoram ir savas ieceres. Šī bija mana pirmā dokumentālā kino pieredze, un es atradu savu operatori, ar kuru mums izveidojās ne tikai koleģiāla sadarbība, bet arī draudzība.

    Vai jums ir svarīgi, lai uz laukuma attiecības būtu ne tikai koleģiālas, bet pārietu nākamajā līmenī?

    Jā. Man ir svarīgi, lai komanda būtu savstarpēji draugi, ne tikai kolēģi. Tas uzreiz atvieglo komunikāciju empātiskā līmenī. Ja kādam būs neīstā diena, tad citi sapratīs.

    Būsiet uz viena viļņa?

    Jā, būt uz viena viļņa ir ļoti svarīgi.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Kino, foto un TV
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti