Pirms pusotra gada kādā agrā jūnija rītā Arnis Bergmanis saņēma zvanu, ka mežstrādnieki, tīrot notekgrāvjus, uzgājuši vilku mazuli. Visticamāk, vilku mamma bija satraukusies par darbiem mežā un evakuējusi savu baru, bet vienu vilku kucēnu atstājusi. Tā sākās Arņa draudzība ar divus kg smago vilcēnu.
“Dienas vidū iznākt laukā ir visai sarežģīti. Visapkārt ir trokšņi, cilvēki, un viņš ir tāds ļoti nervozs,” stāsta Bergmanis.
Mēneši iet, Ķoniņš kļūt lielāks, gudrāks un uzņēmies atbildību par savu mazāko brāli – kucēnu Kursi. “Viendien sanāca tā, ka viņi sētā satikās. Man nebija ko pasaukt, lai to kursi novāc nost. Viņi uzreiz saostījās, un viss – Kursis ir Ķoņa dēliņš. Vakarā staigājam pa sētu, Zaiga iznes, noliek sieru uz galda. Ķoniņš uzlec uz galda, paņem siera šķēles un dod pa vienam Kursim. Otrajā dienā mēs gājām pastaigā, tad jau skaidrs – jāņem Kursis līdzi.
Un pēc tam viss jūlijs, augusts pagāja vienā, lielā apmācības kursā – viņš mācīja cīnīties par kaulu, aizsargāt izcīnīto kaulu,” stāsta Bergmanis.
Tiekoties ar LTV raidījuma “Ķepa uz sirds” veidotājiem Ķoniņš sākumā ir piesardzīgs, bet tad saprot, ka reiz jau bija tikušies. “Ja kādreiz ir bijis labs kontakts, viņš atceras, bet ja nākam ar svešu cilvēku, viņš mūk. Tad tas ir bijis viņa uztverē kaut kā bars. Kopš viņu šeit ieliku, nekad neesmu mēģinājis likt viņu pie pavada. Un tas arī nav vajadzīgs.”
Jau kādu laiku Ķoniņs dzīvo atsevišķi. Un nu Ķoniņa dzīvē gaidāmas pārmaiņas, jo februārī vilki “svin kāzas” un izskatās, ka tās būs Kalvenes Zoodārzā.
“Ilgi viņam garlaikoties nesanāks. Tagad no Tartu universitātes saņēmām analīzes – Ķoniņš ir īsts vilks.
Esam sazinājušies ar Skandināvijas vilku vairošanas kuratori. Ir piemeklēta 2015.gada vilcene, tiek kārtoti papīri, un janvārī, februārī viņa būs klāt,” atklāj Bergmanis.
Vienmēr gan vērts paturēt prātā, ka savvaļas dzīvnieku īstā vieta ir brīvā dabā, un Arnis ir eksperts, kurš zina, kā apieties ar šādiem dzīvniekiem.
