Motivācija
Ieskaitot kaķi, mūsu mājsaimniecībā līdz šim bijām trīs. Kaķis Dzērve pieklīda pagājušā vasarā, kad dzīvojām dārza mājiņu rajonā netālu no jūras. Ja neskaita kaķi, esam diezgan aktīvi – skrienam, piedalāmies sacensībās. Līdz ar to meklējām suni, kurš, pirmkārt, neapēdīs mūsu kaķi. Otrkārt, gribam, lai sunim no mums būtu lielāka jēga – mēs kopā varētu skriet, varbūt nākotnē arī piedalīties sacensībās, kurās cilvēks skrien kopā ar suni.
#BiteIrSuns
Šis ir stāsts par to, kā žurnāliste Justīne Savitska atrod, iepazīstas un dzīvo kopā ar savu pirmo suni. Viņa nav kinologs. Viss, ko lasīsiet šajā blogā, ir viņas pieredze.
Turklāt biju pārliecināta, ja man būs suns, tas nāks no patversmes. Ir pārāk daudz bezatbildīgi pavairotu un cilvēku nodotu dzīvnieku, un es varu dot mājas vismaz vienam. Un kucēnu no patversmes paņems vienmēr. Tik daudzi grib mazus jaukus suņukus un pieaugušus suņus nevēlas ņemt. Un tādēļ superīgi suņi tur dzīvo gadiem ilgi.
Patversmē pēc pieauguša suņa
Tātad – ienācām patversmē un teicām, ka meklējam pieaugušu suni, nevis kucēnu, tādu, kas varētu spēt sadzīvot ar kaķi un varētu vēlēties kopā ar mums skriet.
Mūs iztaujā, prasa, kur suns dzīvos – mājā vai dzīvoklī. Vai dzīvesvieta ir īpašumā, nevis tiek īrēta? Īpašnieki mēdzot neļaut savā īres dzīvoklī turēt mājdzīvniekus. Kāds mums ir darba laiks?
Braucot šurp baidījos, ja nu mums atsaka, ja nu nodomā, ka esam nesaprātīgi cilvēki, kuriem nedrīkst dot dzīvnieku. Patversmes darbinieki nevēlas atdot suni cilvēkam, kurš dzīvnieku pēc kāda laika atvedīs atpakaļ. Mierinu sevi, ka neesam taču te pirmo reizi.
Pirms vairākiem gadiem abi noklausījāmies semināru brīvprātīgajiem, kuri patversmē vēlas vest pastaigā suņus. Vēlāk piedalījos arī kucēnu socializācijas skolā, kad patversmē bija nonākuši 46 mazsunīši. Visu dzīvi viņi turēti vienā dzīvoklī un nelaisti ārā.
Arī šobrīd viss turpinās tādā pašā garā, vēl pirms pāris dienām Rīgas pašvaldības policija no kāda dzīvokļa Pārdaugavā izņēma 58 suņus:
Suņi, kurus izglāba 2015. gadā, pārsvarā bija ārkārtīgi bailīgi, nebija redzējuši neko, izņemot dzīvokli, kurā mitinājās. Kinoloģe mums, brīvprātīgajiem, ierādīja pamatprasmes, kā socializēt šādus suņus.
Sunci Spico, kuru vadājām savā mašīnā, radinājām pie pilsētas vides un citām viņam nezināmām lietām, joprojām nedaudz uzskatu par savējo un ik pa laikam iedomājos, nez kā viņa īstajās mājās viņam iet.
Pirmā tikšanās ar Bitīti
Jūtu, ka patversmē pret mums izturas ar piesardzību, un tas ir labi, jo ir tik daudz cilvēku, kuri nav spējīgi rūpēties par suni. Lai nu kā, patversmē iedomājas par suni Bitīti. Viņu jaunie saimnieki aptuveni četru mēnešu vecumā atdevuši atpakaļ.
Bitīte esot ļoti strauja un no sirds grib tikt klāt citiem suņiem, tāpēc nevarot zināt, kā tur ar to mūsu kaķi būs. Mēs tik un tā gribam iepazīties, iesim pastaigā.
Garkājainā rudā Bite izved ārā patversmes darbinieci un ļoti azartiskā lēcienā ietriec priekškājas man vēderā. Paņemu no darbinieces pavadu un tenterējam abi sunim līdzi uz mežu.
Bite raujas uz priekšu un atpakaļ, pa labi, pa kreisi, iekožas pavadā un velk aiz tās mani sev līdzi. Izvelk pa vārtiem, iebrāžas mežā un viss – piepeši miers.
Tik traki vairs nekur neskrien, bet ja atrod alu, tad iebāž tajā galvu un pēc pāris sekundēm izmetas no alas ārā un lido uz priekšu. Šajos brīžos bail, ka viņa sevi satraumēs vai nožņaugs.
Kopumā mums Bite īpaši uzmanību nepievērš, un tas man šķiet loģiski – esam pilnīgi sveši ļaudis otrā pavadas galā. Arī mēs viņu nepazīstam, man vajag saņemties, lai paceltu viņas ķepu un izpītu no pavadas, kura visu laiku apmetas ap kāju. Bail, jo nezinu, kā viņa reaģēs, ja nu ierūcas? Jau iedomājos, kā es visu suņa dzīvi tirinos viņai apkārt, jo nejūtos pārliecināta, ka viņu mana rīcība nebaida.
Bet viss ir kārtībā, saku: „ķepa”, mierīgi satveru kāju un Bitei nav nekādu iebildumu. Pirmās pastaigas laikā saprotam, ka Bite ir pilnīgi adekvāts un priecīgs suns, kuram vienkārši vajag fiziskas aktivitātes un mācīšanos. Patversmē pieļauj, ka neviens viņu tādēļ negrib ņemt – jāiegulda darbs.
Vai mēs viņai esam īstie cilvēki? Nezinu. Jāiepazīstas labāk, bet tik un tā – mājās braucot jau spriežam, ka patversmē Bitei iedots ļoti foršs vārds, to noteikti atstāsim.
