Aiga Dzalbe: Izstāde «Publisks = privāts» ļauj ieplūst jaunām vēsmām mūsu foto mākslas vidē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

 

Rīgas Fotogrāfijas biennāles rīkotā starpgada 2017 programmas izstāde “Publisks = privāts” noris sadarbībā ar Francijas institūtu Latvijā un Dailes teātra mākslas telpu “Brīvības 75”.  Izstāde vēl aplūkojama līdz 16.jūnijam. Piedāvājam mākslas zinātnieces Aigas Dzalbes rakstu par šo izstādi.

Izstāde ir veltīta fotogrāfijas un arhitektūras saistībai, ko savos darbos visai neordināri un laikmetīgi izspēlē četri gados jauni, 1980. gadu vidū dzimuši, daudzsološi un talantīgi franču mākslinieki, par kuriem Latvijā iepriekš diezin vai kāds jau bija dzirdējis, ja neskaita laikmetīgās mākslas interesentus – frankofilus (kuru skaits, nebaidīšos apgalvot, šobrīd pie mums ir uz roku pirkstiem saskaitāms, ņemot vērā, ka Latvijā aizvien piekoptais franču kultūras kults vairāk ietiecas pagājušajos gadsimtos).

Izstādes kuratore Inga Brūvere savu ieceri – fotogrāfijas medijā runāt par mūsdienu telpas, vides sajūtu, kurā bieži ir nemanot izgaisusi robeža starp jēdzieniem “publisks” un “privāts”, - saskatīja Manonas Rekordonas, Morgānas Dencleres, Gijoma Marsjala un Zaharija Godrijo-Ruā radošajā darbībā.

Kā jau allaž Dailes teātra mākslas telpā “Brīvības 75”, izstāde ir iekārtota otrā stāva vestibilā, kas ir skaista, plaša, lieliski izgaismota telpa gan diennakts gaišajā, gan tumšajā laikā un kur pāros vai lielākās grupiņās pašorganizēti cirkulēt mēdz ļaudis, iegadījušies dažāda žanra un mērķauditorijas teātra izrāžu starpbrīžos. Izstādes norises vieta – Martas Staņas projektētais modernisma arhitektūras piemineklis - ir būtiska nianse kuratores koncepcijā: reizē skatītājiem un skatuves māksliniekiem adresēta netieša, tomēr mērķtiecīga norāde izjust un novērtēt apkārtējo vidi, telpu.

Šo norādi ir svarīgi akcentēt, jo izstādē runa nav par arhitektūru un fotogrāfiju klasiskā izpratnē, tādēļ, ka telpa, kurā mēs dzīvojam, pavadām savu laiku, šodien jau vairs nav ietilpināma trīs dimensijās. Mūsdienās telpa lielākoties tiek apjausta virtuālajā vidē, un tai organiski ir pievienojusies ceturtā dimensija – laiks, laika josla. Savukārt, esot teātrī, gribot negribot ir jārēķinās arī ar piektā elementa – iztēles neparedzamā potenciāla iekļaušanu telpas izpratnē un izjūtā (pie kam jārespektē, ka iztēle ar paralēlu jaudu darbojas gan subjektīvi, gan kolektīvi).

Arhitektūra mūsdienu fotogrāfijā atklājas daudzslāņaini – galvenokārt kā laikmeta liecinieks un mūsu dzīves struktūras veidotājs. Interesantas domas grāmatā “Estētikas robežceļi” virza vācu filosofs Volfgangs Velšs, pievēršot uzmanību vides un uztveres izmaiņām, ko ieviesusi mūsu pastāvīgā darbošanās elektronisko mediju pasaulē. Pieņemot, ka gan īstenība, gan iztēle, gan atmiņas vienmēr ir konstrukcija, ikdienas pasauli ietekmē virtuālā, mākslīgi konstruētā vide, turklāt pārmaiņas ir divu veidu. Pirmkārt, notiek mūsu īstenības izpratnes virtualizācija, otrkārt – īstenības pieredzes atjaunota apstiprināšana, īpašas vērtības piešķiršana materialitātei.

