Muzicēšana pūtēju orķestros līdzās kordziedāšanai ir neatņemama latviešu dziesmu svētku tradīcijas sastāvdaļa. Arī šajos Dziesmu svētkos klausītājus un skatītājus priecēs pūtēju orķestri – gan tradicionālajā svētku dalībnieku gājienā, gan dievnamos un Lielajā ģildē, kā arī 5. jūlijā lielkoncertā Andrejostā. Mūziķu vidū būs arī divi kolektīvi, kurus iepazīsim tuvāk, – Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris un Madonas pūtēju orķestris.
Ar spēcīgām tradīcijām un mērķi – Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris
"Man ir savas pilsētas, novada patriotisms. Mēs varam iznest mazo Alūksni, parādīt, cik mēs varam būt labi un lepoties ar to. Salīdzinoši ar lielām pilsētām, cilvēku daudzumu un iespējām [tur], mēs esam ļoti maz. Mēs neesam rēķinājuši, bet procentuāli noteikti stipri daudz vairāk mēs, vietējie cilvēki, šeit nodarbojamies ar kultūrvēsturiskām lietām un virzām savu tautu, valsti, novadu līdz ar sevi uz latvietību, uz kultūru, uz attīstību," tā, lūgta pamatot savu izvēli darboties Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestrī, teic defilē programmas vadītāja un horeogrāfe Ilze Līviņa.
Defilē programmas tiek iestudētas kopš 2003. gada, bet pats Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris darbojas kopš 1953. gada, kad to nodibināja Alūksnes 1. vidusskolas mūzikas skolotājs Rihards Ādamsons. Tagadējie pedagogi savulaik izauguši Ādamsona vadītajā orķestrī un nu turpina skolot jauno paaudzi šajā kolektīvā. Orķestris ir piedalījies un guvis godalgas vairākos festivālos, pasākumos, un nu jau par tradīciju ir kļuvusi alūksniešu piedalīšanās 4. maija svinībās pie Brīvības pieminekļa.
Kā orķestrantiem izdodas savienot muzicēšanu ar defilē programmu? Kolektīva jaunpienācējs Aleksis saka, ka viņam ar to labi veicas, bet, ja tomēr jāizdala, tad saksofonu spēlēt esot vieglāk, nekā defilēt. Savukārt Nika orķestrī iesāka ar defilē uzdevumiem, bet nu spēlē arī trombonu.
Katrīnai ir vēl cita pieredze – viņa pūtēju kolektīvā spēle basģitāru jeb, kā orķestranti mēdz jokot savā starpā, pūš basģitāru. Mūslaikos bez basģitāras nekur, piebilst orķestra vadītājs Sandors Līviņš. Apvienot ģitārspēli ar soļošanu, kā atklāj Katrīna, sākumā bija ļoti grūti: "Ir jāapvieno rokas, kājas, domāšana un uz ko tu skaties, bet ar laiku tu saproti un iemācies visu apvienot."
"Viena lieta ir [jāprot] automātiski: ir vai nu jāprot automātiski spēlēt vai automātiski soļot, dejot. Vienai ir jābūt absolūti stiprai pusei, pārējais pēc tam aiziet," atzīmē Līviņš.
Par to, kā notiek ritmiskā soļošana un muzicēšana vienlaikus, turpina Ilze Līviņa: "Kā Nika teica, ir pašiem jārada mūzika un, ja tā mūzika būs švaki radīta, būs klusi, nepilnvērtīgi un nekas nesanāks; var kustēties kā paši dievi, bet tas neko nedos. Visam ir jābūt ļoti augstā līmenī. Nu jau divdesmitais gads iet, kad mēs defilē programmas veidojam. Visi patiešām grib salīdzinoši perfekti izpildīt, jo pašiem arī patīk, ka izskatās labi. Alūksnes orķestrim arī padomju gados Riharda Ādamsona vadībā bija ļoti svarīgi, lai būtu kārtīgas rindas. Tad, kad es vēl biju skolniece, tikko sākusi, Rihards Ādamsons teica: "Jums, meitenes, šogad nav jāspēlē, jums ir galvenais skaisti jānoiet. Spēlēs citi, lielāki." Arī tagad daudzreiz mazajiem [to] saka. Par to Aleksis dažreiz dusmojas, jo viņš taču var nospēlēt, viņš ir iemācījies, bet Sandors saka: "Tu tagad smuki noej." Redz, ir atšķirība, vai ir garākas vai īsākas kājas. Ja mazais daudz spēlēs, tad ar savām īsajām kājām nevar tikt līdzi. Bet Aleksis ir malacis, viņš iemācās spēlēt un soļot kopā."
