Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Komponists Boriss Rezņiks

Ir patīkami sevi saukt par muzikantu. «Eolikas» krusttēvs Boriss Rezņiks

"Es esmu muzikants!" – dzejoli ar šādu nosaukumu komponistam Borisam Rezņikam dāvinājis dzejnieks Valdis Pavlovskis, un Rezņiks izveidojis roķīgi plakātisku dziesmu. Tas nebūtu nekas īpašs, jo Boriss ir profesionāls komponists un dziesmu viņam daudz. Neparasti ir tas, ka Rezņiks šo dziesmu pats arī izpilda, jo, līdzīgi kā Raimonds Pauls, nav no dziedātājiem. "Ir patīkami sevi saukt par muzikantu," viesodamies raidījumā "Daudz laimes, jubilār!", smaidot saka komponists.

Boriss Rezņiks mūziku mācījies jau no otrās klasītes – Emīla Dārziņa Mūzikas skolā, pēc tam Mūzikas akadēmijā. Viņa sākotnējā profesionālā izvēle bija kordiriģēšana, bet fakultatīvi pie Ģederta Ramana apguvis arī komponēšanu.

Bērnība

Boriss ir rīdzinieks, ģimene dzīvojusi Čaka ielā. Ne reizi vien ar brāli izdomājuši pilsētai atbilstošas palaidnības. "No papīra taisījām bumbas, pildījām ar ūdeni, metām lejām no 4. stāva. Tie bija 50. gadi, pa pilsētu vēl ar zirgiem pārvadāja produktus. Un, tā kā mūsu mājai pretī bija veikals, tad tas zirdziņš bieži iegriezās mūsu ielā. Reiz arī zirdziņam ar ūdens bumbu trāpījām," nosmejoties atceras komponists.

Mācības mūzikas skolā, protams, aizņēma daudz vairāk laika nekā tikai mācības vispārizglītojošā skolā. "Es bērnību tomēr piedzīvoju. Vingrināties divas līdz trīs stundas dienā gan nācās, kas, protams, nepatika, un es mēdzu izdomāt stāstus, ka nevaru paspēlēt, jo man pirksti iesprūst starp klavieru taustiņiem, ļoti sāp un tamlīdzīgi. Bet es vismaz tiku arī ārā. Gidonam Krēmeram, ar ko es mācījos vienā klasē Dārziņos, bija smagāk. Viņam lika vingrināties līdz piecām stundām dienā, varbūt pat vēl vairāk. Gidonu pagalmā es neatceros saticis," atceras Rezņiks.

"Eolikas" pirmsākumi

Dārziņskolā Rezņiks satikās ar savas vēlāk izveidotās un visā Padomju Savienībā grandiozus panākumus guvušās grupas "Eolika" pirmā sastāva puišiem – Juri Griņevu un Zigmundu Lorencu. Starp citu, sarunas gaitā raidījuma vadītājs Andrejs Volmārs atzīstas kādā grēkā: savulaik, vēl padomju laikos, kļūdaini kādā rakstā Zigmundu nodēvējis par Zigismundu, un kļūda presē aizķērusies uz daudziem gadiem. Rezņiks to zina un samiernieciski nosaka: "Nu tad ir pienācis laiks kļūdu labot!" Un turpina par savu skolas biedru, komponistu Lorencu: "Zigmunds jau ilgus gadus dzīvoja Kanādā. Un, ja jūs zinātu, cik lielu prieku viņam sagādāja atbraukt no savas tagadējās mītnes zemes uz maniem iepriekšējās jubilejas koncertiem, atkal kāpt uz skatuves un sajusties vajadzīgam! Kanādā, protams, viņam tādu iespēju nebija."

"Eolika"

"The Beatles" un "Beach Boys" hiti Latvijā

Sākotnēji "Eolika" dziedājusi ārzemju hitus – grupu "The Beatles" un "Beach Boys" repertuāru. "Es joprojām nesaprotu, kā padomju vara pieļāva, ka mēs dziedam šo Rietumu grupu mūziku, pie tam – angļu valodā," komentē Rezņiks. "Mēs klausījāmies ārzemju radio stacijas, nelegāli dabūjām plates un samācījāmies dziesmas, ko izpildījām arī publikai.

Sākumā mums likās, ka rokgrupa var dziedāt tikai angliski, un tāds, šķiet, arī bija pieprasījums no klausītājiem.

Bet pēc kāda pusgada sākām eksperimentēt. Es rakstīju mūziku, arī Zigmunds, mums sāka parādīties dziesmas arī latviešu valodā. Arī dažas krievu valodā. Ar bailēm tās izpildījām publikai, bet viņi uzņēma labi."

"Eolikas" latviešu komponisti

"Eolikai" kļūstot par profesionālu grupu, repertuārs auga. Uz sadarbību vairākos projektos aicināja Raimonds Pauls, dziesmas rakstīja arī Aleksandrs Kublinskis. 

