Pirms došanās vērot sikspārņus, jāsagatavojas. Viens no vadošajiem pētniekiem Gunārs Pētersons interesentiem Lielstraupes senatnīgajā pilī pastāsta būtiskākās lietas.
"Šis ir mikrofons, ar kuru tiek uztvertas ultraskaņas, kuras izdod sikspārnis, arī sienāžus tas ļoti labi uztver. Ar šo detektoru var darīt vairākas lietas. Pirmkārt, var klausīties sikspārņus, tas pārvērš ultraskaņu mums dzirdamā. Mēs dzirdam, kā sikspārnis izdod savu klikšķus lidojuma laikā," stāsta Pētersons.
Ultraskaņas detektors spēj uztvert sikspārņus vidēji 30 metru attālumā. Lielstraupes pils pagalms šim mērķim der labi.
"Tas izdod šo vienu signālu un gaida atbalsi, tas nonāk viņa ausī un viņš izdod nākamo. Tas ritms ir apmēram tāds: tak tak tak. Jo viņš ir tuvāk kaut kādam šķērslim, jo biežāk atkārto tos saucienus," klāsta pētnieks.
Atsaucība šādam vakaram ir liela, bet vairāk par 40 cilvēkiem meklēt sikspārņus nevar - iztraucēs šos Latvijā un visā Eiropā aizsargājamos dzīvniekus.
"Sikspārņu izdzīvošana nākotnē un viņu aizsardzība ir ļoti atkarīga no tā, kā tad mēs sadzīvojam ar sikspārņiem, savu māju tuvumā, kur viņi mēdz ziemot, piemēram, mūsu pagrabos, mūsu lauku māju jumtos, un tā līdz ar to ļoti svarīgi, ka mēs izzinām šo sugu," saka Gaujas nacionālā parka fonda vadītājs Jēkabs Dzenis.
Viens no pasākuma mērķiem ir arī kliedēt mītus par sikspārņiem - viņi nesūc asinis, neuzbrūk cilvēkiem, viņi nedēj olas un netaisa ligzdas.
"Arī tie sikspārņi, kas ir pagrabā, negrauž kartupeļus vai burkānus, tie ir grauzēji. Šajā ziņā viņi nekādi konkurenti nav. Taisni otrādi, zināmā mērā viņi arī samazina to kukaiņu skaitu dabā, kas cilvēkiem ir nevēlami gan lauksaimniecībā, gan mežsaimniecībā," norāda Pētersons.
Latvijā reģistrētas 16 sugas, kuras visas pieder vienai dzimtai - parastie sikspārņi. Bet mūsu darbības dēļ viņi izmirst.
Sikspārnis ir Gaujas nacionālā parka simbols, un šai teritorijai tā ir ļoti īpaša suga. Sikspārnis Latvijā ir īpaši aizsargājamo dzīvnieku sarakstā.