Katrs no izstādes “Publisks = privāts” autoriem atklāj savdabīgu skatījumu  no socioloģiskiem, filosofiskiem, futuroloģiskiem skatupunktiem gan uz laikmetīgo fotogrāfiju, gan arhitektūru. Arhitektūra šajos darbos ir traktēta ne tik daudz reālistiski – kā pilsētu un namu izbūve, cik simboliski – kā sociālās un individuālās dzīves un domu konstruēšana. Mākslinieki aicina mūs klejot pilsētvidē, tomēr nebūt tūristiem, kas tver un kolekcionē skatus vai nesekmīgi pūlas iekadrēt kāda nozīmīga nama fasādi (arhitektūras fotografēšana tiek uzskatīta par vienu no grūtākajiem žanriem fotogrāfijā). Drīzāk tā ir došanās pastaigā pašiem sevī, savā domu un iztēles telpā.

Lūk, Zaharijs Godrijo-Ruā fotogrāfiju un video ciklā “Fasādes” radījis spokaini šarmantu, skumju vīziju pasaulei bez privātās telpas. Šis redzējums sasaucas tiklab ar metafizisko glezniecību, kā ar datorspēļu estētiku. Cilvēki tur it kā ir un nav. Nav īsta patvēruma, ir tikai dekorācijas – fasādes.

Morgāna Denclere izstādījusi pussabrukušas puzles rāmīšus, kuru uzlūkošana raisa poētiskas skumjas, līdzīgi kā arhitektūras drupas. Iepazīstoties ar mākslinieces ieceri, izrādās, ka runa ir par sagrauto Libānas galvaspilsētu Beirūtu, kur fotogrāfe klīdusi 2010. gadā, mēģinot izprast un atainot kolektīvo vēsturi ar fotogrāfijas un privātu sarunu palīdzību.

Savukārt Manona Rekordona savā mākslinieces praksē pēta franču filosofa Mišela Fuko ieviesto heterotopijas jēdzienu (hetero-topia – cita vieta), kas apzīmē dīvaino “ne šeit, ne citur” stāvokli. Īpaši Dailes teātrim veidotā instalācija ir kustīgu un nekustīgu medijos neiegrožotu attēlu kolāža, kurā savienoti fragmenti no dažādām personiskām izjūtām, kolektīvās atmiņas uzplaiksnījumiem un mākslas vēstures liecībām.

Gijoms Marsjals fotogrāfijās un video ironiskā jautrībā apspēlē modernās arhitektūras pamatlicēja Lekorbizjē, kurš plaši pazīstams ar izteikumiem “Māja ir mašīna dzīvošanai” un “Krēsls ir aparāts sēdēšanai”, 1945. gadā ieviesto t.s. modulatoru. Izmanotjot trīs pamatkrāsas figūras un savu ķermeni, mākslinieks it kā nopietni, it kā ākstoties izpilda vingrojumus, apšaubot, ka cilvēka attiecībām ar vidi būtu piemērojams kāds universāls modelis.

Manuprāt, izstāde ir lieliski izdevusies, un tā ļauj ieplūst jaunām vēsmām mūsu foto mākslas vidē, kur ierastais diskurss ir jau apnicīgi identitātes apliecinājumi Austrumeiropai atvēlētajā klišejiski noplicinātajā postpadomju augsnē. Franču jauno fotogrāfu izstāde varētu iedvesmot mūsu jauniešus brīvi meklēt citas pieejas sarunai par sev un visiem svarīgām, tostarp arī vēsturiskām, tēmām.

Tā kā es pati biju iesaistīta izstādes tapšanā, vēlējos noskaidrot citu profesionāļu un nejaušu skatītāju iespaidus par redzēto. Jāsaka, ka vairums uzrunāto aprobežojās ar frāzēm, ka izstāde ir interesanta, atšķirīga no tā, ko parasti var redzēt izstāžu zālēs, vai arī atrunājās, ka viņi gan nav paguvuši tā īsti iedziļināties... Daži izteicās, ka nekā īpaša jau tur nav.

Vairumu manis uzrunāto visvairāk piesaistīja Morgānas Dencleres un Zaharija Godrijo-Ruā darbi, pieļauju tāpēc, ka tie ir vairāk tēlaini kā analītiski, tomēr vieglāk saprotami. Lūk, piemēram, skatītājs Kaspars atzina, ka viņu uzrunājis darbs “Fasādes”: “Pirmās asociācijas, ar ko šīs  fotogrāfijas prātā saslēdzās, bija Potjomkina sādžas ideja. Protams, Rietumu kultūrā attieksme ir pavisam cita. Fasāde tur nenozīmē īstenības slēpšanu, uzfrišinātas ielas ideju, nesaistās ar izrādīšanos un uzpūtību, tieši otrādi… Tomēr man, skatoties uz tukšajām fasādēm radās tieši tādas pārdomas”.

Pajautāju arī izstādes kuratorei Ingai Brūverei par darba procesā gūtajiem iespaidiem: “Tā bija interesanta pieredze sadarboties ar Francijas māksliniekiem. Visi četri autori strādā ar kontekstu – stāstošo elementu, kas ļoti veiksmīgi iepīts daudzslāņainā idejas struktūrā. Zīmīgi, ka arī jaunajai Francijas paaudzei ir aktuāls vēsturiskais atskats, kas kārtējo reizi apliecina šīs tautas ļoti bagāto kultūrvēsturisko mantojumu.”

Arī Indra Rubene-Vilipsone, Dailes teātra Komunikācijas un mārketinga direktore, mākslas telpas producente, kura ikdienā var novērot gan teātra iemītnieku – aktieru, režisoru, scenogrāfu un darbinieku -, gan arī skatītāju reakcijas, pauda visnotaļ ieinteresētu un pozitīvu attieksmi, vienlaikus akcentējot laikmetīgās mākslas izpratnes un izplatības problēmu: “Esmu ļoti pateicīga, ka kuratore Inga Brūvere, ar kuru Dailes teātra Mākslas telpā esam sagatavojušas jau četras izstādes, piekrita idejai par fotogrāfijas biennāles starpgada izstādi šeit, Dailes teātra Mākslas telpā. Ar Ingu ir ļoti viegli strādāt, viņai viss konceptuāli ir skaidrs, un notiek lietišķa sadarbība, nav lieku emociju. Šoreiz man bija iespēja trīs dienas komunicēt arī ar franču māksliniekiem, kuri piedalījās izstādes uzstādīšanā, par ko man ir tikai pozitīvas emocijas. Dailes teātra skatītāji septiņu gadu laikā ir jau pieraduši, ka klasiskas izstādes mijas ar laikmetīgo mākslu, viņi ļoti novērtē šādu – vēl saturīgāku laika pavadīšanu teātrī – un vienmēr interesējas par nākamajām izstādēm. Izstāde “Publisks = privāts” katru vakaru ir ļaužu ļoti apdzīvota, tā patīk arī jauniešiem un bērniem. Teātrī katru vakaru ir apmēram 1000 skatītāju, liela daļa skatās arī izstādi. Laikmetīgās mākslas tēls, manuprāt, Latvijā ir diezgan arogants: mums, lūk, vajag piecus skatītājus dienā, ne vairāk, tukša galerija ir promenentāk nekā daudz skatītāju... Es šādu attieksmi nesaprotu, un man nedaudz nāk smiekli par to. Es domāju, ka mākslai ir jādzīvo kopā ar tās skatītāju, un pie mums tā arī ir!”

Ekspozīcija “Publisks = privāts” Dailes teātra Mākslas telpā skatāma līdz 16. jūnijam – stundu pirms katras Dailes teātra izrādes, kā arī izrāžu laikā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti