ĪSUMĀ:
- Katrā ekspedīcijā kalnos Kristīne redz cilvēku atstātās pēdas, un nākas vākt ne tikai savus, bet arī citu atstātus atkritumus.
- Ir svarīgi doties arī uz jaunām vietām, ne tikai populārākajām dabas takām, kā arī, atklājot neskartu dabas stūrīti, uzreiz nedalīties ar to sociālajos tīklos.
- Kas jāzina, cilvēkiem bez pieredzes dodoties pirmajos pārgājienos?
- “Podiņa mācība” un siltuma saglabāšana.
Kristīne kopā ar vīru Kristapu pandēmijas laikā sarakstīja un izdeva grāmatu “Pamirs mana sirds mīlestībā”, kur stāsta par divu septiņus tūkstošus metru augstu virsotņu iekarošanu.
Kā atzīst Eva, lasot grāmatu, spēcīgāko iespaidu atstājuši nevis apraksti par fiziskajiem, bet emocionālajiem pārbaudījumiem. Ikdienā Kristīne trenējas, lai uzturētu fizisko formu, bet vai augstu virsotņu sasniegšanai iespējams sagatavoties garīgi? Kā atzīst Kristīne, tas ir iespējams, un šim nolūkam viņa kopā ar vīru piekopj “baiļu treniņus”: “Mēs mēdzam lekt ar virvēm no tiltiem, tādējādi sagatavojot savu prātu neparedzētām situācijām.”
Emocionāli sagatavoties palīdz arī pareizā attieksme. “Es virsotnes nekad “neiekaroju”. Reizēm esmu tik iztukšota un sagrauta, ka knapi aizrāpjos līdz tai virsotnei. Ne par kādu iekarošanu tādos brīžos nevar būt runas. Esmu pateicīga, ja kalns man atļāvis uzkāpt virsotnē,” atzīst Kristīne.
Atkritumu kalni
“Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums
Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Raidījumu papildina arī podkāsts par vidi.
Podkāsta formātā:
Vai atrašanās tik meditatīvā un dabai tuvā stāvoklī liek vairāk aizdomāties par vides aizsardzību? “Protams,” atzīst Kristīne. “Katrā ekspedīcijā mēs redzam cilvēku pēdas un ļoti bieži vācam ne tikai savus, bet arī citu cilvēku atkritumus. Šī problēma ir izteikta, jo agrāk kalnos kāpējiem bija citas tradīcijas. Pārtikas iepakojumi bija no citiem materiāliem – bundžas izlietoja un pameta zem akmens, bet burkas un stikla pudeles meta upēs, cerot, ka ūdens visu samals. Šobrīd, kad kalnos kāpšana ir tik populāra, šīs vecās tradīcijas vairs nestrādā.
Redzot bundžu un pudeļu kaudzes, sāp sirds, jo saproti – kalnu vairs nav iespējams iztīrīt tā, lai tas būtu, kāds bija pirms 100 gadiem.”
Kā stāsta Kristīne, alpīnisti ir izveidojuši dažādus ētikas kodeksus, lai sargātu trauslo kalnu vidi. “Ir tāda UIAA Katmandu deklarācija, kur pa punktiem detalizēti uzskaitīts, kas būtu jāievēro kalnos kāpējam. Šo es ieteiktu izlasīt ikvienam, kurš dodas dabā. Tie ir universāli likumi, kas būtu jāievēro kāpējiem, lai saglabātu kalnu vidi un lai arī nākotnē tie būtu tikpat skaisti kā šobrīd, piemēram, mazināt cilvēka izraisīto negatīvo iedarbību, veicināt aktivitātes, kas atjauno kalnu vidi.”
Ja kodekss ir spēkā, no kurienes rodas atkritumu kalni? Pēc Kristīnes domām, vainojama komercekspedīciju arvien augošā popularitāte: “Ikviens, kam ir gana daudz līdzekļu, var samaksāt un kāpt kalnos. Cilvēks, kurš samaksājis 50 tūkstošus par vienu ekspedīciju, ir pilnīgi pārliecināts, ka kāds savāks atkritumus viņa vietā. Dalības maksā ir pat atsevišķa pozīcija – maksa par atkritumu savākšanu. Ja tas netiek izpildīts, jājautā – kas vainīgs? Vai cilvēks, kurš samaksā milzu naudu, domādams, ka to savāks, vai arī vietējais, kurš to neizdara?” Kā rāda Kristīnes pieredze, atkritumu problēma ir īpaši smaga tieši tūristu iecienītos pieturpunktos. “Pagājušogad mēs bijām Araratā Turcijā, un kalns bija tik mežonīgi piesārņots, ka, atbraucot uz Latviju, rakstījām Turcijas Alpīnisma savienībai un Turcijas dabas dienestiem, ka Ararats ir Turcijas lepnums un viņiem tas jāsatīra. Dienesti pat solīja to izdarīt,” stāsta Kristīne.
Mīt jaunas takas
Kalnos kāpšanas popularitāti labi iespējams novērot Everestā, kur pat veidojas sastrēgumi un bāzes nometnes ir pilnas ar atkritumiem. Vai videi draudzīgu tūrismu vispār ir iespējams īstenot un kā to izdarīt? Kristīne uzsver izglītošanas nozīmi. “Protams, vienmēr būs sabiedrības daļa, kam tas neliksies būtiski un kuru domāšanas veidu mēs nespēsim mainīt, bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri vienkārši neiedomājas par šiem jautājumiem,” viņa norāda.
Tāpat ir svarīgi aicināt cilvēkus doties arī uz jaunām vietām, ne tikai populārākajām dabas takām, kā arī, atklājot neskartu dabas stūrīti, uzreiz nedalīties ar to sociālajos tīklos. “Pieredze rāda, ka, daloties instagramā ar kādu skaistu, mežonīgu, jaunatklātu vietu, tā ātri vien tiek piesārņota un degradēta,” atklāj Kristīne. Vienlaikus viņa ir optimistiski noskaņota: “Piemēram, Jūrtakai un Mežtakai Latvijā ir vairāk nekā 50 posmi, un cilvēki var izvēlēties. Ja mēs ejam dažādus posmus, iespējams, daba spēj asimilēt šo sabiedrību.”
Pati Kristīne par skaistākajām un mežonīgākajām dabas ekosistēmām Latvijā uzskata mazās upes un gravas. “Es cilvēkus aicinu iet pa šīm upītēm, pētīt, kur tās iztek un savienojas. Baudīt dabu tur, kur nav taku, – šķērsot šīs upes, vasarās iet pa to gultnēm. Mēs katrs varam atrast tuvāko, mīļāko piemājas upi, gar kuru iet un baudīt dabu,” iesaka pieredzējusī ceļotāja.
Pirmie soļi pārgājienā
Pandēmijas laikā daudzi, kuri agrāk nav mīlējuši doties pārgājienos, tagad to ir iecienījuši. Kas jāzina, cilvēkiem bez pieredzes dodoties pirmajos pārgājienos? Kristīne uzsver plānošanas nozīmi: “Svarīgi saprast, vai tas ir vienas dienas pārgājiens vai vairāku, un attiecīgi krāmēt savu somu.”
Tāpat būtiski iepriekš iepazīties ar apvidu, kurā plānots pārgājiens: “Latvijas pārgājienu īpatnība ir tāda, ka no jebkuras vietas iespējams piezvanīt vai pajautāt vietējiem palīdzību. Vienmēr iesaku arī pirms došanās pārgājienā kādam pateikt, kur tu dodies un kad būsi atpakaļ.”
Pati Kristīne kā savu pārgājienu aprīkojuma neatņemamas sastāvdaļas min ūdens filtru, ar kuru iespējams iegūt tīru dzeramo ūdeni no upēm vai ezeriem, kā arī labas zeķes un apavus.
Svarīgi ir sagatavoties arī iespējamām grūtībām un pirms došanās pārgājienā rūpīgi pārdomāt, kādi izaicinājumi varētu stāvēt priekšā. Ja nakts solās būt vēsa, nepieciešams ne tikai silti saģērbties, bet arī pietiekami daudz dzert ūdeni un ēst, lai ķermenis spētu saglabāt siltumu.
Nedrīkst aizmirst arī aptieciņu, turklāt, ja pārgājienā dodas vairāki cilvēki, katram jābūt personīgajai aptieciņai. Tāpat būtiski pārliecināties, ka mobilais telefons ir uzlādēts un garākos pārgājienos ņemt līdzi saules baterijas vai enerģijas bankas. Vērts atcerēties arī par saules aizsargkrēmu un uzmanīties no apdegumiem ugunskura tuvumā.
Vienlaikus Kristīne arī iesaka rūpīgi pārdomāt ugunskura nepieciešamību un pati izvairās no uguns kurināšanas pārgājienos. “Pirmais iemesls – uguns var sabojāt labu pārgājiena apģērbu. Otrs iemesls – Latvijā uguni nevajadzētu kurināt, kur pagadās, un pēc sevis ugunskura vietu vajag novākt. Daudzreiz esmu redzējusi nenovāktas ugunskura vietas – tas rada neglītu vidi, turklāt arī citi cilvēki šajās vietās sāk kurināt ugunskurus un vide turpina degradēties. Izņēmums ir labiekārtotas apmetnes, kur ir īpaši izbūvētas vietas ugunskuriem,” stāsta Kristīne. Ēst gatavošanai vai ūdens uzsildīšanai pārgājienos Kristīne iesaka izmantot gāzes degļus un baloniņus, kas ir ļoti viegli un ērti.
Kultūra – arī mežā
Savā grāmatā Kristīne raksta, ka lejā no kalna nesusi pat trauciņu ar savu urīnu. Viņa atzīst – izpratne par tualetes kultūru pārgājienos klibo. “Šķiet – kas tad būs, aiziešu aiz akmens vai koka, un viss kārtībā. Taču tad taku sāk lietot simtiem cilvēku, kas atstāj aiz sevis papīrus un citus nesmukumus. Par to ir vairāk jārunā,” uzsver Kristīne, kura māca tualetes kultūru pārgājienos arī citiem.
“Kopā ar vīru pasniedzam trekinga kursu, kur mācām cilvēkus doties dabā. Šajā kursā lielu uzmanību pievēršam “podiņa apmācībai” – iesakām cilvēkiem ņemt līdzi lāpstiņu un izmantot tualetes papīru, kas sadalās dabā, nevis mitrās salvetes vai salvetes, kurās ir mikrošķiedras, kas nesadalās. Kad process izdarīts, nepieciešams aizrakt bedrīti un uzlikt pa virsu sūnas,” stāsta Kristīne.
Pārgājienos ar nakšņošanu var gadīties pamatīgi nosalt. Kā no tā izvairīties? Kristīne iesaka pirms gulētiešanas pārvilkt tīras drēbes, jo sviedros esošie sāļi dzesē ķermeni. Ja plānots vairāku dienu pārgājiens, vērts ņemt līdzi atsevišķu drēbju kārtu gulēšanai, kā arī gulēt cepurītē. Tāpat ir svarīgi padomāt par paklājiņu – ja cilvēks ir salīgs, ieteicams izmantot piepūšamo paklājiņu, jo gaisa slānis starp zemi un ķermeni neļauj piekļūt aukstumam no zemes. Lai nenosaltu pa dienu, vērts ik pēc pāris stundām ieturēties. “Ejot kalnos, es ērti pieejamā kabatā turu žāvētus augļus, riekstus vai kādu batoniņu. Kad jūtu, ka man ir auksti vai tuvojas enerģijas izsīkums, es negaidu, kad iestāsies pilnīgs bads, bet paēdu laikus,” stāsta Kristīne.
Viņa, dodoties pārgājienos, izmanto dehidrēto pārtiku, kas ir pilnībā izžāvēta un pagatavojama, sajaucot ar karstu ūdeni, un kombinē to ar sauso pārtiku, kam ir augsts kaloriju daudzums (griķu pārslām, makaroniem, auzu pārslām, riekstiem, lēcām) vai gaļas konserviem.
