Iepazīstot dažādas valstis un to kultūras, interesanti izzināt, kāda ir vietējo attieksme un izturēšanās pret dzīvniekiem. Ir tradīcijas, kur dzīvnieks tiek uztverts tikai kā uztura sastāvdaļa vai kalpo tikai saimnieka iegribām. Ir reliģijas, kur dzīvnieks ne tikai atrodas līdzvērtīgi blakus cilvēkam, bet pat vairāk – dažviet pat tiek iecelts svētā dzīvnieka statusā. Bet dažkārt iepriekš rūpīgi plānotais izvēršas pavisam neparedzētās situācijās, kad nonākts galamērķī. Dažkārt garantijas intervijai nav nekādas un jāpaļaujas tikai uz veiksmi.
Hindu reliģija uzskata, ka katram dzīvniekam ir tieši tāda pati dvēsele kā cilvēkam, tikai tā vēl gaida savu pārdzimšanu par cilvēku. Kamēr tie atrodas starp mums, katrs pilda savu misiju, lai piedzīvotu savu attīstības ceļu. Lai to redzētu, nav jābrauc uz Indiju.
Šri Svami Višvananda ir garīgais līderis un skolotājs, kuram ir sekotāji visā pasaulē. Dzimis Maurīcijā un jau bērnībā sapratis savu misiju – palīdzēt cilvēkiem, mācot tiem atvērt sirdis mīlestībai, lai cilvēki varētu atrast ceļu pašiem pie sevis un mīlēt - vienkārši mīlēt bez nosacījumiem. Viņš ir pasaules mēroga slavenība, un garantijas, ka intervija notiks, nav nekādas. Ir jāpaļaujas tikai uz veiksmi.
Pirms mēneša Višvanandam Indijā tika piešķirts viens no augstākajiem tituliem hindu tradīcijā. Tas ir līdzīgs metropolīta statusam, ko iegūst kristiešu garīgās autoritātes. Kā īpaša labvēlīga zīme tika uztverts tas, ka šī titula iegūšanas dienā tempļa gotiņai Springenā piedzima teliņš Sušila, kam Guru pēc atgriešanās no Indijas deva savu svētību.
Guru jeb Gurudži, kā viņu dēvē, savā templī Springenā uzturas reti. Lielākoties viņš ceļo pa visu pasauli, lai uzrunātu sekotājus un sniegtu viņiem savu svētību. Tas ir brīdis, kad viņam arī var jautāt to vienu, pašu svarīgāko jautājumu.
Viņa sekotāji stāsta par neticamiem izdziedināšanas gadījumiem un citiem brīnumiem, ko Guru licis tiem piedzīvot. Pēc tam šo cilvēku dzīves pilnībā mainījušās. Jananda, kurš pirmoreiz satika Guru pirms pieciem gadiem, iesākumā bijis skeptisks. Jananda ir no Horvātijas, viņam ir 31 gads, bet viņš izvēlējies atteikties veidot attiecības un ģimeni, viņa dzīves mērķis ir kalpošana templī.
Šajā templī jeb ašramā dzīvo ne tikai mūki. Cilvēki no daudzām valstīm te ierodas, lai dienām vai pat nedēļām nodotos garīgajām praksēm un meditācijām, strādā kā brīvprātīgie, kalpo templim. Teritorija ir plaša ar dārzu, kur audzē un ražo bioloģisko pārtiku. Bites dod medu, govis - pienu. Viss tiek izmantots ēdienu gatavošanai un rituālu veikšanai templī.
Pats Višvananda ir vegāns, tāpēc nekur teritorijā netiek gatavots un piedāvāts ēdiens, kas satur dzīvnieku izcelsmes produktus.
Teritorijā lepni pastaigājas pāvi. Ir lielas pļavas, kur vietas netrūkst ne hindu svētajam dzīvniekiem - govīm, ne arī zirgiem. Katrs dzīvo mierīgu dzīvi, neviens netiks nogalināts vai apēsts.
Īsti karaliska attieksme ir pret svēto teliņu. Sušilai katrs rīts sākas ar masāžu un mantru klausīšanos, ko viņai nodrošina kopējs Giri. Izskatās, ka Sušilai ir ļoti paveicies ar karmu. Kamēr blakus ciematā katru dienu lopkautuvē nonāk citas govis, šis teliņš saņem svētību no paša Svami Višvanandas.
Giri ir no Krievijas, Vācijā mīt daudzus gadus, bet par savas dzīves piepildījumu uzskata, ka var kalpot un atrasties blakus Guru. Templī visur atrodas Guru portreti, viņu pielūdz un godina kā Svēto, kā īstu Dievu. Uzturoties templī, visi cer kādā brīdī ieraudzīt Guru. Pat no attāluma, bet ja sastop viņa acu skatu vai viņš pievērš savu uzmanību, tas ir kā īpašs notikums. Daudziem tas ir viens no emocionālākiem mirkļiem mūžā.
