Māra Rozenberga: Kad pirms trim gadiem sākāt darbu pie filmas "Pēc darba", apkārt vēl visi nerunāja par to, kā mākslīgais intelekts mūs tūlīt aizstās... Kas jūs toreiz saistīja šajā idejā?
Ēriks Gandini: Filmas titros ir kāda mana drauga, sociologa Rolanda Polsena (Roland Paulsen) citāts, kas apraksta darba ideoloģiju kā "baiļu un ideju sistēmu, kas liek mums strādāt tik daudz, cik strādājam, un reizēm pat vairāk, neatkarīgi no tā, cik efektīvas kļuvušas tehnoloģijas". Man likās interesants šis konflikts starp ideju par darbu, kas ir tik spēcīga un dominējoša, un paradoksu, ka neizmantojam mums dotās iespējas. Kāpēc mēs nestrādājam mazāk? Darbam, kam vēl 20. gadsimta 70. gados vajadzēja 100 cilvēku, šodien vajag uz pusi mazāk. Tad kāpēc šis efektivitātes kāpums neatspoguļojas realitātē?
Iespējams, ka nav svarīgi, cik daudz mākslīgais intelekts un "Chat GPT" mūs aizstās. Varbūt mēs vienkārši esam iestrēguši šajā idejā par darbu un nespējam iztēloties kaut ko citu.
Cilvēces vēsturē šī ideja par darbu sāka kļūt populāra pirms 350 gadiem, kad sākās industriālā revolūcija. Bija jāstrādā visiem, pat bērniem. Un to vajadzēja balstīt kādā spēcīgā idejā. Te svarīgu lomu spēlēja ideja par darba tikumu, īpaši tās reliģiskā puse. Taču šodien šī ideja ir kļuvusi lieka vai vismaz nefunkcionāla. Tas mani intriģēja. Arī es pats esmu šīs idejas produkts. Uzaugu Itālijas ziemeļos, kur darbs ir apsēstība. Pats pieredzēju, kā ir strādāt par daudz un kļūt par garlaicīgu tēti. Redzu to arī vairumā savas filmas varoņu. Šīs ideoloģijas cena ir ne tikai fiziskās slimības, kuras var izmērīt, bet arī attiecības un dzīves prioritātes.
Vai arī jūsu personiskā pieredze pamudināja ķerties pie šīs filmas?
Jā, šī ir ļoti spēcīga ideja. Sāku veidot filmas tradīcijā, kur stāstu uz priekšu virza filmas varoņi un viņu stāsti. Man joprojām patīk cilvēkstāsti, bet gadu gaitā mani arvien vairāk saista ideju spēks. Šī ideja par darbu ir vienlaikus ļoti spēcīga, bet arī it kā pašsaprotama. Tas šķiet tikpat pašsaprotami kā elpot – tev vajadzētu studēt, dabūt darbu, attīstīt profesiju, definēt savu profesionālo identitāti. Visam vajadzētu rotēt ap darbu. Bet man ļoti patīk apšaubīt šādas lietas, īpaši jau laikā, kad tās kļūst arvien nesavietojamākas ar nākotni. Kā jau jūs teicāt, pirms trīs gadiem man tas vēl nenāca prātā. Kad sākām darbu pie filmas, ideja par tehnoloģijām, kas atbrīvos mūs no darba, šķita abstrakta. Daudz abstraktāka nekā pēdējos sešus mēnešus.
Jūsu filma ir iznākusi ļoti trāpīgā laikā!
Jā, ar to man ļoti paveicās. Kad sāku darbu pie šīs filmas un stāstīju cilvēkiem, par ko tā būs, viņus mazliet garlaikoja ideja par darbu kā filmas centrālo tematu. (..) Tas man vienmēr ir liels izaicinājums: kad strādāju pie savām filmām, es pats kļūstu apsēsts ar konkrēto tematu, bet nav viegli panākt, lai tas būtu arī kinematogrāfiski pievilcīgs.
Man šķiet, ka publiskajās diskusijās par darbu dominē tehnoloģiju industrijas spēlētāju viedoklis.
Bet mēs filmā uzdodam ļoti vienkāršus jautājumus, kas ļauj iesaistīties visiem. Nu, piemēram: ko tu darītu, ja tev nebūtu jāiet uz darbu? Izklausās pēc jautājuma, ko varētu uzdot cilvēkam, kurš grasās pirkt loterijas biļeti. Bet šī tēma ir daudz vairāk universāla nekā individuāla. Dokumentālās filmas nereti koncentrējas uz individuāliem stāstiem, uz vienu mikroskopisku realitāti. Mani vairāk interesē sabiedrība, tās grupas. Ja es braucu uz Kuveitu, tad nevēlos dokumentēt tikai viena atsevišķa cilvēka stāstu. Man tas sākas ar stāstu par sabiedrību kopumā.
Pastāstiet vairāk par savas filmas varoņiem! Jūs tos filmējat ASV, Kuveitā, Dienvidkorejā, Itālijā un dokumentējat ļoti dažādas attieksmes pret darbu. Kā jūs šos cilvēkus atradāt?
Filmas pirmā daļa pamatā pievēršas tā saucamajai disfunkcionālajai tagadnei. ASV un Dienvidkoreju es izvēlējos tāpēc, ka šajās sabiedrībās ir ļoti konfliktējošas attiecības ar darbu. Savā ziņā tie ir galēji piemēri idejai, kas nogājusi greizi. Nav vērā ņemama izskaidrojuma, kāpēc lai ASV cilvēkiem būtu tikai divas nedēļas atvaļinājuma gadā.
Patiesībā ASV ir vienīgā pārtikusī valsts pasaulē, kas negarantē iedzīvotājiem tiesības uz atvaļinājumu.
Arī Korejā eksistē pārstrādāšanās problēma, bet valdība to mēģina risināt. Iespējams, viņu darba lietu ministrs ir vienīgais pasaulē, kurš uzņēmies misiju panākt, ka cilvēki strādā mazāk. Es sāku ar šādiem stāstiem un pēc tam sadarbojos ar vietējām producentu kompānijām, kas palīdz atrast varoņus. Bet amerikāni Džošu es atradu, kad meklēju iedvesmas lektorus. Viņš strādā uzņēmumam ar nosaukumu "Darba ētikas attīstības institūts" un jau no paša sākuma bija ideāls kandidāts šai filmai. Džošs patiesībā ir daudz gudrāks nekā izliekas. Bet viņa uzdevums ir vadīt šīs lekcijas, kurās viņš gluži kā sludinātājs runā par darba ētiku. Un viņam kā mācītāja dēlam tas arī lieliski sanāk. Savukārt Korejas stāsta varoņi – meita un tēvs, kurš katru dienu strādā līdz vēlai naktij – bija tuvi draugi vietējiem producentiem. Tādu stāstu kā viņiem ir tūkstošiem.
Ja esat trīsdesmitgadnieks, ļoti iespējams, ka vienu no vecākiem, īpaši tēvu, uzaugot redzējāt ļoti reti, jo viņš visu laiku strādāja. Korejā šis paaudžu konflikts ir ļoti izteikts.
Ar Kuveitu bija grūti tādā ziņā, ka tā nav valsts, kur tu vienkārši vari aizbraukt un darīt, ko vēlies. Ir vajadzīga piekļuve, nav preses brīvības... Filmas varone Fatima valkā sejas aizsegu nevis tāpēc, ka viņa to nēsātu ikdienā, bet tāpēc, ka baidās atklāt savu identitāti. Savukārt bagātā mantiniece no Itālijas... Es ļoti gribēju iekļūt šajā īpaši privileģēto cilvēku pasaulē. Pēc ASV un Dienvidkorejas pieredzes man bija svarīgi atrast kādu, kurš katru rītu pamostas un domā – ko es šodien varētu darīt? Parasti dokumentālajā žanrā šādi cilvēki tiek rādīti negatīvā gaismā, jo viņi taču ir bagāti...! Es biju vienkārši zinātkārs. Man šķita, ka šīs sievietes pieredzē – kā ir būt brīvam no algota darba – ir kaut kas vērtīgs, kas ar laiku varētu noderēt daudziem no mums.
Mēs neesam trenēti ikdienā domāt, ko lai šodien dara.
Jo izglītības sistēma strādā pavisam citā virzienā un audzina mūs par disciplinētiem sabiedrības locekļiem. Brīvības muskulis ir jātrenē – kā ieskatīties sevī un saprast, ko tu tiešām vēlies darīt, kam tavās acīs ir jēga. Tāpēc filma beidzas ar šo jautājumu, atstājot to skatītāju pārdomām. Šī itāļu sieviete, Rorija, ir pierādījums, ka var dzīvot ļoti jēgpilnu dzīvi arī ārpus darba. Protams, ja tev ir nauda. Bet sabiedrībā ir milzīgs uzticības deficīts, kas daudziem neļauj to darīt. Tas pats Kuveitas stāsts patiesībā ir stāsts par neuzticēšanos cilvēkiem. Valstij ir ļoti daudz naudas, ir iebraucēji no nabadzīgām valstīm, kas faktiski dara vergu darbu, bet tā vietā, lai saviem pilsoņiem teiktu – dariet, ko vēlaties! – valsts aparāts vienalga liek viņiem sēdēt birojā pie galda un izlikties, ka viņi kaut ko dara. Uzticības un iecietības trūkums man šķiet liela problēma. Ja domājam par nākotni, mums tas būs jāpieņem: ja cilvēkiem būs pilnīga brīvība nestrādāt algotu darbu un darīt, kas pašiem ienāk prātā, viņi gribēs darīt ļoti dažādas lietas. Daži varbūt darīs kaut ko ļoti konstruktīvu, daži gribēs kalpot sabiedrībai, bet daži varbūt sākumā darīs kaut ko ļoti egocentrisku un pēc dažiem gadiem mainīs domas vai arī nē... Mēs šo sarunu pat vēl neesam sākuši, un tieši tāpēc es noslēdzu filmu ar šo jautājumu.
