ĪSUMĀ:

• Organizatori “citādo” svētku seju spēj tikai ieskicēt.
• Tradicionālo svētku atbalstītāji netic “citādo” svētku spēkam.
• Svētku mērķauditorija – “dedzīgie” bērnu kolektīvi un viņu vadītāji.
• Svētku programmas pagaidām nav, zināms tikai pa novadiem ceļojošā svētku autobusa grafiks.
• Svētku koncerti būs kā antropoloģisks pētījums par vietām, kurās dzied un dejo bērni un jaunieši.
• “Citādo” svētku pamatvērtība būs nevis priekšnesuma kvalitāte, bet atlikušo dalībnieku izturības sumināšana.
• Svētku rīkotājus aizvaino publiska naudas skaitīšana svētku rīkošanai.
• Augstā vilšanās iespēja daļā sabiedrības saistībā ar “citādiem” svētkiem svētku rīkotājiem ir apzināta realitāte.
• Diriģents Māris Sirmais aicina nākamo Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku rīkotājiem atvēlēt nišu arī skolu jaunatnei, lai dotu iespēju izjust arī tradicionālo svētku garšu.

“Citādie” svētki – “norises” bez skatītājiem un ekrānos

Pandēmijas ēnā pēdējo XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku modeli valdība pēc ilgstošas minstināšanās apstiprināja lielā steigā 8. jūnijā. Pēc B, C svētku modeļiem, svētku rīkotāji – Valsts izglītības un satura centrs – nāca klajā ar e-svētku ideju, kuru vaibsti sāk iezīmēties tikai oficiāli 12. jūlijā, atklājot svētkus ar ceļojošā svētku autobusa ierašanos Kuldīgā, Jūrkalnē un Ventspilī.

“Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētki 2021. gadā ir pavisam citādā formātā, atšķirīgā no tāda, kādu zinām, pie kāda esam pieraduši, tāpat kā šis gads, kurš ir atstājis savas pēdas,” norāda svētku izpilddirektore Agra Bērziņa. Svētku galvenā rīkotāja simtgadīgas tradīcijas ir aizstājusi ar jauniem risinājumiem – individuālu vai ierobežotu kopā dziedāšanu un dejošanu kameras priekšā:

“Tradīcija arī ir mainīga. Varbūt mazliet citādā formā, transformēta tradīcija būs tā jaunā tradīcija.”

Deju lielkoncerta ”Saule vija zelta rotu” režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs uzskata, ka svētku vīzija “ir stiepts jēdziens” situācijā, kad epidemioloģiskā situācija mainās pa dienām. Pats svarīgākais, pēc režisora domām, esot panākt, lai šie svētki dod atgriezenisko saiti pašiem bērniem: “Tas ir svarīgs elements augšanai un atvērtai sabiedrībai. Un es redzu, ka tādiem cilvēkiem kā es šajos svētkos ir jāmeklē pēc iespējas labāki risinājumi, kā bērniem šo saiti nodot.”

Ticība “citādiem” svētkiem maza

Rīgas pašvaldība bija viena no pirmajām, kas atteicās piedalīties B un C svētku modeļos, bet par dalību e-svētkos ļāva izlemt katram kolektīvam individuāli. “Esmu visu šo e-risinājumu liels skeptiķis. Ja godīgi, tad es esmu no tiem cilvēkiem, kas atbalsta nekādus svētkus, nevis šādus samocītus – e-versijā,” atzīst Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītāja Iveta Ratinīka ("Latvijas attīstībai"), kura uzskata, ka bērni no e-vides jau tā ir pārāk noguruši.

Tikmēr dziesmu un deju svētku kustības entuziaste, Ķekavas novada mūsdienu deju kolektīvu vadītāja Ivetta Tamane “citādos” svētkus dēvē par dziesmu un deju svētku izstrādājumu:

“Šie nav svētki. Šī ir situācija, ar ko mēs mēģinām atstāt laikmeta liecību par to, kā ir bijis šajos gados.

Es neesmu pret dziesmu svētkiem, bet manī nav tās īstās dziesmu svētku sajūtas, dejojot “Zoom” vai vienkārši video, un tādas nav daudziem bērniem.”

Diriģents Māris Sirmais aicina sabiedrību nenosodīt svētku rīkotāju pūles un pieņemt šo situāciju, kāda tā ir: “Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nesagaidīsim šos svētkus tradicionālus, jo apstākļi ir tādi, kādi ir.  Man arī “Zoom”, “YouTube” jau ir pāri galvai. Es vairs nevienu koncertu “YouTube” nevaru noskatīties. Bet mēs nevaram nepārtraukti pārcelt svētkus un dziedāt vienu un to pašu repertuāru. Nav ko karot, bet pieņemsim šo situāciju un cienīsim tos, kas ir gājuši caur šiem džungļiem.”