Neviens nezina, kad viņš var ierasties. Tas notiek negaidīti un klusi – Guru pārvietojas krāsaini aprīkotā golfa mašīnītē ar īpašu zelta numura zīmi.
Raidījumam "Ķepa uz sirds" ir paveicies – esam pamanīti! Tas, ka viņš ar mums iepazīstas un uzzina, kas esam, vēl neko nenozīmē. Arī tas, ka viņš smaida, negarantē, ka intervija notiks. Kā jau visiem guru, arī Višvanandam neviens nevar norādīt, ar ko tikties vai runāt. Viņš dara tikai to, ko grib un kad to uzskatīs par vajadzīgu.
Laiks iet, bet guru nenāk. Līdz izlidošanai palikušas tikai divas stundas. Ticam, ceram, bet nenāk. Palikusi tikai stunda, vairs jau neceram un varam gaidīt vairs tikai dažas minūtes. Un tad, kā jau dievišķai personai pienākas, pēdējā brīdī viņš ierodas. Gurudži vienkārši gribējis redzēt mūsu pacietības robežas.
Lielākoties cilvēku prātus visā pasaulē šobrīd satrauc problēma, kura iepriekš nebija aktuāla. Bailes par nākotni, kas notiks un kā notiks.
"Lai cik arī nebūtu grūti, jāiemācās domāt un lietas uztvert ar plus zīmi – citas receptes nav. Cilvēka uzdevums ir atklāt sevi, savu būtību un dzīvot tikai saskaņā ar to. Cilvēkiem jāmācās vairāk uztvert, ko viņi jūt. Tas ir ļoti svarīgi. Ja mēs domājam, kā izskatāmies, ja mēs veidojam savu tēlu, tā ir tikai āriene. Mēs tēlojam paši sev. Jo ilgāk mēs tēlojam paši sev, jo ilgāk tas rada pamatu kārtējam falšumam," vērtē Višvanands. "Bet, ja pamatā ir tavs paša es, tava paša taisnība, kas tu esi, sevis pieņemšana, tad viss, ko tu uz tā būvēsi, būs stiprs un drošs."
"Ja cilvēks ir atbildīgs, ir labi, ja blakus ir dzīvnieki. Ir tik daudz, ko varam no tiem mācīties," uzskata Guru, kuram vismīļākie dzīvnieki ir suņi. Kamēr sava suņa Gurudži vēl nav, mājas mīluļu lomā ir skaistie pāvi. Izrādās, tie šeit veic īpašu uzdevumu.
Guru uzskata, ka dzīvniekam ir tieši tāda pati dvēsele kā cilvēkam, kas sajūt un saprot. Tikai tā pārdzims par cilvēku nākamajās dzīvēs. Attiecības ar cilvēkiem sāpina daudz biežāk, bet dzīvnieku mīlestība un pieķeršanas bieži vienir stiprāka, tīrāka un īstāka. Kad cilvēks iesaistās attiecībās ar citiem, vienmēr būs iespēja, ka sāpēs. Ar dzīvnieku ir savādāk – tas nes prieku un laimi cilvēkiem. Visam jābūt līdzsvarā. Pieķerties, būt atkarīgam ir ļoti slikti, savu viedokli pauž Višvanands.
"Tu esi nācis uz šīs zemes, lai saprastu, kas tu esi. Tas nenozīmē, ka tev nav jāciena dzīvnieks vai jāciena citi cilvēki. Bet tev ir jāatrod pašam savs īstais ceļš," Gurudži ir pamanījis, cik ļoti Latvija un mūsu iedzīvotāji atšķiras no citiem. Svami Višvananda ciemojies Latvijā pavasarī, kad iesvētīja templi Rīgā. Lai arī nav redzējis daudz, viņš ir sajūsmā par Latvijas dabu.
"Cilvēki meklē dievišķo, esot dabā. Un tas ir skaisti. Vienmēr liekas, ka laime atnāks no malas, bet tā nav īsta laime. Citam īsta laime ir garšīgi paēst," tiek skaidrota laimes definīcija. "Laime par ēdienu – tu sāc ēst, esi laimīgs, tad ēd vairāk, un tava laime sāk palēnām zust. Kad esi paēdis, visa tava laime ir cauri! Tas, ko jūs saucat par laimi, nav nekāda laime!"
Lai arī ikdienišķas lietas Guru laimīgāku nedarot, viņa apģērbs un aksesuāri liecina par pārdomātu stilu un zināmu greznību. "Jā, bet tā visa ir āriene. Es tai neesmu pieķēries.
''Cilvēki dažkārt skatās un saka – o, viņam tas viss tik ļoti patīk, bet tas tā nav. Tas nav tas, kas mani dara vairāk vai mazāk laimīgu. Patiesa laime ir tad, ja sirdī ir beznosacījuma mīlestība, ko neietekmē ārēji apstākļi. Īstā laime ir tad, ja vari darīt laimīgu vēl kādu. Nevis, lai tu pats iegūtu kādu labumu, bet tieši tas otrs."