Vaicāti, ko Alūksne ir ieguvusi, ka tai ir šāds pūtēju sastāvs, kas spēlē ne tikai defilē programmas, bet arī piedalās daždažādos pasākumos, Alūksnes Valsts ģimnāzijas orķestra vadītājs Sandors Līviņš atbild:
"Tradīcijas ir tik nopietnas, ka Alūksnē orķestris, cerams, būs visu laiku.
Žēl, ka tautas paliek mazāk, bet, es domāju, tradīcijas ir ļoti stingras, tā ka mēs vēl turēsimies."
Orķestra defilē programmas vadītāja Ilze Līviņa: "Es vispār par Dziesmu svētku kustību teikšu tā: korī var dziedāt, es domāju, 90% cilvēku, dejot var apmēram 60–70%, bet spēlēt pūtēju orķestrī var labi ja 20–30%, un tas jau ir ļoti daudz, jo prasa stipri vairāk ieguldījuma kopš bērnības, no [skolēnu] vecākiem. Šeit ir paaudzes paaudzē – kā vecāki virza savus bērnus. Vecāki ir virzījuši uz mūzikas skolu, jo bez tās nekas lāgā nesanāk, bērns ir ieguldījis daudz laika mācoties, ir jādomā arī par instrumentu, jo, ja tikai īrē, tad, beidzot mūzikas skolu, tā vairāk nav, un ko tad darīs orķestrī? Ja tu aizej uz kori, tu esi ar savu balsi. Jā, ļoti daudz ir arī korim jāstrādā, bet tā ir iespēja lielākam skaitam cilvēku, par to ir stāsts."
Skološanās posms, kad mazie orķestranti nereti zaudē interesi par instrumenta spēli, esot septītajā–astotajā klasē, bet, ja šim laikam tiek pāri, tad jau viss būs labi, novērojis Sandors Līviņš. Orķestra klarnetists Rolands Holla – jauns vīrietis, kurš arī puikas gados pievienojās Alūksnes Valsts ģimnāzijas orķestrim –, teicās pusaudzībā ko līdzīgu piedzīvojis. "Slēpāmies skolā, lai neietu uz mūzikas skolu, piemēram. Vadītājam teicām, ka bijām ieslēgti klasē, netikām ārā," viņš ar smaidu atminas. "Ir tiešām tā, kā Sandors saka – kad tiec tam pāri, tad 11. un 12. klasē
tu saproti, ka ir ļoti labi, ir skaisti un forši, ka vari spēlēt orķestrī, ka vari spēlēt mūzikas instrumentu."
Viņa sacītajam pievienojas arī pārējie uzrunātie orķestranti.
"Katru gadu vajag kādu mērķi. Šogad tie pamatā ir Dziesmu svētki, bet mēs katru gadu uzstādām kādu mērķi – vai tas ir kāds brauciens [vai kas cits]," uzsver Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestra vadītājs. "Šogad mēs pirmo gadu 4. maijā nebijām pie brīvības pieminekļa Rīgā, jo Alūksnē bija armijas parāde un mums jāpiedalās ar defilē un jāspēlē kopā ar Zemessardzes orķestri un Mičiganas štata orķestri."
"Tas mums bija liels gods, jo armijas vadošie cilvēki novērtēji, ka viņi grib mūs redzēt kopā ar savu orķestri," piebalso skolas orķestra defilē programmas vadītāja.
Ar kopā sanākšanas un spēles prieku – Madonas Kultūras nama pūtēju orķestris
Nu ir laiks iepazīt šīgada pūtēju orķestru skates uzvarētājus – Madonas Kultūras nama pūtēju orķestri, ko vada Andrejs Cepītis; viņš ir arī Dienvidvidzemes pūtēju orķestru virsdiriģents un šīgada Dziesmu svētku pūtēju orķestru lielkoncerta virsdiriģents.
"Šis orķestris ir no pagājušā gadsimta – 1992. gada būvēts, tas ir mainījies. Tā tas palēnām ir uzbūvēts, ka mēs tik tālu esam tikuši.
