ĪSUMĀ
- Jāizvairās no sēņošanas vietās, kur notiek vai ir notikušas militāras darbības, kā arī mežos ap toksisko atkritumu izgāztuvēm.
- 10% paraugu, kas pēc novietojuma sakrita ar gruntsūdeņu piesārņojuma kodola zonu, tika konstatēti ļoti augsti dzīvsudraba līmeņi.
- Paaugstinātas koncentrācijas konstatētas arī tādiem metāliem kā rubīdijs, stroncijs un cēzijs, kura daudzums pārsniedza normālas fona vērtības pat desmitkārtīgi.
- Koncentrācijas nav tik augstas, lai izraisītu tūlītēju akūtu saindēšanos, taču regulārs to patēriņš var izraisīt vēzi un citas nopietnas veselības problēmas.
- Piesārņojums migrē ziemeļrietumu virzienā un pēc dažām desmitgadēm sasniegs Gauju, ietekmējot tās ekosistēmu un izplatot piesārņojumu vēl tālāk.
Lai arī kopumā par sēņu kvalitāti Latvijā neesot jāsatraucas, ir jāpievērš uzmanība vietām, kurās sēnes tiek ievāktas.
“Būtu jāizvairās no sēņošanas vietās kur notiek vai ir notikušas militāras darbības, piemēram, Ādažu un vecajos Padomju armijas poligonos. Bīstami var būt arī meži ap citām toksisko atkritumu izgāztuvēm, piemēram, Olaines pagastā vai veco sadzīves atkritumu izgāztuvju apkārtnē,” skaidroja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Vides zinātnes nodaļas pētnieks Dmitrijs Poršņovs.
Lai noskaidrotu, kādi tieši ķīmiskie elementi varētu būt sastopami sēnēs, kas ievāktas piesārņotās vietās, pētnieks ir veicis padziļinātu izpēti Inčukalna gudrona dīķa tuvumā.
”Paraugi tika ievākti pērn rudenī aptuveni puskilometra rādiusā no Inčukalna dienvidu gudrona dīķa. Kopā tika ievākti 30 sēņu paraugi, no kurām desmitā daļa bija neēdamas sēnes, bet pārējās ēdamas – baravikas, bērzlapes un rudmieses,” norādīja pētnieks.
Sēnēs atrasts arī bīstamais dzīvsudrabs
Sēnēs tika konstatēta teju visa Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskā tabula - sēnēs augstās koncentrācijās tika konstatēti tādi elementi kā alumīnijs, arsēns, kadmijs, kobalts, cinks un daudzi citi.
“Visnepatīkamākais bija tas, ka 10% paraugu, kas pēc novietojuma sakrita ar gruntsūdeņu piesārņojuma kodola zonu, tika konstatēti ļoti augsti dzīvsudraba līmeņi. Šos paraugus patērēt uzturā būtu patiešām bīstami,” uzsvēra Poršņovs.
Lai noteiktu, vai sēnes ir droši lietot uzturā, tās tiek klasificētas pēc vidējā veselības riska indeksa – ja tā vērtība ir zem 1, tad sēnes tiek uzskatītas par veselībai drošām, savukārt virs 1 tās lietot vairs nav ieteicams.
Gudrona dīķa tuvumā augušajām sēnēm šis indekss svārstījās no 1,1 līdz 6,2.
“ Jāņem vērā, ka veselības riska indekss tiek rēķināts ar vēzi nesaistītajām veselības ietekmēm. Kadmijam ir kancerogēna ietekme, tātad šādu sēņu regulāra patērēšana var novest pie ļoti nopietnām veselības problēmām.
Zināmas bažas rada arī konstatētās hroma satura vērtības. Izmantotā analīzes metode gan neļauj pilnvērtīgi novērtēt ar hroma saturu saistītos veselības riskus, tomēr ir pamats uzskatīt, ka tādi ir iespējami,” skaidroja Poršņovs.
Viņš vērsa uzmanību uz to, ka paaugstinātas koncentrācijas tika konstatētas arī tādiem metāliem kā rubīdijs, stroncijs un cēzijs, kura daudzums pārsniedza normālas fona vērtības pat desmitkārtīgi, taču uzsvēra, ka šo metālu gadījumā bīstmaība nav sevišķi augsta.
Regulārs piesārņoto sēņu patēriņš var izraisīt vēzi
“Kopumā vērtējot riskus, kas saistīti ar šo sēņu patēriņu, es tās neieteiktu ēst. Koncentrācijas, protams, nav tik augstas, lai izraisītu tūlītēju akūtu saindēšanos, tomēr regulārs to patēriņš var izraisīt vēzi un citas nopietnas veselības problēmas. Īpaši bīstamas tās būtu grūtniecēm un mātēm, kas baro bērnus ar krūti,” skaidroja pētnieks.
Saistību starp piesārņoto sēņu augšanas vietām un gruntī esošo kaitīgo vielu koncentrācijām ir atraduši arī ģeologi.
“Gruntsūdeņu piesārņojuma kodola zona ir apgabals gruntī, kurās piesārņojošās vielas ir vertikālās un horizontālās dimensijās. Veicot urbumus gudrona dīķa teritorijā, esam konstatējuši dažādus parametrus, kas norāda par tur esošo piesārņojumu. Tāpat arī izpētot minēto teritoriju ar tā saucamajām netiešām izpētes metodēm – proti, ģeoradaru un mērot gruntī esošo elektrisko pretestību, esam noskaidrojuši, ka piesārņojuma apgabals atrodas zem gruntsūdens līmeņa,” norādīja LU asociētais profesors Kristaps Lamsters.
Tas situāciju padara daudz sarežģītāku, jo piesārņojums ar tur augošajām sēnēm nebeidzas – gruntsūdens un pazemes ūdens to pārnes tālāk.
“Dienvidu dīķis neatrodas vietā, kas būtu ģeoloģiski izolēta. Tur līdz pat 20 m dziļumam ir izplatīti smilšaini nogulumi, kurā labi infiltrējas ūdens. Tātad piesārņojums ar gruntsūdeni iesūcas arvien dziļāk un tiek cauri smilts slānim. Tālāk tas iesūcas pamatiežos, kurus veido smilšakmeņi,” skaidroja Lamsters.
Saskaņā ar viņa teikto, piesārņojums migrē ziemeļrietumu virzienā un pēc dažām desmitgadēm sasniegs Gauju, ietekmējot tās ekosistēmu un izplatot piesārņojumu vēl tālāk. Tāpēc zinātnieki ir pārliecināti, ka ir jāveic tālāki pētījumi, lai apzinātu trūkstošo informāciju par vielu koncentrācijām dziļākajos zemes slāņos. Taču jau tagad ir skaidrs, ka piesārņojums Inčukalna dienvidu gudrona dīķa apvidū ir lielāks, nekā uzskatīts līdz šim, un sēņotājiem savvaļas veltes jāvāc labi zināmās un tīrās vietās.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
