Iepriekš par Biti:
- Iepazīšanās ar Biti patversmē
- Bite pie kinologa un brauc pirmo reizi ciemos
- Pirmo reizi suns paliek pa nakti un iepazīstas ar kaķi
- Bite oficiāli tiek adoptēta un aizvesta mājās.
- Suns sāk iedzīvoties jaunajās mājās un sporto kopā ar saimniekiem.
- Kā suns un kaķis mācās sadzīvot vai drīzāk ignorēt viens otru.
- Kā suņa saimniecei nākas iemācīties visu ko jaunu.
- Suņa treniņi un avoti, no kurienes smelties idejas.
- Bite ar Dzērvi pārceļas atpakaļ uz pilsētu.
Tā vienkārši aizvest dzīvniekus prom (kopā ar suni Biti vasaras mājā dzīvo arī kaķis Dzērve) nešķiet saprātīgi. Ar abiem veicam pāris izmēģinājuma braucienus, ko apvienojam ar dzīvokļa remontēšanu. Kaķis savā izlūkbraucienā sēž iepriekšējo dzīvokļa īpašnieku izremontētajā istabā. Droši noslēpies aiz durvīm, kuras atstutētas pret sienu. Izskatās salūzis. Neēd un nedzer.
Suns Bite ir drošāka ceļotāja, viņai noorganizējam divus braucienus. Pirmais tāpat kā kaķim – kamēr viens cilvēks grīdas šķirbās līmē skalus, otrs izremontētajā istabā guļ uz zemes un dod ēst kārumus. Bite jaunajā vietā diezgan satraukta, turklāt jātiek galā ar viena cilvēka iziešanu no istabas. Runājam ar viņu, dodam ēst, ar kārumiem mēģinām ierādīt, ka gulēt ir foršāk, nekā bēdīgi stāvēt kājās un skatīties uz durvīm.
Otro reizi suns dzīvoklī viesojas karstākajās vasaras dienās. Kaķi vasaras mājā pieskata vecāki, mēs paliekam vecajā dzīvoklī. Atbraucam uz Rīgu vakarā. Kad paliek tumšs, ejam pirmajā pilsētas pastaigā – ceram, ka būs mazāk cilvēku un mašīnu. Minūtes septiņas Bite gar māju fasādēm tešas kaut kur uz priekšu un vispār neko nav spējīga uztvert. Kad paliek nedaudz mierīgāka un pašķielē uz mums, uzreiz ļoti priecājos un dodu viņai kārumu. Šķiet, ka tas strādā, esmu pārsteigta, ka tik ātri.
Viss ir brīnišķīgi, kamēr neuzkuļamies diviem ārprātīgi skaļiem mopēdiem. Suns ir pilnīgā šokā. Uz mopēdiem viņa nerej, bet visu savu pārsteigumu un bailes izliek uz nākamo garāmbraucošo – rejot metas virsū auto, tieši tāpat kā toreiz, kad skrējām pāri pārvadam. Tikko pievēršam Bites uzmanību, mēģinām tīties no turienes prom. Tiklīdz redzu, ka garām brauks mašīna, paķeru plaukstā kārumus un piedāvāju Bitei tos ēst. Pēc vēl vienas mašīnas apriešanas un melna kaķa ieraudzīšanas kaut kur tālumā, tiekam atpakaļ uz dzīvokli.
Nākamajā rītā, kamēr vēl nav neizturami karsti, ejam uz suņu parku. Šodien ir daudz labāk nekā iepriekšējā vakarā! Parkā Bite izskraida visus treniņrīkus – uzkāpj uz visiem paaugstinājumiem, izlien cauri dzeltenajai trubai, uzskrien stāvajā A burtā. Sagaidām vēl vienu suņu parka apmeklētāju – ļoti nosvērtu sunci vārdā Eļza. Abas iepazīstas un Bite pat pēc vakardienas stresa uzvedas normāli.
Kad Eļza nolemj, ka pietiks un uzlien pasēdēt uz paaugstinājuma, Bite sāk uz viņu riet. Nezinu, kāpēc, varbūt nespēj izturēt, ka Eļza viņu ignorē. Bet viss ātri kļūst labi, Bite nomierinās un uztaisām arī abu sunču kopbildi.
Suns un kaķis brauc katrs savā mašīnā
Beidzot jaunā dzīvokļa gaitenī esam pabeiguši grīdu un varam vest mantas uz Rīgu. Vienā reizē aizbraukt neizdodas, somu ir pārāk daudz. Otrajā reizē sastūķējam mašīnā visu, kas palicis un atstājam tukšu aizmugurējo beņķi sunim. Uz jauno dzīvokli brauc arī suņa kociņu kolekcija. Kaķis uz Rīgu dodas citā auto, vēl neesam veduši viņus nekur kopā, un šis nešķiet atbilstošs brīdis kaut ko tādu mēģināt.
Kaķis atbraucot ir tieši tikpat pārbijies kā iepriekšējā reizē. Iekārtojam viņam drošu vietu guļamistabas skapī, bet viņš tomēr atkal izvēlas istabas tālāko stūri, kur pret sienu esam atspieduši no eņģēm izņemtas durvis. Kaķa tualetes kasti aiznesam uz to pašu istabu un istabā noliekam arī ūdens trauku. Nākam ar kaķi runāties, piedāvājam ēdienu, tomēr viņš pagaidām nejūtas īpaši labi.
Sunim pieder vienīgā mīkstā mēbele dzīvoklī, Bitei ir pat divas gultiņas. Viena gaitenī, otra mūsu guļamistabā – pagaidām nevaram saprast, kur viņa gribēs gulēt un kur jutīsies drošāk, ja kāds nāks ciemos.
Pa dienu Biti radinām ļaut vismaz vienam no mums iziet no dzīvokļa bez skriešanas pie durvīm un smilkstošām bēdām. Lūdzam apgulties un iedodam kārumu, pasperam soli atpakaļ, iedodam kārumu, pasperam divus soļus atpakaļ, iedodam kārumu, pieejam pie durvīm iedodam kārumu, pieskaramies durvju rokturim, iedodam kārumu un tā tālāk līdz Bite ļauj atvērt durvis un iziet koridorā.
Bite rej uz kaimiņiem kāpņutelpā un nekakā
Vakarā ejam staigāt, bet Bite nez kādēļ nekakā. Izmēģinu "podiņmācības" pieeju, kuru kādreiz biju dzirdējusi – ienākam istabā uz 10 minūtēm, ejam ārā un pavadām tur 10 minūtes, neko īsti nedarot, mierīgi stāvam vai ļoti lēni ejam. Tad atkal ejam iekšā, jo suns nekakā, pagaidām 10 minūtes un atkal ejam ārā. Tā es darīju vairākkārt, apraudājos bezmaz vai un gājām mājās. Jau iedomājos, kā Bite sagribēs iet ārā nakts vidū.
Bite jau pirmajā vakarā nolūst daudz ātrāk par mums pārējiem. Aiziet prom uz guļamistabu, ieveļas mūsu improvizētajā matraču gultā uz zemes un guļ. Viņai vairs nav jāgaida, kad mēs beigsim vārīties, izslēgsim gaismu un iesim gulēt.
Pirmajā naktī guļamistabas durvis ciet nevaram, tomēr suns nolemj kontrolēt kāpņutelpā notiekošo un nakts vidū skrien pie durvīm riet. Skaidrs – durvis pa nakti jāver ciet, citādi miera nebūs.
Nākamajā rītā otrs suņa saimnieks ved suni staigāt, vēl pirms citi pamodušies. Suns pakakā, aleluja.
Sunim dzīvoklī mazāk stresa
Pilsētā viss ir jauns, suni satrauc mašīnas, jaunas skaņas, mūs satrauc iespēja uz ielas nejauši satikt citus suņus, suns visos krūmos un pakšos atrod vārītus kaulus un kaut kādu samazgu ēdienu bezsaimnieka kaķiem. Bet par to nākamajā blogā.
Neraugoties uz to, Bite dzīvoklī šķiet daudz mierīgāka nekā vasaras mājā. Mums šķiet, ka iemesls ir beidzot rastā iespēja normāli izgulēties. Bite pārsvarā vēlas iet čučēt ap desmitiem vakarā un pa dienu viņai vairs nav jāsargā mājas žogs.
Kaķis tikmēr ir sācis pārvietoties pa dzīvokli, bet ir bēdīgs, jo nevar tikt ārā. Vasaras mājā viņš pat gāja ikrīta pastaigās kopā ar mani un Biti. Nopērkam iemauktiņus arī viņam, varbūt kādreiz tiksim līdz tam, ka arī kaķis var slāt pa rajonu kopā ar mums.
