Ķīmiskais piesārņojums un neattīrīti notekūdeņi nenodara tik lielu ļaunumu Baltijas jūras ekosistēmai kā tā dēvētie spoku tīkli – tie pēc to atstāšanas ūdenstilpēs turpina nekontrolētu darbību, bezmērķīgi iznīcinot zivis un citas radības, kas tajos sapinas.
"Spoku tīkli visbiežāk ir pamesti zvejas rīki, kuri nonāk ūdenī dažādos veidos, – gan noraujoties, gan dažreiz ar maluzvejniekiem. Tie ieķeras konstrukcijās, kas ir zem ūdens. Patiesībā zem ūdens ir diezgan daudz kuģu vraku, kuri tur ir nonākuši jau vēsturiski, laika gaitā. Piemēram, kolhoza laikos kuģus neiznīcināja, bet iedzina pietiekami dziļi jūrā, aizdedzināja un ļāva tiem tur sadegt," stāstīja Rijikure.
Šobrīd minētie kuģu vraki nonākuši diezgan tuvu krastam, kā rezultātā šie spoku tīkli, aiz tiem aizķeroties, turpina "zvejot".
"Šajos tīklos ieķeras gan zivis, gan citi mikroorganismi, kas dzīvo jūrā, gan roņu mazuļi. Problēma ir arī tā, ka arī pats tīklu materiāls ir mainījies pēdējo 50 gadu laikā. Ja tie kādreiz bija kokvilnas tīkli, kas dabā diezgan labi ilgtermiņā sadalījās, tad šobrīd ir šis Ķīnas produkts kaprons, un kaprona tīkli dabā nesadalās. Tie ir faktiski mūžīgi, tāpēc bīstami ne tikai mikroorganismiem, bet arī peldlīdzekļiem – tie var ietīties kuģu dzenskrūvēs un radīt nopietnus bojājumus," norādīja Rijikure.
Lai tīklus no kuģu vrakiem atgrieztu un no ūdens izceltu, darbs ir laikietilpīgs, sarežģīts un dārgs, jo tam nepieciešami profesionāli ūdenslīdēji un speciāls aprīkojums.
Valsts vides dienesta ģenerāldirektora vietniece, Zvejas kontroles departamenta direktore Evija Šmite uzsvēra, ka zvejniekiem būtu jāziņo, ja viņi ir nozaudējuši savus tīklus. Valsts vides dienests nodarbojas ar maluzvejnieku tīklu un murdu izvilkšanu, taču visus jūru un iekšzemes ūdeņus aptvert ir sarežģīti.
Latvijas zinātnieki un ūdenslīdēji strādā pie dažādiem projektiem, lai piesaistītu finansējumu, kas ļautu spoku tīklu problēmu risināt efektīvāk. Tikmēr spoku tīkli ietekmē arī zivju daudzveidību Baltijas jūras piekrastē.
"Mēs zinām, kāds mums ir zivju sugu īpatsvars Baltijas jūrā, ka mums šobrīd ir jācīnās par mencu un vēl daudzām zivju sugām. Turklāt, lai cik tas bēdīgi nebūtu, ar lielajiem kuģiem mēs ievedam pietiekami daudz invazīvās sugas, kuras šobrīd pie mūsu Baltijas jūras siltā ūdens un saldūdens tīri labi pierod. Baltijas jūrā ir vienas no augstākajām vides prasībām, kādas mums ir jāievēro, lai to varētu uzturēt tīru," stāstīja Rijkure.
Tikmēr Šmite aicināja sabiedrību ziņot par redzētiem izmestiem tīkliem gan jūrā, gan iekšzemes ūdeņos, tomēr nevajadzētu censties tos izņemt pašiem, lai Vides dienesta inspektori var fiksēt tīklu atrašanās vietu, izņemt tos droši un vienlaikus censties noķert vainīgo, lai šāda situācija neatkārtotos.
Spoku tīklos ieķerties var arī sprādzienbīstami objekti no Otrā pasaules kara, tāpēc pašdarbība var būt bīstama.
