Daudzdzīvokļu namos mitinās aptuveni 65% Latvijas iedzīvotāju. Šis rādītājs Latviju ierindo otrajā vietā Eiropas Savienībā (ES) uzreiz aiz Spānijas. Latvija gan īpaši neatšķiras no pārējām Baltijas valstīm, bet, salīdzinājumam – ES vidēji dzīvokļos mitinās tikai 40% populācijas, bet Anglijā un Īrijā – vien katrs desmitais.
“Tā nav tirdzniecības misija, tā nav vieta, kur valsts brauc demonstrēt savus sasniegumus vai visskaistākos projektus,” norāda arhitekte, Latvijas paviljona kuratore Evelīna Ozola.
Viņa uzsver – uz Venēcijas izstādi nemaz nedrīkst braukt ar komerciālu vēstījumu. Jau izsenis tās mērķis bijis raisīt sociālas un arī politiskas diskusijas. “Nevajag baidīties, ka mēs rādām kaut ko tādu, par ko mēs paši maķenīt kaunamies. (..) Daudzdzīvokļu nami ir arhitektūra, ar ko lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ikdienā visciešāk saskaras. Arhitektūra nav tikai kaut kas pieejams bagātiem cilvēkiem un ārkārtīgi izsmalcināts, arhitektūra arī kalpo ikdienišķām vajadzībām, tā var izskatīties vienveidīgi,” norāda Ozola.
Latvijas paviljonā būs četri lielizmēra maketi, kādi – autori pagaidām neatklāj, bet skaidrs, ka par uzmanību būs jācīnās ar vairāk nekā 60 citām valstīm. “Manuprāt, mēs joprojām esam pasaulei interesanti ar to pusgadsimta padomju laiku,” vērtē arhitekts, Venēcijas biennāles arhitektūras izstādes komisārs Jānis Dripe.
Savukārt arhitekts Gatis Didrihsons norāda – laiki mainās un mūsdienu arhitekti Latvijā vairs nekoncentrējas uz dārgām, ekskluzīvām būvēm. “Tas mērķis ir mainījies, un tā ideja ir radīt dzīvokļus, kuros cilvēki vēlas dzīvot un var arī atļauties,” bilst Didrihsons.
Viņš arī uzsver, ka dzīvošanu dzīvokļos nevajag uztvert kā viennozīmīgi negatīvu parādību. Amerikāņu sapnis – māja un pagalms katram – liek ikdienā mērot simtiem kilometru, savukārt briti, kuri teju visi dzīvo mājās, patiesībā mīt visai lielā šaurībā. “Anglijā nerēķina kvadrātmetrus, paprasīs, kāds mājoklis – nu, mājoklis – piecas guļamistabas, viņam guļamistabu skaits nosaka, beigās izrādās – 40 kvadrātmetru. (..) Ļoti daudz cilvēku patiesībā, tā mentalitāte – vai nu no laukiem, vai no tiem daudzdzīvokļiem, tā ir kaut kāda bērnības atmiņa, un viņa jāizmanto, tam ir potenciāls,” stāsta Didrihsons.
Latvija ir to pārsvarā Austrumeiropas valstu pulciņā, kur iedzīvotāji lielākoties mitinās pašu mājvietās. Īrēšana nav īpaši populāra, tikai aptuveni 20% Latvijas iedzīvotāju mitinās īrētās telpās. Salīdzinot, piemēram, Vācijā mājvietu īrē aptuveni puse valsts iedzīvotāju.
Kā skaidro pilsētpētnieks Kārlis Ratnieks, īres sektoru pievilcīgu un pieejamu var padarīt tikai ar mērķtiecīgu valsts politiku. “Vīnē 100 gadu pieredze ar īres mājokļiem, 60% iedzīvotāju dzīvo subsidētos īres mājokļos, šī te kultūra ir iegājusi. (..) Man šķiet, ka šobrīd nav īsti politiskas gribas attīstīt šo īres sektoru īrniekiem par labu un veicināt pieejamību,” pauda Ratnieks.
Pētnieks arī asi kritizē jauno īres likumu, uzsverot – tajā iekļautās normas, kas ievērojami vienkāršo kārtību, kādā nemaksājošs īrnieks izliekams no dzīvokļa, tikai vairos potenciālo īrnieku bažas par nestabilitāti. Savukārt īres namu attīstītāji, gluži otrādi, cer – jaunais likums mazinās īres biznesa riskus un beidzot iekustinās tirgu.
