Kā var noprast no filmas nosaukuma un filmas raksturojošo elementu kopuma, te ir zināma pretruna, un tā ir labvēlīga augsne tumšam humoram. Tā ir valdošā toņkārta filmā. Par filmu un savu redzējumu režisors stāsta, viesojoties kinoteātrī "Kino Bize”, kur "Tikumīga sieviete” šobrīd ir iekļauta repertuārā. Iepazīstinot ar filmu, arīdzan piebildīšu, lai arī cik tēlains tas liktos, Rinera kino pamatā ir sociāli vērojums, kas balstās realitātē un īpašu uzmanību pievērš sabiedrības slāņu nošķiršanās tēmai. Riners savu skatienu vērš uz Argentīnu, kur šobrīd dzīvo.
"Esmu dzimis un audzis Zalcburgā, Austrijā. Kopā ar filmas operatoru un bērnības draugu Romanu Kaseroleru pārcēlos uz Buenosairesu. Tur dzīvoju jau 13 gadus. Nedaudz jūtos kā imigrants un svešinieks, bet tas man dod iespēju runāt par tēmām, par ko argentīniešu režisori, iespējams, nerunātu. Man patīk šis autsaidera skats uz Argentīnas sabiedrību,” atklāj režisors.
Filma "Tikumīga sieviete” sākas ar darba interviju sēriju. Te starp kandidātēm vēstījums fokusējas uz kluso Belēnu, kuru lieliski nospēlē aktrise Irīda Mokerta. Viņa ir noalgota kalpones darbam kādā namā, kas atrodas slēgtā un pašpietiekamā bagātnieku ciematā.
Taču līdzās savrupnamam, uzreiz aiz ciemata robežas, ir gluži vai neapgūta teritorija, kur savā vaļā mitinās nūdistu kluba biedri. Brīdī, kad Belēna sāk lavierēt starp šīm pasaulēm, režisors sāk spēli, kurā pārbauda skatītāja uztveri un attieksmi pret kailumu.
"Es uzaugu Austrijā, kur kailums nebija nekas neparasts. Piemēram, nūdistu klubi ir kaut kas ļoti izplatīts. Argentīnā, savukārt, pretēji klišejai par it kā seksuāli atvērtajiem latīņamerikāņiem, sabiedrība ir ļoti konservatīva, īpaši attiecībā uz kailumu un ķermeniskumu, kā arī sieviešu lomu,” atklāj Riners.
„Kad es sāku strādāt pie filmas, saskāros ar daudziem izaicinājumiem, sākot jau ar aktieriem, kuri būtu gatavi kameras priekšā atkailināties. Izrādot filmu kinoteātros, sapratu, ka liela daļa cilvēku par nūdistu klubiem nemaz nezināja. Tas bija pārsteigums un raisīja polemiku,” turpina režisors.
Lūkass Valenta Riners savām filmām, tostarp "Tikumīgai sievietei”, ir piemeklējis pedantiski tīru vizuālo valodu, kurā katrs kadrs ir sakomponēts ar ģeometrisku precizitāti. Stāstījumā tas rada sajūtu, ka uz ekrāna skatāmā pasaule ir paredzama un izkalkulēta līdz garlaicībai – to nekas nespēj satricināt. Tā šķiet līdz filmas noslēgumam, kur pāris ainās Riners vieglu roku "uzlaiž gaisā” visu, ko ir tik mērķtiecīgi būvējis. Var diskutēt, cik tas ir dramaturģiski veiksmīgs gājiens, taču efekts viennozīmīgi ir paliekošs.