Kāpēc, jūsuprāt, tā daudziem ir tik liela problēma – saprast, kas viņus interesētu un aizrautu dzīvē, kurā nebūtu jāstrādā?
Manuprāt, tas pilnībā ir izglītības jautājums. Šī ārkārtīgi bagātā itāliete filmā ir izglītota domāt par savu dzīvi un brīvību citās kategorijās nekā vairums no mums. Domāju ka mēs, parastie cilvēki, maldīgi uzskatām, ka esam labāki par "tiem bagātniekiem", jo, smagi strādājot, kļūstam patiesāki, autentiskāki... Mēs ar saviem sviedriem nokļūsim paradīzē! Bet patiesībā šī ideja nes labumu tikai dažiem privileģētajiem ļaudīm, kas no tā nopelna.
Itāliski mums ir teiciens, ka "darbs dara cēlu". Droši vien līdzīgi teicieni ir daudzās valodās.
Bet darbs pie šīs filmas lika man jautāt: varbūt tas nav darbs, kas dara mūs cēlus, bet brīvība? Bet daudzi no mums tai nav sagatavoti. Es to redzu arī, piemēram, savos studentos Stokholmas Filmu akadēmijā. Ja tu viņiem saki: tu esi mākslinieks, te ir budžets, mēs palīdzēsim ar padomu, bet – ko tu gribi darīt? Cilvēki reizēm ļoti nobīstas! Brīvība darīt, ko vēlies, daudziem ir biedējoša, jo neesam tam trenēti.
Taču tā ir tikai neliela daļa no sabiedrības, kas var atļauties sākt domāt par darbu citādi. Arī jūsu filma labi parāda milzīgo nevienlīdzību, kur, piemēram, Kuveitā vidusmēra ģimenei ir nevis viena, bet divas mājkalpotājas, bet šīs mājkalpotājas nereti strādā tuvu verdzībai esošos apstākļos.
Protams, šī filma ir veidota par darbu kā ideju. Vairumam planētas iedzīvotāju darbs joprojām ir absolūta iztikas nepieciešamība. Arī tas ir ļoti svarīgs stāsts, un par to ir uzņemtas daudzas dokumentālās filmas. Mans mērķis bija apskatīt darbu no ideoloģiskās perspektīvas. Taču arī šajā filmā ir stāsts, piemēram, par "Amazon" kurjeri Astrīdu un viņas darba ikdienu. Tā ka arī mēs šim aspektam pieskaramies.
Un kādu jūs redzat pats savu identitāti ārpus darba?
Jā, esmu daudz par to domājis – cik viegli es spēšu paskatīties uz sevi ne tikai kā uz kino profesionāli, režisoru... Tāpēc arī man vajag palīdzību. Man šķiet, ka filmas beigas savā ziņā ir sauciens pēc palīdzības. Domāju, ka ir laiks mums visiem kopā definēt, kāda ir darba nozīme dzīvē. Šeit, Zviedrijā, piemēram, ir psiholoģiski ļoti grūti būt bezdarbniekam, jo tā ir ļoti individuālistiska, smagi strādājoša sabiedrība, kurā uzskata, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Šādā sabiedrībā cilvēki, kas izvēlas nesaistīt savu identitāti ar darbu, tiek ļoti stigmatizēti. Varbūt citās valstīs tas ir vieglāk. Bet labā ziņa ir tā, ka ideja par darbu kā dzīvi definējošu elementu nav iecirsta akmenī. Tā var mainīties, un varbūt tiešām pēc gadiem 10–20 mēs vieglāk varēsim iedomāties scenāriju, kur cilvēkiem ir daudz veselīgākas attiecības ar darbu.
Filmas "Pēc darba" seanss Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā: Rēzeknē, Latgales vēstniecībā "Gors", 6. septembrī pulksten 18.00; Cēsīs, koncertzālē "Cēsis", 7. septembrī pulksten 18.00; Talsos, kinoteātrī "Auseklis", 8. septembrī pulksten 18.00; Rīgā, kinoteātrī "K. Suns", 8. septembrī pulksten 18.00 un 9. septembrī pulksten 15.30.
