„Kā teica Emīls tad, kad viņš dzēra sulu - tad, kad nav naudas, tad nevar dzert limonādi, un tad, kad ir nauda, nedrīkst dzert limonādi. Tad kurā brīdī lai es dzeru?” - tā situāciju, kādā nonākusi Doma baznīca, apzīmē tās draudzes priekšnieks Kaspars Upītis.
Baznīcas tornis ir sasvēries 60 centimetrus no tā ass. Lai novērstu tālāku torņa deformāciju, par atbilstošāko risinājumu restaurācijas vadītāji piedāvā to nostiprināt ar metāla konstrukcijām. Lai arī ir iespēja iegūt nepieciešamo finansējumu būvniecības darbiem, jau vairāk nekā gadu noris diskusijas starp Doma baznīcu un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju par to, vai tas ir atbilstošākais risinājums. „Ja sākumā cerējām uz tādu pretimnākšanu, tad pašlaik mums ir jācīnās par to, lai mēs šo te projektu dabūtu cauri virs subjektīvu ekspertu viedokļa, kas ir diametrāli pretēji. Mēs esam nonākuši lauciņā, kur cīnās persona pret personu, speciālists pret speciālistu, un mēs kā pasūtītāji nevaram saņemt to, ko mēs gribam,” saka Upītis.
Arhitekts Pēteris Blūms par šo risinājumu izsakās skeptiski, norādot ne tikai uz vizuālu iejaukšanos vēsturiskajā mantojumā, bet arī par metāla konstrukcijas mijiedarbību ar pašreizējiem materiāliem. „Jauna metāla konstrukcija gandrīz visā torņa augstumā, izņemot pašā apakšdaļā, kas tiek iebūvēta torņa vidū, daļēji izgriežot vēsturiskās konstrukcijas un it kā uzņemot visu slodzi uz sevi. Bet tur ir diezgan daudz tādu veca koka un jauna metāla sadzīvošanas problēmu, par kurām mums arī nav garantiju,” skaidro Blūms.
Savukārt arhitektūras doktors Jānis Krastiņš apgalvo, ka nav pamata iebilst pret ierosināto metāla konstrukciju un uzsver, ka iepriekšējo mantojumu ne vienmēr iespējams saglabāt simtprocentīgi. „Tas, ko viņi piedāvā - metāla konstrukcijas, kādā veidā papildināt, bija no tāda kultūras mantojuma saglabāšanas viedokļa pietiekami taktiski, pietiekami korekti. Protams, ka kaut kas vienmēr ir jāzaudē, kaut kāda detaļa. Nav iespējama absolūta saglabāšana, nepieskaroties nekam,” saka Krastiņš.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāve Dace Čoldere atzīst, ka „izvēlētā metode ir tāda ekstrēma, es teiktu, savā ziņā,” tomēr tam dod zaļo gaismu, tomēr problēma slēpjas projekta izstrādē. „Lai projekts tiktu realizēts, jābūt absolūti nepārprotamam, pārredzamam, saprotamam būvprojektam, kurš ne tikai paredz kaut kādu elementāru it kā vienkāršu konstrukciju, bet kurš atspoguļo to, kā šī konstrukcija tur ir iekļāvusies, kādā veidā viņa tur tiks iekļauta, un galu galā, kas notiks ar tām konstrukcijām, kas tur jau ir,” savu pozīciju skaidro Čoldere.
Metāla konstrukcijas Rīgas Doma baznīcas tornī ļautu izveidot arī liftu, kas atvieglotu baznīcas apmeklētājiem piekļuvi augšējiem stāviem, kā arī rastu iespēju vērot Rīgas panorāmu no Doma baznīcas. Šādu ieceri arhitekts Pēteris Blūms neatbalsta, citējot kāda Tallinas kolēģa teikto. „Tas ir viens no intervences veidiem. Respektīvi, arī ar šo iejaucamies kaut kādā veidā šajā unikālajā konstrukcijā,” nosaka Blūms.
Līdzās tam Blūms min arī ugunsdrošības pasākumus, jo glābšanas dienestiem nav tehnikas, kas tādā augstumā spētu novērst nelaimes gadījumus. Uz to Doma baznīcas draudzes priekšnieks Upītis atbild, ka šādā gadījumā Rīgā nevarētu būt neviena augstceltne. Kas notiks, ja baznīcas tornis nepiedzīvos restaurāciju?
„Nu, sliktākais gadījums ir 2004. gads - mēs esam ciet, kultūras galvaspilsētas pasākumi šeit nenotiek, koru olimpiādes nav, jo viss atkal ir avārijas stāvoklī, un mēs esam Eiropā izcēlušies, ka nevaram atrisināt elementāras lietas,” nocērt Upītis.
Par spīti nesaskaņām, Upītis izsakās filozofiski - baznīca pastāv jau simtiem gadu, notikušas varas maiņas, kari un mēri, tomēr tā aizvien pastāv un pastāvēs.