“Citādie” svētki būs “dedzīgajiem”, kuri izturējuši

Šīs vasaras dziesmu un deju svētku mērķauditorija nav visa sabiedrība. Svētku organizatoru mērķa grupa ir svētku dalībnieki, pēc Agras Bērziņas aplēsēm – 30 tūkstoši bērni un jaunieši: “Mēs esam atbildīgi par tiem bērniem, kuriem tas ir svarīgi, kuri diendienā ir strādājuši, tikušies ar skolotājiem un ievērojuši regularitāti. Tas ir brīnišķīgs brīdis, kad varam savā mazajā Latvijā būt lepni par skolotājiem un bērniem, kuriem tas ir izdevies.”

Reinis Suhanovs uzskata, ka jāmaina veids, kā raugāmies uz svētkiem:

“Mēs uz šiem svētkiem skatāmies no skatītāja viedokļa – kā mēs skatīsimies, kā mēs klausīsimies, ko TV rādīs, bet dziesmu svētku kustības centrā ir bērni.

Mums kā sabiedrībai vajag censties skatīties no tā bērna viedokļa, no viņa vajadzībām. Tas ir fokuss un mēģinājums bērnam iedot ticību, ka tas, ko viņš dara, ir vērtīgi, ka būt radošam ir vērtīgi.” Režisors uzsver, ka “šie svētki vairāk ir tiem, kas ir dedzīgi, dedzīgo pedagogu bērniem”, kas, spītējot visam, izturēja “Zoom” mēģinājuma perioda grūtības.

Ivetta Tamane gan ir pārliecināta, ka šajos apstākļos dalīt pedagogus “dedzīgajos” un “nededzīgajos” ir nekorekti: “Es negribu, ka tiek nostādīts labāki un sliktāki pedagogi. Visi ir izcili, bet ir dažādas situācijas. Ir bijušas iespējas strādāt aktīvāk, ir bijušas iespējas strādāt mazāk aktīvi. Man pašai arī nav vietas mājā, kur strādāt “Zoom”. Un es saprotu bērnus, kas ir aizgājuši no tā procesa. Viņi vairs to negrib. Mēs dejosim un nofilmēsim visu, ko vajag, bet ceru, ka tā ir pēdējā reize, jo, ja dziesmu svētki tiks pārcelti “Zoom” tradīcijā, tie mirs, neizdzīvos.”

Svētki televīzijā būs redzami no 18. septembra

Lai gan oficiāli XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki sākās 12. jūlijā, konkrētas  svētku programmas joprojām nav. Ir zināms, ka svētkus caurvij netradicionāls gājiens “Saules vija”, kura laikā svētku organizatori ar autobusu dodas uz novadiem, lai tiktos ar bērnu un jauniešu kolektīviem. Tāpat zināms, ka gaidāmas 15 svētku norises, kā arī atsevišķu koncertu nosaukumi – “Dziesmubērns”, “Dziesmu koks”. Bet tas arī viss. Agra Bērziņa atzīst, ka

“nav tādas svētku programmas un šajā brīdī nebūs, jo tiek veidotas video filmas, videostāsti.

No 18. septembra pakāpeniski LTV programmā tiks iekļauti šie koncertstāsti, koncertfilmas, ko varēs redzēt tikai sabiedriskajā medijā un sociālo mediju platformās.”

Iveta Ratinīka uzskata, ka tieši svētku programmas trūkums neveicina sabiedrības uzticību “citādiem” svētkiem: “Būtībā šo iespaidu, ka tas viss ir neīsts, rada tas, ka nav šīs programmas. Naivi skan, bet, ja esam kaut ko foršu nofilmējuši, tad parādam, tad liekam to sociālajos tīklos. Jo šobrīd ir tā, ka kaut kas kaut kur notiek, bet neviens nezina.” Ivetta Tamane neslēpj, ka šī neziņa un nemitīgās izmaiņas traucē darbam: “Man šķiet, ja ir tāda situācija valstī, tad vajadzēja to visu palaist mierīgāk, vienkāršāk. Nemocīt tik ļoti kolektīva vadītājus.”

Svētku koncerti kā antropoloģisks pētījums

Ieskicējot svētku norises, viscerīgākie izskatās deju koncerti, lai gan organizatori sola arī koru sadziedāšanos. Reinis Suhanovs sola, ka deju video koncertprogrammas atklās ļoti daudz par pašu dejotāju dzīvi, īpaši video sveicienā “Svinēt sauli”, kurā sākotnēji plānoto 1000 bērnu vietā piedalījās 12 tūkstoši: “Mēs patiesībā iegūstam antropoloģisku pētījumu, kādā vidē dzīvo, dejo esošais bērns. Tas prasīja milzīgu resursu. Un tur strādāja virsvadītāji, kas parasti zīmēja zīmējumus lielajos stadionos. Viņi katru dienu deviņas stundas sēdēja pie ekrāniem un sasveicinājās: “Sveika, Mazirbe! Sveika, Kandava! Tas bija ļoti emocionāli.”

Iveta Ratinīka atzīst, ka ir ļoti labi, ka šie svētki vairāk pāriet uz Latvijas novadiem uz reģioniem:

“Ja ir degsme attiecīgajā novadā, arī kaut kas notiek. Nevis bērni salādēti autobusos.”

