6. jūnijā Aloizam Brenčam apritētu 90. jubileja, bet nu jau 20 gadu, kopš viņš ir mūžībā.
Šonedēļ notiks vairāki pasākumi, pieminot viņa veikumu. 6. jūnijā Rīgas Kino muzejā atklās viņa kriminālfilmām veltītu mini izstādi. Bet jau pirmdien pulksten 17.00 kinoteātrī „Splendid Palace” notiks profesionāļu diskusija par kriminālžanra kino izaicinājumiem, pēc kuras varēs noskatīties filmas „Šahs briljantu karalienei” restaurētās versijas pirmizrādi. Visos pasākumos ieeja ir bez maksas.
Aloiza Brenča 1973. gada filma „Šahs briljantu karalienei” aizsāka Brenča kriminālfilmu sēriju pagājušā gadsimta 70. un 80. gados.
Turpmāk viņš gandrīz katru gadu uzņēma pa detektīvam un ar to padarīja Rīgas Kinostudiju slavenu visas Padomju Savienības mērogā, piesaistot skatītāju miljonus.
Tapa filmas „Gaisma tuneļa galā”, „Paradīzes atslēgas”, „Liekam būt”, „Dāvanas pa telefonu” un vēl virkne citu.
Ir pienācis laiks no jauna šo interesanto mantojumu atklāt – uzskata Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma, jo cilvēki, kam ir mazāk par 40 gadiem, par šīm filmām tikpat kā neko nezina.
“Šīs tam laikam ļoti kvalitatīvās latviešu kino klasikas pērles, ja tā varētu teikt, vai žanra pērles varbūt šobrīd atsevišķos fragmentos izskatās varbūt nedaudz naivas, bet tai pat laikā es domāju, ka šīm Brenča filmām ir iespējas kļūt par tā dēvētām kulta filmām, ka pēkšņi rodas tāda liela interese par līdz tam neievērotu darbu,” sprieda Dita Rietuma.
Aloiza Brenča detektīvfilmas aktuālas arī tādēļ, ka liek mums aizdomāties par šī žanra attīstību Latvijā pēc Brenča.
Faktiski nu jau 30 gadus šis žanrs tikpat kā izbeidzies, un nav neviena režisora, kas tikpat mērķtiecīgi un talantīgi spētu strādāt šajā laukā.
“Kas ir noticis? Kāpēc kādreiz, kad eksistēja Rīgas Kinostudija, bija labi, pamatīgi sasniegumi šajā kriminālžanrā un trillera žanrā, kurus gan pamatā nodrošināja Brenčs, un kas ir noticis, kāpēc tam nav turpinājuma?” jautāja Dita Rietuma.
Pašas Ditas Rietumas versija ir, ka tas ir tādēļ, ka tā sauktās žanra filmas ir tieši spēcīgu kinoindustriju lielā kārts, tādēļ pēc Rīgas Kinostudijas darbības beigām un sistēmas izmaiņām 90. gadu sākumā šī žanra filmu ražošana pie mums arī apsīka.
Citas versijas par šo jautājumu pirmdien varēs dzirdēt īpašā diskusijā, kas notiks kinoteātrī „Splendid Palace”, kurā piedalīsies kino teorētiķi un praktiķi, viņu vidū režisori Armands Zvirbulis un Gatis Šmits, rakstnieki Arno Jundze un Dace Rukšāne un vēl citi. Aicināts ikviens interesents, ieeja ir brīva.
Bet Latvijas Radio fonotēka glabā Rutas Rikšes sarunas ar pašu Aloizu Brenču, kurās viņš daudz stāstīja par kriminālžanra filmu tapšanu. Pirmkārt, viņš uzsvēra – šo žanru izvēlējies pat ļoti apzināti:
“Man cilvēka psiholoģijā vienmēr ir interesējusi ārkārtēja situācija. Ārkārtējā situācijā cilvēks parādās tāds, kāds viņš ir. Es domāju, ka noziegums - tā ir ārkārtēja situācija kā no noziedznieka puses, tā no cietušā puses, un šī ārkārtējā situācija rada ļoti traģisku brīdi, kurā izpaužas cilvēku daba, viņu vēlēšanās, griba, cilvēks kā tāds izpaužas vispār šādā traģiskā situācijā,” šajā sarunā atzina Brenčs.
Brenčs stāstīja, ka, lai atrastu sižetus un iespaidus filmām, viņš tikās gan dažādiem likumsargu pārstāvjiem, gan pašiem ieslodzītajiem, ejot pie viņiem uz cietumiem un kolonijām: “Man ir ļoti daudz vēstuļu, kas pienāk no ieslodzītajiem. Arī tikšanās reizēs, kad es tiekos ar viņiem kādā no kolonijām, man ir lielas un garas pārrunas, cik es varu, tik es mēģinu saprast viņu dzīves, viņu noziedzības iemeslus, viņu psiholoģiju.”
“Protams, ka es neesmu viņējais, bet viņi man ļoti daudz uzticas. Viņi man ir uzticējušies un lūguši padomu, un es esmu devis, bet, protams, ka es nedrīkstu stāstīt, ko viņi man ir uzticējuši,” stāstīja Brenčs.
Daudz lielākai skatītāju daļai savukārt būs labi zināmi Brenča vēsturiskie eposi – „Ilgais ceļš kāpās” un „Zītaru dzimta”, arī tajos savā ziņā redzami cilvēki ārkārtas situācijās, bet pamatā tas ir melodrāmas žanrs, kurā arī ļoti talantīgi strādāja Brenčs.
Kādā intervijā viņš stāstīja, ko viņam simbolizē Martas tēls: „Šī Marta ir mana māte, šī Marta ir manu draugu māte. Ja nebūtu bijis Martas, tad mūsu nebūtu – šodien šīs paaudzes. Viņas ir iznesušas uz saviem pleciem šo nastu. Iziet cauri visiem šiem vēstures virpuļiem, caur šo kara periodu, pēckara periodu… Tas ir prasījis milzīgi lielu spēku, sviedrus un asinis. Un redziet, šīs Martas ir svētu paturējušas sev vienu devīzi – audzināt savu bērnu.”
Aloiza Brenča 90. jubilejas nedēļa gan vairāk būs veltīta viņa kriminālžanra filmām.
Jau pirmdien „Splendid Palace” notiks diskusija par šī žanra izaicinājumiem Latvijā, pēc kuras varēs noskatīties restaurēto filmu „Šahs briljantu karalienei”, bet ceturtdien – tieši kino režisora dzimšanas dienā – Kino muzejā atklās mini izstādi „Tikai nedariet muļķības”, kas vēstīs par Brenčam iemīļotākajām detektīvfilmu uzņemšanas vietām. Izstādei sekos vēl vienas restaurētas filmas noskatīšanās, un tā būs – „Dāvanas pa telefonu”. Ieeja visos pasākumos brīva.
