Visu zvīņrāpuļu ķermeņus, atbilstoši nosaukumam, sedz ragvielas zvīņas. Visi mūsu faunas rāpuļi ir mednieki – pārtiek no dzīvniekiem. Latvijā sastopamās ķirzakas ķer un ēd dažādus (bet ne visus) nelielus bezmugurkaulniekus (pirmkārt, kukaiņus, zirnekļus), bet čūsku upuri ir prāvāki.
Jāatgādina, ka visi rāpuļi ir poikilotermi dzīvnieki, tāpēc mūsu platuma grādos viņi aktīvi tikai siltajā sezonā. Par poikilotermiem, kā zināms, dēvējami radījumi, kuru ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Tāpēc ķirzakām un čūskām tīk uzturēties aizvējā, pavasara saules staros.
Kādi ir zvīņrāpuļu kārtas pārstāvji
No ķirzakām viena suga – glodene (precīzāk sakot, trauslā glodene) – ir bezkājaina, tāpēc daudzi cilvēki viņu aplami uzskata par čūsku, bet divām pārējām Latvijas ķirzaku sugām kājas ir.
Viena no kājainajām ķirzakām – pļavas ķirzaka – ir mūsu valstī gan biežāk un plašāk sastopamā ķirzaka, gan arī kopumā visbiežāk un plašāk pie mums sastopamais visas rāpuļu klases pārstāvis.
Otra kājainā – sila ķirzaka – ir Latvijā daudz retāka, turklāt manāmi prāvāka. Zīmīgi, ka šīs ķirzaku sugas pieaugušie tēviņi vairošanās periodā ir uzkrītoši – dižojas ar koši zaļu ķermeņa virspusi.
Visām ķirzakām (atšķirībā no čūskām) acis apņem plakstiņi. Viņas spēj grozīt un "mirkšķināt acis" (čūskas nespēj).
Visas mūsu ķirzakas, satvertas aiz astes, spēj un prot šo asti "nomest" (precīzāk sakot, pagriežoties ap savu garenasi, var to nolauzt).
Tas nereti glābj dzīvību. Zaudētā aste vēlāk ataug (tiesa, īsāka).
Abām kājainajām ķirzakām piemīt konsekventa dienas aktivitāte, bet glodene diennakts gaišo periodu lielākoties pavada kādā slēpnī – ir aktīva pārsvarā (taču ne vienmēr) krēslā un naktī.
Pie retajiem un īpaši aizsargājamajiem Latvijas zvīņrāpuļiem pieder gludenā čūska. Šo sugu cilvēki mēdz jaukt ar odzi – vienīgo Latvijas indīgo rāpuli. Gludenā čūska ir dienas čūska. Viņa ir čūska, kas pārtiek galvenokārt no citiem rāpuļiem, pirmkārt, no ķirzakām (nereti no nolauztām to astēm), otrkārt, no nelielām čūskām. Savus upurus pirms aprīšanas gludenā čūska nogalina nožņaudzot (viņa ir Latvijas žņaudzējčūska!).
Odze – vienīgais mūsu indīgais rāpulis. Šī čūska var būt aktīva jebkurā diennakts periodā, taču nolūkot upuri parasti dodas krēslā. Barojas viņa galvenokārt ar nelieliem grauzējiem, vardēm, putnu mazuļiem, retāk ar ķirzakām vai pat tikai kukaiņiem. Medījumu odze nogalina, tam iekožot un caur indes zobu kanāliņiem ievadot indi. Tikai tad, kad sakostais ir indes pavisam nobeigts, čūska to aprij.
Visbiežāk pie mums sastopamā čūska un izmēros no visiem prāvākais rāpulis ir zalktis – ar ūdeņiem cieši saistīts dzīvnieks. Zalkšu pamatbarība – vardes un zivis. Šī čūska savu nomedījumu aprij dzīvu. Zalkšiem raksturīgi, ka pārošanās laikā viņi pulcējas vienkop un savijas kamolā, kurā vienai, divām vai pat trim mātītēm uzmanību vienlaicīgi tiecas izrādīt daudzi (reizēm vairāk nekā 10) dažāda izmēra tēviņi.
Visu sugu Latvijas zvīņrāpuļi ziemu pie mums pavada dziļi pasaknēs, alās un citos pazemes tukšumos, nereti arī ēku drupās vai zem pamatiem. Glodenes un odzes parasti ziemo, sapulcējušās grupās, kas bieži vien ir itin paprāvas.
Normālos apstākļos visi mūsu rāpuļi ziemošanas vietas pamet agrāk vai vēlāk aprīlī. Visagrāk pavasarī atmieg glodenes un odzes, visvēlāk sila ķirzakas.
Diezgan drīz pēc pārziemošanas rāpuļi sāk riestu, pārojas.
Pļavas ķirzaka, glodene, odze un gludenā čūska ir oldzīvdzemdētājas: vasaras nogalē šo sugu pieaugušās mātītes laiž pasaulē "gatavus" mazuļus, kas pirms tam (vēl atrazdamies mātes ķermenī) jau izšķīlušies no olām.
Sila ķirzakas ir oldējējas. Jūnijā katra mātīte kādā saulainā, parasti arī smilšainā vietā izdēj un aprok vismaz pusduci olu, no kurām augusta sākumā (reizēm nedaudz agrāk) izšķiļas mazuļi.
Arī zalkšu mātītes dēj olas. Jūlija nogalē vai augusta sākumā valgās slēptuvēs katra atstāj olu kaudzīti.
Dējuma apjoms atkarīgs galvenokārt no čūskas vecuma. Zalktēni izšķiļas augustā vai septembra sākumā.
Zvīņrāpuļiem, kā jau augstāk minēts, ir raksturīga ar cietām ragvielas zvīņām klāta, sausa āda. Zvīņas ierobežo šo dzīvnieku ķermeņa augšanu, tāpēc zvīņrāpuļi periodiski "pārģērbjas" – nomet virsējo, neelastīgo ragvielas apvalku, zem kura jau izveidojies jauns.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada martā.
Aizraujoši stāsti par dabu
