Augsnes kvalitāti ietekmē gan bieži piesauktās klimata izmaiņas, gan arī lauksaimniecība, mežu izciršana un industriālās aktivitātes. Kā norāda ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, daudzi augsnes degradēšanās procesi ir neredzami – mēs nevaram saskatīt, kā no tās atbrīvojas ogleklis vai kā uzkrājas piesārņojums. Taču šie procesi par sevi var likt manīt ikreiz, kad augsnē ko iesējam. Barības vielu līdzsvara trūkums, augsnes paskābināšanās, dzīvo organismu daudzveidības samazināšanās – tas viss ir aktuāls daudzviet pasaulē.
Aplēses liecina, ka viens līdz seši miljardi hektāru zemes ir degradēti. Lai gan situācija dažādos reģionos atšķiras un vietām degradācija ir dabisks process, vides organizācijas uzsver, ka cilvēku saimnieciskā darbība šo procesu ir paātrinājusi.
Varētu likties, ka zemes taču pasaulē netrūkst, taču augstvērtīgā un pieejamā daļa kļūst arvien mazāka.
Šobrīd pasaulē apmēram 40% zemes ir atvēlēta lauksaimniecības vajadzībām, kamēr ganības un apbūves teritorijas izplešas vēl nebijušā ātrumā.
Kā skaidro Latvijas Universitātes asociētais profesors Raimonds Kasparinskis, zemes degradēšanās ietver sevī dažādus procesus un augsnes degradācija ir tikai viens no veidiem. Tās ir cilvēka darbību rezultātā notiekošas izmaiņas, kas samazina augsnes spēju veikt tās funkcijas, ko veicina dažādi faktori, sākot no erozijas un ķīmisko elementu disbalansa, līdz piesārņojumam un plūdu radītām sekām.
“Augsnes degradācijas riski vairāk ir saistāmi ar augsnes apsaimniekošanu un intensīvu izmantošanu, tāpēc tie kopumā attiecas uz lauksaimnieciskās darbības aktivitātēm un augsnes apstrādes metodēm. Intensīvi apsaimniekojamās lauksaimniecības zemēs saistībā ar monokultūru audzēšanu, piemēram, rapsi, var konstatēt ķīmisko elementu disbalansu un organiskās vielas samazināšanos. Fungicīdu un herbicīdu lietošana šajās teritorijās samazina arī augsnes bioloģisko daudzveidību,” skaidro Kasparinskis.
Daudzveidīga, bet ne kvalitatīva
Pateicoties ģeoloģiskajiem procesiem, kas šajā teritorijā notikuši senākos laikos, neraugoties uz saimniekošanu, Latvijā ir ļoti liela augšņu daudzveidība – pie mums sastopamas 17 no Pasaules starptautiskajā klasifikācijā esošajām 32 augšņu pamatgrupām, taču tas nenozīmē, ka ar to kvalitāti viss ir kārtībā.
Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns norāda, ka vairāki augsni negatīvi ietekmējoši procesi ir aktuāli arī Latvijā.
Erozija, augsnes sablīvēšana ar smago tehniku, organisko vielu samazināšanās, ķīmiski agresīvu mēslošanas līdzekļu lietošana un pesticīdu izmantošana, iznīcinot ne tikai kaitīgos, bet arī derīgos augsnes organismus. Svilāns uzskata, ka tā ir aktuāla parādība saimnieciski intensīvi izmantotajās teritorijās.
“Lauksaimniecības zemēs un piemājas dārzos vai ik gadu tiek kaut kas rakts, arts, ecēts, mēslots, ar ķīmijām apstrādāts, sēts un novākts. Protams, šādās teritorijās ir jādomā, kā no zemes ne tikai negausīgi ņemt, bet arī dot atpakaļ un vismaz kompensēt neorganisko un organisko vielu krājumus, ko kopā ar ražu esam zemei atņēmuši. Tāpat ir vērts padomāt, vai dažviet nolikvidētās vēja aizsargjoslas tomēr nevajadzētu atjaunot – kailsala ziemās vietām var redzēt, kā vēja un saules izkaltētajos arumos reizē ar sniegu tiek prom aizpūsta arī augsne,” stāsta Svilāns.
