Filmas darbība līdzīgi kā Jura Poškus spēlfilmā “Kolka Cool” norisinās mazā Latvijas lauku ciematā. Galvenie varoņi gan vēl ir pietiekami nenobrieduši, lai ārpus bezmērķīgas laika nosišanas būtu aizņemti arī ar tādām nodarbēm kā iešana uz stundām un krosa skriešana. Tāpat kā Pļavniekos uzaugušais “Modra” režisors Juris Kursietis, arī “Tukšās zemes ritmu” veidotāji uzņemšanas laukumam izvēlējušies sev pazīstamu vidi – dzimto Ērgļu apkaimi. Aktieru provēm esot pieteikušies vairāk nekā 500 bērnu, no kuriem filmā izšķiroši svarīgais dziļdomīgi tukšais skatiens vislabāk padevies Vitam Ādamam Oltem. Klīst baumas, ka pretendenti, cīnoties par lomām, pat sakāvušies. Iespējams, šī kautiņa ekranizācija būtu bijusi aizraujošāka, nekā stāsts par kārtējo pusaugu zēnu, kurš sastrādā muļķības un visas filmas garumā par to iekšēji cieš.
Aptuveni 14 gadu vecajam Arvīdam līdzīgi kā Jāņa Norda “Mammu, es tevi mīlu” galvenajam varonim ir viss, kas normālam bērnam vajadzīgs – mamma, pankūkas no rīta un pašam savs labākais draugs. Tomēr arī šajā vecumā cilvēkiem nereti jāsadzīvo gan ar dzīvnieciskiem instinktiem, gan alkām pēc kaut kā lielāka, nekā ikdiena spēj piedāvāt. Arī es pati 11 gadu vecumā dienasgrāmatā ar motociklu uz vāka aprakstīju gaidas pēc dienām, kurās varētu “pārsprāgt no prieka”. Arvīdam iet mazliet drūmāk, un viņš, cīnoties ar garlaicību, instinktu uzplūdā pastrādā noziegumu, par ko Latvijas tiesu vēsturē ticis piespriests arī cietumsods. Tālākā sižeta pamatā ir viņa attiecības ar sirdsapziņu, kas tiek risinātas klusi un diskrēti – nepilnu pusstundu garās filmas laikā Arvīds pasaka 34 vārdus un tikai vienu paplašinātu teikumu. Iespējams arī, ka tas ir veiksmīgākais ceļš, kā apiet Latvijas kino tradicionāli lielāko klupšanas akmeni – neveiklos aktieru dialogus.
Arī puiša attiecības ar realitāti kļūst mēreni distancētas – pankūkas ēst īsti negribas, krosam nepietiek spēka, bet dejas diskotēkā noslēdzas ar nolemtu sejas iespiešanu tualetes sienas flīzēs. Tikmēr Arvīda labākais draugs Klāvs dzīvi kaļ biznesa plānus par picēriju, kurā varēs iegriezties visi, kam Ērgļos uz ielas pēkšņi sagribējies padzerties. Te rodas nešķīsts jautājums, kāpēc gan šādi “klāvi” Latvijas filmās tik reti kļūst par galvenajiem varoņiem? Kāpēc atkal un atkal tur parādās dzīvē apmaldījušies nabaga zēni, kurus tā vien gribas iepļaukāt vai labākajā gadījumā sapurināt?
Varbūt mēs tiešām nācijas vīriešus asociējam pamatā ar grūtdieņiem, aiz kuru nejēdzīgās izturēšanās slēpjas eksistenciālu ciešanu pilna iekšējā pasaule. Tik vāra un trausla, ka nevienas sievietes urķīgā roka līdz tai nemūžam nespēs aizsniegties. Vai arī tas ir mēģinājums parastā puikā no Ērgļiem, Pļavniekiem vai Vimbām tomēr uztaustīt arī romantisko varoni – mums tik labi pazīstamo Cibiņu vai pērļu zvejnieku.
Kinematogrāfijā nav labāka paņēmiena, kā ļaut ielūkoties iekšējās pasaules moku kambaros, par skumji tukšu un artikulētu skaņu netraucētu vēršanos nekurienē. Kamera lēni atvirzās, rādot brīnišķīgu skatu ar šķietami nevainīgu, gaišmatainu puisēnu, kurš apgūlies pļavā, lai paraudzītos debesīs. Vizuāli krāšņie kadri, kas atklāj Latvijas dabas un dzīves “mazo lietu” nepretenciozo pievilcību, arī ir filmas lielākā veiksme. Saasinājumus Arvīda attiecībās ar vainas apziņu iezīmē vairākkārtēja sastapšanās ar dzīvu liecību savas rīcības sekām, kas gluži kā ļauns rēgs vajā viņu mazajā ciematā, līdz negaidīti uzrodas pat pie virtuves galda. Vienīgais, kas ļauj uz mirkli izrauties no mokošās esamības, ir simpātiskā puiša skolasbiedrene, kuru gan viņš tā arī nesaņemas uzrunāt. Filmas beigās puisis tomēr zināmā veidā nolīdzina attiecības ar sava neprāta upuri, gādīgi to aprokot. Tikmēr alkohola reibumā lielāka mēroga muļķības sastrādā līdz šim par saprātīgāku uzskatītais Klāvs, noslēguma ainā tomēr vēlīgi padarot Arvīdu par visas šīs epopejas relatīvi “labo zēnu”. Mērķis ir sasniegts!
Par spīti visam iepriekš teiktajam, filma “Tukšās zemes ritmi” patiesībā ir izdevusies godam, vienkārši kaitina izvēlētā sižeta līnija, kas pēdējos gados Latvijas kino jau krietni tikusi apzelēta. Te var atrast pa šķipsnai no “Mammu, es tevi mīlu”, “Modra”, “Izlaiduma gada”, “Kolka cool”, “Cilvēki tur” un vēl bariņa plašākai publikai mazāk zināmām filmām. Varbūt uz brīdi jāatvelk elpa un jābeidz glorificēt neveiksimnieki, bez “Sapņu komandai” raksturīga patosa uztaisot filmu par džeku, kurš grib atvērt picēriju. Citādi Augusts Brigmanis Nacionālā kinocentra piedāvāto 21. gadsimta filmu arhīvu varēs izmantot kā ieroci bēgļu aizbiedēšanai tālu prom aiz Latvijas robežām.
Noslēgumā kāds video:
