Dārta Ceriņa: Mūsu šodienas interešu zonā ir divas filmas, tās ir vēsturiskas filmas. Pirmā no tām ir Džonatana Gleizera "Interešu zona", kas ir nonākusi kinoteātros jau no 29. marta, un sākot ar 4. aprīli uz ekrāniem ir Dāvja Sīmaņa "Marijas klusums".
Žulijens Nuhums Kulibali: Mēs varētu sākt ar Dāvja Sīmaņa "Marijas klusumu". Pat Dāvja Sīmaņa filmrades kontekstā tas ir ļoti interesants darbs. Man pašam personīgi šķiet, ka tas ir līdz šim Dāvja Sīmaņa spēcīgākais darbs. Man uzreiz laikam tā ir jāatzīstas. Filmu jau ir novērtējusi arī starptautiskā publika, tā ir saņēmusi Ekumēniskās žūrijas balvu Berlinālē jeb Berlīnes kinofestivālā, kas norisinājās šogad februārī.
Dārta Ceriņa: Man tev ir jāpiekrīt, ka šī ir tiešām viena no vismērķtiecīgākajām, teiksim tā, Dāvja Sīmaņa filmām. Viņš ir gan veidojis spēlfilmas, gan dokumentālās filmas, bet, pakavējoties pie viņa radošajām adresēm, kas ir "Pelnu sanatorija", kas ir "Tēvs nakts" vai "Gads pirms kara", es pat teiktu, ka "Marijas klusums" ir vispieejamākā skatītājam. Tieši domājot par to, kā filma tiek vēstīta, kāds ir tās temps, gaita, kustība cauri ļoti smalkām vēsturiskām detaļām, protams, saglabājot noteikta veida atsvešinājuma stilizāciju, ko lielā mērā panāk arī melnbaltais attēls un attēli.
Es teiktu, ka šī ir arī tā saucamā konceptuālā biogrāfiskā drāma, ko esam redzējuši ļoti daudz gan Eiropas, gan Ziemeļamerikas kino veidotāju izpildījumā.
Tātad filma neaptver visu aktrises Marijas Leiko dzīves gājumu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Filma "Marijas klusums" ir kā biogrāfiska drāma par latviešu izcelsmes mēmā kino aktrises Marijas Leiko dzīves pēdējo nogriezni. Filmas sākumā viņa ierodas Maskavā, to iezīmē traģisks notikums – viņas meitas nāve. Filmas beigās, jāsaka kā ir, laimīgu beigu nav, taču svarīgākais laikam ir tas, kas notiek šķērsgriezumā. Respektīvi, tas ir tāds diezgan juteklisks, jāsaka arī tēlains ieniriens. Ir tāds vārds? Es pat nezinu. Tā laika apstākļos.
Dārta Ceriņa: Zemūdens pelde.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā. Patiesi. Zemledus pelde, varētu pat teikt, jo filmā ir ļoti daudz aukstuma, ļoti daudz nosaka arī filmas materialitāte, tekstūras. Ir daudz tumsas, un tā, šķiet, ir ļoti atbilstoša arī tam, kas filmā notiek. Kas ir interesanti, filmā ir ļoti daudz atsauces uz vēsturiskām personām, piemēram, uz Asju Lācis.
Dārta Ceriņa: Es minēju, ka šī ir konceptuāla biogrāfiskā filma, jo, protams, mēs neuzzinām visu par Mariju Leiko un viņas dzimšanu vai dzīves un darba gaitām arī Veimāras republikas laikā. To gan detalizētāk ir apskatījis vienīgais specializētais kino izdevums Latvijā "Kino Raksti". Tur ir iespējams atrast brīnišķīgu arhīvu pētniecības gala rezultātu – rakstu par to, vai mēs tiešām varam runāt par Mariju Leiko kā par mēmā kino zvaigzni, kā viņa tiek piesaukta. Jo es teiktu, ka šim statusam, Marijai Leiko filmā ierodoties Maskavā 1937. gadā, ir ļoti liela nozīme. Tātad, cik viņa ir zināma vai cik liela un nozīmīga figūra viņa ir, lai viņu konkrētais Staļina režīms un šīs pietuvinātās skrūvītes varētu arī izmantot. Man liekas, ārkārtīgi interesanti ir arī tas, ka filma kaut kādā mērā necenšas, it īpaši pašā sākumā, viņai ierodoties Maskavā, braucot šajā ārkārtīgi barokālajā gaismēnu un faktūru Andreja Rudzāta konstruētajā un fiksētajā vidē.. Tātad, kā viņa ierodas, tiek izcelta jau viņas kaut kāda vizuāla nošķirtība. Ka viņa ir kaut kāda citas citas – Rietumeiropas kultūras pārstāve, ka viņa atšķiras no visas šīs sofkas, kas ir atrodama arī vagonā. Viņa izslīd tam visam cauri, un tur ir tāda zināmā mērā klusi bangojoša sajūta.
Žulijens Nuhums Kulibali: Dāvja Sīmaņa režijas rokrakstā laimīgā kārtā nav viss krāsots tik ļoti upura un varmākas dihotomijā, jo ir arī saprotams, ka Marijas tēls šeit ir zināmā mērā oportūnistisks. Tas izmanto dažādas privilēģijas, gluži tāpat kā citi, un tajā pašā laikā ir ļoti cilvēcisks. Šķiet, ka man personīgi ļoti tuva laikam ir izvēle rādīt apkārtējo vidi tik degradētu, kāda tā ir, un tajā pašā laikā arī ļoti dzīvu, ļoti bangojošu un visu laiku notiekošu. Šādi norādot, ka Marijas Leiko pasaule īstenībā ir ilūzija, un ir skaidrs, ka kaut kādā mērā šis dramatisms būvējas arī no tā, ka mēs saprotam, ka ilgu laiku tā nevar būt. Šis viņas skaistais, izkoptais dzīvoklis, kurā jau filmas pirmajās minūtēs mēs saprotam, ka iepriekš ir dzīvojusi kāda cita ģimene, no kura tiek iznesta gultiņa un ienesta cita gultiņa, – tā visa ir tāda laime, kas ir vienkārši apstākļu sakritības dēļ.
Bet varbūt parunāsim par filmas reģistriem – kā tev šķita, vai šī filma ir tāda, nu, tipiska vēsturiskā drāma?
Dārta Ceriņa: Ņemot vērā filmas pirmās divas trešdaļas, kas man, neskatoties uz to, ka tā filma ir ļoti lineāra un ļoti mērķtiecīga.. Un es tiešām nepārspīlēju, sakot, ka šādu Dāvja Sīmaņa filmu jūs nebūsiet redzējuši, jo, teiksim tā, kino atsauces un visi šie vizuālie tekstūru garnējumi ir ļoti kontrolēti, labā nozīmē. Filma nezaudē savu konstruētību no ainas uz ainu, labā nozīmē, bet man tomēr gribētos teikt, ka mēs varbūt esam pazīstami ar šāda tipa filmām. Mēs pietveramies ļoti īsam dzīves nogrieznim, kurā tiek izšķirts galvenā varoņa liktenis, un tas notiek arī ar Mariju Leiko, kad viņa faktiski nepilna gada laikā, darbojoties Maskavas latviešu teātrī "Skatuve" kopā ar trupu, tiek notiesāta par pretvalstisku darbību. Tieši Staļina terora laikā bija tā saucamā latviešu operācija, kurā tika iznīcināti aptuveni 20 tūkstoši latviešu inteliģences pārstāvju. Es domāju, ka šī filma ir klasiska arī tajā ziņā, ka šis ir stāsts par mākslinieka un varas režīma attiecībām. Es nedomāju līdz galam, ka filmā Marija Leiko ir oportūniste. Es domāju, ka viņa vēlas nokārtot pagātnes parādus, un es drīzāk domāju, ka viņa tiek izmantota kā figūra lielākā spēlē, lielākā kontekstā, un tieši šo kontekstu rada divi vīrieši, kuri par viņu interesējas arī romantiskā izpratnē. Tas ir Artūra Skrastiņa, manuprāt, brīnišķīgi atveidotais Jēkabs Peters un tāpat Ģirta Ķestera atveidotais Leonīds Zakovskis.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tieši tā. Uz atvadām laikam gribētos skatītājam dot pāris vēl tādus pieturas punktus. No manas puses šis pieturas punkts laikam būtu vērot ļoti šos lakoniskos izteiksmes līdzekļus. Piemēram, mani absolūti satricināja tās maizes mašīnas, maizes izvadāšanas mobiļi, kas īstenībā filmas tekstā atklājas kā kaut kas ļoti baiss.
Dārta Ceriņa: Bet, runājot par kaut ko baisu, es vēl ātri gribētu pakavēties ar tevi pie "Marijas klusuma". Ko tu domā par filmas finālu? Filmas pēdējo trešdaļu?