Kolektīvu snieguma kvalitāte otrajā plānā

Svētku rīkotāji atzīst, ka šajos svētkos izpildījuma augstā kvalitāte, kas parasti raksturoja iepriekšējos svētkus, nav atslēgas vārds. Reinis Suhanovs stāsta, ka, filmējot video koncertam “Svinēt sauli”, ir bijuši kolektīvi pat ar vienu dejotāju, pēdējo, kurš izturējis šo procesu:

“Aicinātu no šiem svētkiem nesagaidīt šos ārkārtīgi kvalitatīvos priekšnesumus no bērniem, kas ir mocījušies. Un mēs uz to nespiežam.

Tāpēc mēs gribam veltīt šo koncertu viņiem, lai viņiem būtu prieks. Situācijas ir dažādas, un tāpēc mēs esam aicinājuši nevienu nenosodīt.”

Iveta Ratinīka atzīst, ka atkal viss izskaidrojošais darbs jādara skolotājiem: “Atkal tas skolotājs ir atslēga, vai viņš spēj iztulkot, kas ir svarīgākais tajos svētkos vai nespēj. Ir kategorija, kas uzskata, ka, ja nav skates, perfektuma, nav pozas un diženuma, tad tie nav dziesmu svētki.” Diriģents Māris Sirmais gan aicina neaizmirst, ka dziesmu svētki nav tikai gala rezultāts: “Galvenais ir atcerēties, ka pats galvenais ir ne tikai šis gala rezultāts, bet pats process. Dziesmu svētki ir piecgades cikls. Un tieši šis process ir mūsu tautas tradīcijas uzturēšana.”

Svētku rīkotājiem nepatīk publiska naudas skaitīšana

Lai gan daļā sabiedrības valda priekšstats, ka “citādie” svētki vajadzīgi 2,04 miljonu eiro budžeta apgūšanai, Agra Bērziņa apgalvo, svētku izmaksas ir adekvātas, jo, lai kaut kas taptu un to parādītu televīzijā, nauda ir vajadzīga: “Ceturtā daļa no budžeta ir televīzijai. Lai parādītu individuālo kolektīvu sniegumus, ir vajadzīgi milzīgi resursi. Lai filmētu katru norisi. Tur nav nekādi uzpūsti cipari. Tos atspoguļosim, kad pabeigsim darbu.”

Tikmēr Reini Suhanovs neslēpj savu aizkaitinājumu, kad runa ir par naudu: ”Man tas iedur sirdī. Kur mēs dzīvojam?

Kur kultūras notikums, tur cilvēki skatās pakaļ naudai.

Diriģenta darbs ir veidot dziesmu svētkus. Viņš vada šo kori piecus gadus. Ja piecus gadus saskaita vienā algā, tad sabiedrībā saķer galvu, ak, cik liela summa! Un to profesionāļu, kas darbojas, ir ļoti daudz. Neviens tak bez algas nestrādā.”

Tiesa, ārpus rīkotājiem pašu kolektīvu vadītāji papildu finansējumu par dalībnieku sagatavošanu svētkiem nesaņem, ja vien pati pašvaldība nepiešķir prēmijas.

Augstā vilšanās iespēja svētkos – realitāte

Svētku rīkotāji apzinās, ka lielākajai daļai sabiedrības “citādie” svētki varētu sagādāt vilšanos.

“Sabiedrība nesaņems to, ko gaida, to, ko iedomājas”,

neslēpj Reinis Suhanovs, vienlaikus norādot, ka tas arī nav šo svētku mērķis: “Es ļoti ceru, ka daļa no šiem cilvēkiem, kas darbojas šajās nozarēs, saskatīs, ka tam ir jēga. No skolēnu koriem pāries uz pieaugušo koriem un no bērnu deju kolektīviem uz pieaugušo deju kolektīviem. Lai šī kustība neizmirst.”

Tikmēr diriģents Māris Sirmais uzskata, ka vajag padomāt par iespēju, kā bērniem tomēr iedot īsto tradicionālo dziesmu svētku garšu, lai tradīcija izdzīvotu: “Es ļoti gribētu novēlēt, lai nākošie lielie dziesmu svētki atrastu kaut nelielu nišu, kur piedalīties šiem jauniešiem, lai viņi var izjust lielos svētkus. Tā varētu būt kā kompensācija par šo muļļājošo procesu.” Ivetta Tamane liek cerības uz gājienu: “Mēs varētu šos bērnus, kas šogad palika bez gājiena, lielajos svētkos palaist gājienā. Es saprotu, ka tas būs bezgalīgi garš, bet atkal – “citādi” dziesmu svētki.”

KONTEKSTS:

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norises #dziediundejo2021 notiek no 12. jūlija līdz oktobra beigām. Plānots, ka svētku kopējo programmu veido 15 dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Norises plānotas pašvaldībās, pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, ārtelpās. Jebkurā svētku norisē dalībnieku skaits ir no 1 līdz tajā brīdī valstī atļautajam skaitam, nenotiek plaša pulcēšanās, nav plānoti centralizēti mēģinājumi un garš mēģinājumu process. Norises tiks iemūžinātas videoierakstos. Visi videomateriāli tiks nodoti Rakstniecības un mūzikas muzejam topošās Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas vajadzībām kā spilgta 21. gadsimta liecība.