Tieši daudzdzīvokļu nams vai dzīvoklis lielākajai cilvēku daļai ir saskarsme ar arhitektūru.
“Prieks, ka kolēģi šo tematu paceļ, jo tas ir temats, ko jau iepriekš esam aktualizējuši Rīgas kontekstā, pētījuši procesus un situāciju dažādās Rīgas mikrovidēs, apkaimēs, arī padomju laika, arī vēsturiskā centrā un citās apkaimēs,” norāda Princis Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo”.
Princis atgādina, ka arī viens no Eiropas Komisijas diskusiju paneļiem ir saistīts ar mājokļu jautājumu. Tas ir aicinājums diskutēt, vai mājoklis ir kapitāls vai pamatvērtība. Eiropas valstis šos jautājumus risina dažādi.
“Vadošā doma dažādos līmeņos ir, ka bez visaptverošas mājokļu sistēmas, kur ir sociālie mājokļi, īres mājokļi, būvniecības programma, arī nacionālā drošība netiek nodrošināta. Kā valsts esam ievainojama, ja mājokļu jautājums nav sakārtots,” norāda Princis.
Viņš min, ka Latvijai un Rīgai kopumā šī jautājuma risināšanā ir daudz izaicinājumu, taču vairākas pašvaldības jau apzinās situāciju – Valmierā risina īres mājokļu jautājumu, arī Rīgā apzina situāciju, fokusējoties uz mājokļu fonda atjaunošanas ideju.
Venēcijas biennāles 16. starptautiskajā arhitektūras izstādē, kas norisināsies no 2018. gada 26. maija līdz 2018. gada 25. novembrim, Latviju pārstāvēs kuratoru komanda ar koncepciju "100 gadi kopā un atsevišķi". Diskusijas par elitāriem projektiem, kas nereprezentē to telpisko vidi, ar kādu lielākā daļa saskaras ikdienā, kā arī fakts, ka divas trešdaļas cilvēku dzīvo daudzdzīvokļu namos Latvijā, rosinājis idejas autorus runāt par daudzdzīvokļu namiem un to arhitektūru, atklāj arhitekts Matīss Groskaufmanis.
Runājot par mājokļu jautājumu Rīgā, Princis norāda, ka daudz māju pilsētā ir neatjaunotas dažādu iemeslu dēļ un kompleksa atjaunošana būtu ikdienas diskusija.
“Mājoklis ir viena no lietām, kam cilvēka dzīvē vajadzētu būt sakārtotam,” atzīst arhitekte un urbāniste Evelīna Ozola. “Gribētu atgādināt, ka arhitektūra nav tikai nozīmīga publiska ēka un pieejama tikai tiem, kam ir daudz naudas. Tā ir arī ikdienas arhitektūra mikrorajonos, kas cieši saistīta ar ekonomiku un politiku, kā cilvēkiem piedāvāt par saprātīgu izmaksu labas kvalitātes mājokļus.”
Princis atklāj, ka mājokļu pieejamības jautājumā cilvēki šobrīd akcentē divas lietas – mājokļu atjaunošanu un īres tirgus neesamību. Cilvēki savā ziņā sociālekonomisko procesu dēļ ir ierobežoti: privatizēto dzīvokļu dēļ, kredītu dēļ viņi nonāk sprukās un nevar viegli pārcelties uz citu vietu dzīvot. Tas mazina iedzīvotāju mobilitāti.