Žulijens Nuhums Kulibali: Ir grūti par to runāt, zinot, ka tūlīt, tūlīt tik daudzi redzēs šo.
Dārta Ceriņa: Bet, neatklājot par daudz, vai, tavuprāt, izvēlētā metode filmas kontekstā attaisnojas?
Žulijens Nuhums Kulibali:
Man šķiet, ka filmas visā plūdumā, lai gan tā ir diezgan tieša, daudzas lietas tomēr tiek attēlotas mazliet tā "caur puķēm". Caur visādiem plīvuriem, caur skatuves aizkariņiem. Filmas pēdējā trešdaļa tāda nav, un, manuprāt, filma iegūst no tā.
Es nejūtu, ka tas būtu kaut kas lieks, teiksim, filmas kopējā plūdumā. Drīzāk loģisks iznākums, kurā beidzot šī realitāte sašķīst. Gan Marijas dzīvē, gan arī tajā, kā mēs to redzam attēlotu uz ekrāna, iestājas tāda brutāla vienkāršība.
Dārta Ceriņa: Otra filma, kas mums ir jāapskata, ir "Interešu zona", un tā arī piedāvā, es neteiktu, ka tādu pašu atsvešinājuma principialitāti, kāda ir "Marijas klusumā", tomēr arī šeit ir izvēlēta metode – rādīt nerādot. Pietveroties britu režisora Džonatana Gleizera jaunākajam kino darbam, kas tapis pēc 10 gadu pauzes, jo viņa pēdējā filma, kas cita starpā tika izrādīta Latvijā, ir "Manā ādā" ar Skārletu Johansoni, kurā viņa atveidoja citplanētieti, kura ieradās uz planētas Zeme, lai izrēķinātos ar sastaptajiem vīriešiem. Bet "Interešu zona" ir, protams, nonākusi arī jūsu interešu spektrā. Tam ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, tas ir tiešām, manuprāt, viens no 21. gadsimta intriģējošākajiem holokausta tēmas un vispār šo kodu pārskatītājiem.
Otrkārt, filma bija arī viens no lielākajiem pagājušā gada kino notikumiem kā Kannās, tāpat iestiepjoties arī šī gada Amerikas kinoakadēmijas filmu balvas "Oskars" balvu dalījumā – piecas nominācijas, divas balvas, tostarp kā labākā starptautiskā filma.
Žulijens Nuhums Kulibali: Un arī apbalvojums "Labākā skaņa". Bieži vien šīs tehniskās kategorijas tiek nepelnīti pārskatītas, taču "Interešu zonas" gadījumā skaņa ir kaut kas vienkārši neticams. Varbūt atkārtošos, bet mudināšu tomēr izbaudīt šo skaņu ar pienācīgu skaņas aparatūru, vislabāk kinozālē, jo tas patiesi paceļ filmu pavisam citā kvalitātē. Bet, runājot par to, kas tad vispār ir šī "Interešu zona". Dārta jau pieminēja, ka tā ir holokausta filma. Holokausta filma ir termins, kas tiek izmantots kino žurnālistikā un kino kritikā kā atsevišķs kino novirziens ar savām tradīcijām. Džonatana Gleizera jaunākais darbs viennozīmīgi ir ļoti spilgts ieraksts tajā. Uzreiz jāsaka, ka filmas scenārijs tiek balstīts konkrētā darbā, un tas ir..
Dārta Ceriņa: Bet arī ar ļoti lielām atkāpēm.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tieši tā. Ar lielām atkāpēm, bet tomēr tā ir Mārtina Eimisa tāda paša nosaukuma novele, kas vēsta par reāliem cilvēkiem. Jā, par Rūdolfu un Hedvigu Hesiem.
Dārta Ceriņa: Ļoti labi, Žuli, ka tu minēji skaņu, kas fantastiski ir pamanīta, jo arī pieminētais kino atsvešinājums vismaz "Interešu zonas" gadījumā tiek panākts galvenokārt, protams, ar skaņu. Tātad šīs ir šausmas vai holokausts, ko mēs īsti neieraugām. Mēs galvenokārt visu filmas laiku pavadām Hesu ģimenes brīnišķīgajā idillē, oāzē, paradīzē, kā brīnišķīgās vācu aktrises Sandras Hilleres atveidotā Hedviga arī to sauc. Arī būdami sistēmai un Hitleram lojāli nacisti, viņi ir kļuvuši par vienu no šīm te vidusšķiras emblēmām. Viņiem ir villa, viņi audzina savus piecus bērnus. Rūdolfs Hess ir faktiski viens no ilgākajiem komandantiem Aušvicā, un viņa māju no koncentrācijas nometņu kompleksa nodala viena vienīga siena.
