Kāds tad bija mudinājums pirms 159 gadiem sešiem vīru koriem pulcēties Dikļos, un kā norisa šie svētki? "Pats Neikenkalniņš ir tikai tas pauguriņš, koristi stāvēja kalnā, un bija uzslietas teltis, es pieņemu, ka tās bija tikai nojumes, kur bija sarūpēti vietējo saimnieku kliņģeri un miestiņš," stāsta gide Inita Hihalovska, kura, var teikt, ka Dikļos ir zinošākā par to, kā tas te bija tajā 1864. gada trešo Vasarsvētku rītā, jo jau daudzus gadus Dikļos viņa apmeklētājus iepazīstina ar pirmo Dziedāšanas svētku norisi.
"Ir darba diena, un puiši no Rūjienas, Limbažiem, Lielsalacas, Mazsalacas sanāk kopā. Nu tas ir krietns gabals, kājām to neveiksi, zirga pajūgā, arī ar zirga pajūgu tur aiziet vairākas stundas, kamēr viņi sapulcējas šeit un, ja viņi ir jau astoņos no agra rīta, tad vai viņi vispār ir gājuši gulēt, kad viņi ir sākuši to ceļu mērot. Vispirms sapulcējās pagasta skolā, tas ir netālu no baznīcas, un tad, kad viņi bija norunājuši repertuāru, to, ko visi kori var dziedāt kopā un kuras dziesmas kurš koris atsevišķi dziedās, ievēlēja sev virsdiriģentu Ernestu Švehu no Rūjienas draudzes skolas, arī Neikena idejas atbalstītājs, ka šādiem svētkiem vajadzētu būt, un tad viņi visi nopietni no skolas pa ceļu nāca uz šejieni, stājās skatītāju priekšā un dziedāja, dziedāja gan baznīcas, gan lauku dziesmas, un es pieņemu, ka tās bija tautas dziesmas, jo tajā laikā dažām tautas dziesmām jau bija veidotas apdares, kas veidojās kā kora dziesmas," stāsta gide.
Uz Dziedāšanas svētkiem vietējo draudžu korus aicina Dikļu mācītājs Juris Neikens, par to, kā viņam šī doma radāss, turpina Inita Hihalovska: "Ir paša Neikena stāstītais, par to, kā viņš braucis apmeklēt savus vecākus, kas dzīvoja Kārnadžu mājās, kas ir Ārciema pagastā, un braukt nācies gar Ārciema draudzes namu, tur jaunieši bija sapulcējušies, lai sagatavotos Bībeles svētkiem un dziedājuši baznīcas dziesmas, un Neikens nevar tā vienkārši pabraukt garām ļaužu pulkam, viņam vajag apstāties, aprunāties, un tā viņš ar šiem jauniešiem runājas, un
dzirdējis, ka pāris puišu savā starpā sarunājušies, ka viņiem jau šodien ir bijuši svētki, dziedāšanas svētki, viņam licies tas vārdu salikums tik ļoti patīkams ausij, sirdij,
ka viņš tā arī noprasījis, vai šie jaunekļi būtu gatavi nākt uz tādu pasākumu, kur ir tikai dziedāšana vien, un saņēmis piekrītošu atbildi."
Bet, lai saprastu, kāpēc Neikens aicina korus uz kopīgu dziedāšanu, ir jāpakāpjas vēl solis atpakaļ vēsturē. Par to zina stāstīt pirmo Dziedāšanas svētku ekspozīcijas veidotājs, vēsturnieks Alberts Rokpelnis: "Laikmets noteica to, luterāņu baznīcas dziedāšanas tradīcijas, šīs daudzbalsīgās dziedāšanas tradīcijas, par ko Neikens, varētu teikt, ka fanoja, viņš to bija redzējis vāciešu izpildījumā, viņš bija mācījies Jāņa Cimzes skolotāju seminārā, kur šī dziedāšana, kā daļa no izglītības sistēmas bija absolūti normāla parādība tieši 19.gadsimta vidū, otrajā pusē, līdz ar to tas bija tikai loģiski un likumsakarīgi, ka viņš nonāca pie atziņas, – hei, mēs to varam darīt. Dažus gadus iepriekš, 1861. gadā Rīgā vācbaltieši bija uzrīkojuši ļoti plašu dziesmu svētku pasākumu, un šur tur citur tādi jau notika, līdz ar to tas bija tikai laika jautājums, šajā gadījumā mums, Valmieras novada cilvēkiem, ir liels prieks, ka tas notika šeit."
Kori mācītājmuižas parkā Dikļos pulcējas jau agrā rītā un dziedāšana ilgst līdz pat vēlam vakaram.
"Diena paiet šeit, ilgi dziedot, un šit laukumā tiek iedegtas lāpas, ir vakarstunda, un viņi vēl negrib šķirties,
un tas nekas, ka viss repertuārs ir izdziedāts, viņi ir gatavi dziedāt no jauna vēl un vēl," stāsta Inita Hihalovska.
Dikļos ir pirmā kopīgā dziedāšana, bet pēc tam, kā stāsta vēsturnieks Alberts Rokpelnis, tā jau notiek arī citviet Vidzemē: "Pēc tam nākošajā gadā Bauņos, pie Matīšiem, tad Rūjienā un tā uz priekšu, Kurzemē, Zemgalē, Dobelē dažus gadus vēlāk, tad tā kustība lēnām attīstījās. Un, ja skatās uz novadu Dziesmu svētku tādu kā periodizāciju, tad tas pirmais posms ir 19. gadsimta 60.–70. gadi, kad aktīvi dibinās novados dziedāšanas biedrības, dažādas kultūras biedrības, kas savā ziņā maskēti ir kā tādas pirmās latviešu biedrības, un savukārt nākošais posms ir pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, 1920. gadi, kad jau brīvā Latvijā, ar jauniem lozungiem, mūsu novadu dziesmu svētku atjaunošanās notiek tieši tajos divdesmitajos gados."
Šobrīd par pirmo dziedāšanas svētku norisi Dikļos liecina gan ekspozīcija, gan arī dabas koncertzāle, kuru te atklāja, sagaidot pirmo dziedāšanas svētku 150 gadadienu.
"Te pļaviņā seši Ivara Mailīša veidotie koki simbolizē tos sešus vīru korus, un te ir arī plāksnītes ar vietu nosaukumiem, no kurienes šie kori atnāca," skaidro Inita Hihalovska. "Šeit, Dikļos, Juris Neikens aizsāka Dziesmu svētku tradīciju, neplānojot un nezinot, ka tā izvērsīsies par tik milzīgi lielu, visas Latvijas kustību daudzu gadu garumā."
Nākamajā gadā dziesmu svētku tradīcijas aizsākumam, pirmajiem dziedāšanas svētkiem Dikļos, apritēs jau 160 gadi.