To, cik daudz un kādas kvalitātes augsne būs mūsu rīcībā nākotnē, nosaka šī brīža saimniekošanas metodes. Tāpēc, lai saprastu, cik tās ir ilgtspējīgas, augsnes resursu stāvoklis un kvalitātes izmaiņas jāanalizē jau šodien. “Lauksaimniecībā izmantojamās zemēs īpaša uzmanība jāpievērš augsnes kaļķošanai, mēslošanai, kā arī augsnes mitruma regulēšanai, lai novērstu ķīmisko elementu disbalansu, izskalošanos un paskābināšanos,” skaidro Kasparinskis, uzsverot, ka liela nozīme būtu arī pašaus augsnes izmaiņu pētīšanai. “Piemēram, Francijā katru gadu augsnes monitoringā tiek ieguldīti aptuveni viens miljons eiro, lai uzkrātu informāciju par augsnes īpašībām un veiktu to ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Diemžēl Latvijā augsne kā resurss netiek novērtēts, jo netiek veikts augsnes monitorings, izņemot nitrātjutīgo teritoriju monitoringu Zemgales līdzenumā un Rīgas rajonā, kā arī atsevišķās zemnieku saimniecības,” norāda Kasparinskis.
Kā uzlabot augsnes veselību?
Vaicāts, kādas tad ir labākās saimniekošanas prakses augsnes veselības uzturēšanā, Svilāns uzsver gan labi aizmirstas, gan inovatīvas metodes:
''Gadu no gada ar smago tehniku sabraukātai, arkliem un ecēšām saārdītai augsnei laiku pa laikam ir jāļauj atpūsties.
Ir jāatjauno augsnes struktūra un organisko vielu saturs. Tādēļ laukos audzē tauriņziežus (pupas, āboliņš, viengadīgā lupīna u.c.), kurus sasmalcina un iestrādā augsnē. Uz tauriņziežu saknēm ir gumiņi ar gaisa slāpekli saistošajām baktērijām. Liela daļa no tām turpina dzīvot augsnē un apgādā jau nākamās kultūras ar tām nepieciešamo slāpekli”.
Tāpat interesantu risinājumu, atveidojot dabā notiekošo dzīvo organismu sadarbību, piedāvā augsnes maisījumi ar probiotiķiem. “Tie ir augiem nekaitīgi mikroorganismi, kas barojas ar tām pašām vielām, no kā pārtiek kaitīgie mikroorganismi. Sarunvalodā izsakoties, kad kaitīgais mikroorganisms ir gatavs sēsties pie mielasta galda, tas jau ir tukšs un noslaucīts,” maisījumu darbības principu ilustrē Svilāns.
Vaicāts, vai veikalā nopērkamie parastie augsnes maisījumi var drīzāk kaitēt, nevis palīdzēt augsnei, Svilāns uzsver, ka viss atkarīgs no to izcelsmes un kvalitātes: “Kūdras substrātos skābā sfagnu kūdra ir neitralizēta ar kaļķi, bagātināta ar minerālmēsliem un mālu. Tajos parasti nav slimību vai kaitēkļu, lai gan ir bijuši gadījumi, kad ar vaļējo kūdru nonāk kūdras purvos mītošie kukaiņi. Kūdra un māls smilts augsnes padara porainākas, tās labāk uzkrāj un uzglabā mitrumu. Mālainās augsnēs, kas ir smagas un blīvas, kūdra neļauj augsnei tik ātri sablīvēties, padara to poraināku un pieejamāku derīgo mikroorganismu darbībai. Citādi ir ar melnzemi, kas vairumā gadījumu satur lielu daudzumu mikroorganismu.”
Svilāns norāda, ka kvalitatīvā melnzemē nebūtu jābūt nezāļu sēklām un augu atliekām, taču ar nekvalitatīvu melnzemi augsnē var ieceļot svešas un kaitīgas sugas. Tomēr jāpiebilst, ka šajā ziņā lielāks risks ir atvest tos pašiem ar citās zemēs iegādātiem augiem. Nereti ar tiem kopā atceļo sēnes, kukaiņi un pat gliemežu olas – pēdējā laikā īpaši daudz Latvijā ir savairojies Spānijas kailgliemezis, kura olas augsnē ir viegli sajaucamas ar granulēto mēslojumu.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