Žulijens Nuhums Kulibali: Siena, kuru, kā filmā stāsta, ir plānots apaudzēt ar vīnogulājiem, lai tā nav tik neglīta. Lielā mērā filma varbūt nespēlē trikus ar skatītājiem, es domāju, ka tas, kas notiek, tiek signalizēts ļoti tieši un ar tiešām spēcīgām epizodēm. Jā, nekas it kā nav paslēpts, un tajā pašā laikā turpat blakus, sienas otrā pusē, notiekošās šausmas tiek atklātas ar mazām, mazām detaļām, kas liek, nu vismaz man, galvenokārt domāt par ļaunuma banālo dabu. Aktieri brīnišķīgi iznes šo banalitāti tieši savā aktierspēles reģistrā.
Dārta Ceriņa:
Tas, kas man šķiet ļoti interesanti šī filmas arī mārketinga kampaņas kontekstā, kas tagad ir arī Latvijā ievēlies, ir, ka tiek piesaukta šī ļaunuma banalitāte.
Es tieši domāju, kad mums būs vēl kāda filma, kurā būs tiešām ievērojamās filozofes Hannas Ārentes eseja par Ādolfu Eihmani, vienu no kolaborantiem un tādām nacista emblēmām, un par viņa noziegumiem. Mums tiešām arī mārketingā tiks izmantoti tādi filozofiski teksti. Tātad, jā, viņi [filmu] pieteica, arī šajā esejā apcerot sistēmu, kas uztur sevi un savu komfortu, darot to tikai tāpēc, ka tev ir jābūt darbam. Te ir arī tieši šī banalitāte.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tieši tā. Ārente ir ļoti slavena ar to, ka viņa bija viens no tiem filozofiem, pie kuriem pasaule vērsās pēc paskaidrojama, kā bija iespējama vācu tautas līdzdalība šāda mēroga slepkavībā, un atbilde ir tiešām banāla. Filmas tekstā tas tieši tā arīdzan izpaužas. Piemēram, šī Hedviga Hese tā arī neatzina, ka viņa būtu zinājusi, ar ko nodarbojas viņas vīrs, kas, protams, nav iespējams, vai ne? Arī pašā filmā šie cilvēki, šie ļaundari, kurus mēs kā kino skatītāji esam pieraduši redzēt tonētus ļoti konkrētās krāsās, dzīvo savas mazās dzīves, sapņo par atvaļinājumu, iekopj dārzu, vēlas sarīkot ballīti.
Dārta Ceriņa: Jā, un arī iesaista koncentrācijas nometnēs nomitinātos, lai šūtu nacistu sievām un draugaļām, un vēl daudziem citiem brīnišķīgus tērpus pēc jaunākajām tendencēm.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tas viss tur dzīvo vienkopus.
Dārta Ceriņa: Man savā ziņā arī jāpiemin, ka, protams, ir vairākas filmas, kas pietveras nacismam un nacistiskajiem noziegumiem, bet es ļoti spilgti atceros, ko pirms 10 gadiem austriešu izcelsmes kinorežisors Mihaels Hāneke teica, minot Stīvena Spīlberga "Šindlera sarakstu", šīs filmas fenomenu, – ka holokausta kino mēs saprotam jau kā veselu filmu kopumu, kurā ir savas kaut kādas likumības. Viņš tieši runāja par Spīlberga filmu kā par Disnejlendu koncentrācijas nometnē, tieši par to, ka mēs kā skatītāji sagaidām kaut ko ļoti sensacionālu, mēs negribam pieredzēt šīs ciešanas, bet mēs tās kaut kādā veidā vēlamies redzēt, un tajā viņš redz kaut ko ļoti, ļoti perversu. Tāpēc viņš runā par šo atrakciju parku. Tātad mūsu kaut kāds suspenss balstās tajā, vai ebreji, romi vai politieslodzītie, kad viņus sagāzīs iekšā šajās gāzes kamerās… Tātad kurā mirklī šī gāze izplūdīs. Džonatans Gleizers dara kaut ko pilnīgi pretēju.
Žulijens Nuhums Kulibali: Absolūti. Viņš mums piedāvā mieru un pietiekami daudz klusuma, lai, patiesību sakot, tas, kas notiek ārpus ekrāna robežām, kļūtu vēl iedarbīgāks, vēl spēcīgāks, vēl pārņemošāks kā jebkādi tiešas vardarbības skati.