Tālāk jau nav kur, mēs esam sasnieguši pašu augšu, ko vien var sasniegt reizi pa pieciem gadiem – visprestižākajā Dziesmu svētku skatē mums ir galvenā balva,"
pauž Andrejs Cepītis.
Madonas orķestra dalībnieki – klarnetiste Guna Ruļuka un saksofonists un orķestra koncertmeistars Roberts Gotlaufs – bilst, ka vienmēr pēc kādiem panākumiem ir atslābuma brīdis, bet drīz pēc tam jau atkal raisās jaunas idejas un darbošanās prieks. Uzvara pūtēju orķestru skatē kolektīvam nesusi gandarījumu par nopelnīto atzinību.
"Kā kolektīvs mēs esam ļoti spēcīga vienība. Mēs izbaudām viens otra kompāniju, un mums patīk spēlēt kopā," orķestri raksturo Ruļuka. "Mums kā amatieru kolektīvam tas nenāk tik viegli, ka mēs vienkārši atnāksim, vienu nedēļu samēģināsim, bet otrā iesim spēlēt konkursā un viss izdosies. Šeit lielākajai daļai mūziķu (ir tādi, kas ir beiguši mūzikas skolu, ir tādi, kas ir kaut kur tālāk mācījušies, un ir tādi, kas pat nav beiguši mūzikas skolu) spēlēšana ir tikai hobijs, un instrumentu tu paņem tikai vienreiz nedēļā, kad atbrauc uz orķestri. Protams, pēdējos mēnešus mēģinājumi mums bija krietni biežāk. Katru mīļu brīdi, kad varēja, mēs nācām kopā un mēģinājām," skaidro Gotlaufs. "Es domāju, ka cilvēki šeit nāk ar prieku, tas ir viņu brīvā laika pavadīšanas veids.
Brīvdienas visiem ir tik, cik ir, un, ja tu vari atļauties pēdējās nedēļas gan sestdienu, gan svētdienu ziedot mēģinājumiem, tas ir ļoti liels novērtējums no pašiem mūziķiem, ka viņi nāk un dara, un tad arī kaut kas notiek."
Vismaz puse pūtēju orķestra dalībnieku esot studenti. Nedēļas nogalē viņi mēro ceļu no Rīgas uz Madonu, sestdienu pavada mēģinājumā, svētdienu ar ģimeni un pēcāk dodas atpakaļ uz galvaspilsētu. Ir arī ģimenes cilvēki, kuri nāk kopā ar dzīvesbiedru un bērniem. "Tā ir tā vajadzība spēlēt un būt kopā ar saviem cilvēkiem," prāto orķestrante Guna Ruļuka.
Ja Dziesmu svētkos pirmā plāna lomas ir koristiem, otrā plāna lomas tiek dejotājiem, tad kur redzami pūtēju orķestra dalībnieki? "Mēs esam krāsai un jautrībai," vērtē Ruļuka. "Pagājušogad to ļoti labi raksturoja Raimonds Pauls. Dziesmu svētku ieskaņas koncertos viņš tā arī bija minējis – kad atnāk pūtēju orķestri, vienmēr ir jautrība, tā ir dzīvība, dzīvesprieks, ko ienes šīs skaņas. Varbūt tā arī ir,
mēs esam šī dažādība, ko nevar dabūt ne dziedātāji, ne dejotāji. Mēs esam viņiem vajadzīgi."
Līdztekus instrumenta spēlei būtiska ir arī disciplīna un māka uzvesties uz skatuves, stāsta Madonas pūtēju orķestra vadītājs Andrejs Cepītis. "Orķestrī ļoti svarīga ir iekšējā disciplīna. Diriģents, arī koncertmeistars un orķestra prezidents viens pats neko nevar izdarīt. Tāpat kā sportā, kā hokejā ģērbtuvē, arī šeit ir iekšējais klimats, kā viens otru uzmundrina vai kādreiz pasaka kaut ko nepatīkamāku. Bet tas viss notiek orķestrī iekšā, tā ir ļoti svarīga lieta. Mums tas pašlaik, es domāju, ir ļoti veselīgā līmenī," viņš vērtē. "Jebkuram mūziķim jau no mūzikas skolas vecuma jāapzinās, ka skatuve ir svēta lieta, nevis uznāku, kā gribu, uzvedos, kā gribu."