"Kublinskis ir mazliet aizmirsts, bet viņš bija ļoti talantīgs komponists. Viens no grupas hitiem – "Zemeņu lauks" arī ir viņa dziesma.

Daudzi domā, ka mana, bet nē, to sarakstīja Kublinskis ar Dagnijas Dreikas vārdiem. Kad es atnesu šo dziesmu grupai un kad Olga (Rajecka), Ilona (Stepanova), Dainis (Dobelnieks) un Viktors (Zemgals) to noklausījās, viņi bija sajūsmā.  Nav nekāds brīnums, ka tā kļuva par hitu ne tikai Latvijā, bet visā Padomju Savienībā. Pats es rakstīju, īpaši sākumā, tikai vērtējot koncertrepertuāra vajadzības. Proti, ja pietrūka liriskas kompozīcijas vai kādas joku dziesmas," stāsta "Eolikas" tēvs Boriss Rezņiks.

"Man patīk tēlnieku raksturojums tam, kā rodas skulptūra. Viņi saka: mēs noņemam tēlam visu lieko. Tāpat es rīkojos ar dziesmām: skatījos, kā dziedātājs atskaņo dziesmu un paņēmu uzmanīgi lieko nost.

Tāds ir mans princips arī šodien."

"Eolika"

"Eolikas" lielo panākumu sākums

Tas bija 1976. gads, kad "Eolikā" tiek pieņemtas divas solistes: Ilona Bāliņa un Ilona Stepanova. Līdz tam, sākot jau no 60. gadiem, grupā muzicēja tikai puiši – visi profesionāli instrumentālisti, kas visi arī dziedāja.

"Divas solistes – tas bija ļoti labi. Toreiz mēs Ļeņingradā, tagadējā Pēterburgā, uzvarējām Vissavienības estrādes izpildītāju konkursā. Tas bija 1979. gads. Balvu mums pasniedza slavenais humorists Arkādijs Raikins. Un es biju tik uztraucies, ka neko neatceros, ko viņš teica," smejas Boriss. "Tie bija tādi Brežņeva laiki, konkurss bija nopietns, trīs tūres, un mēs dziedājām "Alexander’s Ragtime band" a capella, tikai pašās beigās pievienojās saksofons. Un tas bija furors!" padomju laikam gluži neraksturīgu repertuāra izvēli raksturo Rezņiks. Tas grupai "Eolika" pavēru ceļu pasaules koncerttūrēm: "Radās iespēja braukt uz Kubu un uz citām valstīm."

Latvijas Komunistiskās partijas oficiālais laikraksts "Cīņa" gan, neskatoties uz panākumiem, "Eoliku" asi kritizēja – gan par izskatu, gan par repertuāru. "Pēc raksta arī konservatorijā izcēlās liels skandāls. Man teica – Boris, lūdzu, konservatorijas zālē nospēlējiet mums visu repertuāru. Rektors Ozoliņš gribēja dzirdēt, par ko tā brēka. Pēc dažām dienām mēs ierodamies ar aparatūru, zālē sēž visa konservatorijas vadība: rektors Ozoliņš pats, mūsu lieliskie diriģenti Dūmiņš, Mednis, Gido un Imants Kokari un citi. Mēs sākām. Nospēlējām kādas 12 dziesmas. Viņi bija sajūsmā, aplaudēja un teica, ka tas ir ļoti labi, ļoti skaisti. Nepatikšanas bija noņemtas," ar smaidu rokas noplāta Rezņiks un turpina: "Izcīnīt savu vietu mūzikā vienmēr ir ārkārtīgi grūti. Tā ir vienmēr bijis Krievijā, par ko, protams, tagad nerunāsim, tā ir arī Rietumos. Taču

toreiz vārds Rīga – tas nozīmēja kvalitāti. Visur, kur braucām un kur izdzirdēja vārdu Rīga, visi zināja: tā ir virsotne! Mēs bijām dievi Maskavā, Pēterburgā, visā Ukrainā, arī Vidusāzijas republikās un Baltkrievijā.

Atceros, Uzbekistānā bija trīs koncerti dienā, ārkārtīgā karstumā, bet cilvēki gribēja, lai spēlējam vēl un vēl," atceras Rezņiks.  "Man bieži ir jautājuši, kāpēc neesmu aizbraucis no šejienes, kāpēc nepaliku ārzemēs. Un es atbildu: ja es šeit esmu, pieņemsim, numur 45, tad tur es būtu kāds, nu, miljons trīsdesmit otrais. Kam es tur esmu vajadzīgs? Mūsu žanrā tur nav, ko darīt!"

Latviešu "ABBA"

Olga Rajecka grupai pievienojās 1980. gadā: "Olga nomainīja Ilonu Bāliņu, un man bija intuīcija, ka Olga būs zvaigzne. Tā arī bija. Kad viņa aizgāja pie Imanta Kalniņa uz "Turaidas rozi", es sarīkoju konkursu, pieteicās daudzas meitenes, bet neviena nebija tāda kā Olga."

Kad Olga pievienojās "Eolikai", grupā bija tikai trīs solisti: Olga, Ilona un Viktors, divas meitenes un viens puisis. Slavenā kvarteta slavas ceļš vēl bija priekšā. "Reiz man piezvanīja kāda flautiste un sacīja, ka pazīstot vienu talantīgu puisi, vai man nevajagot dziedātāju," atceras Rezņiks. "Nu, kam gan? Man taču trīs dziedātāji jau ir!" Boriss sākotnēji domu par solistu kvartetu noraidījis. "Taču tad radās ideja par latviešu "ABBA", un man iepatikās šī doma. Tā radās "Eolikas" zelta sastāvs, kas joprojām satiekas grupas jubileju koncertos."

Rezņiks stāsta, ka ne tikai "ABBA" sastāvs – divi puiši un divas meitenes, bet arī grupas stils uz "Eolikas" solistiem atstājis lielu iespaidu, kam viņi gribējuši līdzināties.

LTV arhīva materiālos ir kāds sens Olgas stāsts: "1982. gadā mēs bijām koncertceļojumā Ungārijā, sapirkāmies "ABBA" plates un ietekmējāmies izturēšanās, ģērbšanās stila un arī dziedāšanas manierē."

Grupa "Eolika"

Koncerts kara apstākļos

"Mēs koncerttūrēs apbraukājām daudzas valstis, piedzīvojumi bija visādi, taču viens no pašiem trakākajiem bija brauciens uz Afganistānu. Tas bija 1985. gads, tur bija karš," atceras Boriss Rezņiks. "Lidojām ar trīs helikopteriem. Lidotāji bija interesanti cilvēki, aicināja Olgu pie sevis. Teica: Olga, nospied, re, šo sarkano pogu! Olga nospiež, izlido raķete un ietriecas kalnos!" stāsta komponists. "Olga šausmās iekliedzas – bet tur taču varbūt bija cilvēki! Piloti atbild – neuztraucies, tur nav neviena! Bet pārbīlis bija milzīgs."

Boriss Rezņiks

Gandrīz katrā Afganistānas koncertā bijuši puiši no Latvijas, no Lietuvas, no Pēterburgas, kas gribējuši aprunāties: "Atceros, atnāca pie mums viens latvietis, jauns čalītis, prasa – drīkst ar Olgu aprunāties, pieskarties viņai? Jo visur cilvēki ir cilvēki! Šis puisis nezināja, ko viņam nesīs rītdiena. Arī tas toreiz bija briesmīgs, nevajadzīgs karš, kur karoja forši puiši, tai skaitā no Latvijas, no Rīgas. Un emocionālā ziņā es to visu mūžu atcerēšos, tos koncertus nevar ne ar ko salīdzināt... Gandrīz pēc katra koncerta bija bankets, kura laikā bieži pie manis kā pie grupas vadītāja pienāca kāds virsnieks, kas teica – Boris, tās ir šausmas, ko mēs te darām? Kam tas karš? Es biju svešs cilvēks, viņš varēja atļauties man teikt to, ko nedrīkstēja savai virspavēlniecībai. Un es esmu pārliecināts, ka šodien Krievijā ir tāpat. Ir daudz virsnieku, zaldātu, kas to uzskata par kaut ko šausmīgu un bezjēdzīgu, bet viņi nedrīkst atvērt muti un to pateikt. Jo, ja viņi pateiks, mēs zinām, kas notiks pēc tam. Arī mums pašiem toreiz, kā jūs domājat – vai mums gribējās braukt uz Afganistānu? Nē, negribējās! Mēs jau arī īsti nezinājām, kur mēs lidosim, kas tur būs. Bet mēs piekritām, jo, kā jau padomju laikā, – mums būtu aizlieguši braukt uz kādām citām valstīm un tā. Mēs jau arī nezinājām, vai šie koncerti tiem karavīriem kaut ko nozīmēs vai ne. Mēs neko nezinājām. Bet izrādījās, ka tas bija ļoti vērtīgi, tieši parastiem karavīriem."

Pasaule, pasaulīt

"Mēs tev dāvinām sevi, pasaulīt," tā grupa "Eolika" dzied vienā no Borisa Rezņika dziesmām, un visi skatītāji koncertos dzied līdzi. Dziesmā izskan ne tikai dāsna vēlme dāvināt sevi citiem un saņemt to pašu pretī, bet arī "Eolikas" likteņstāsts, kas Latvijas mūzikas vēsturē ierakstīts, pirmkārt, pateicoties grupas vadītājam un komponistam. "Publika jubilejas koncertos vienmēr dzied līdzi. Es vairs tik labi neatceros Dagnijas Dreikas rakstītos vārdus, bet publika atceras un zina tos labāk par mani," smejas Rezņiks.

"Man bieži prasa – kura ir tava labākā dziesma? Bet ar dziesmām ir tāpat kā ar bērniem – kā tu pateiksi, kurš labāks? Bet nu – šī ir laba dziesma."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti