1968. gadā, kad Centrāleiropu saviļņoja protesti Prāgā jeb Prāgas pavasaris, studentu protesti Eiropā un hipiju kustības uzplaukums, arī trimdas latviešu jaunieši provocēja pastāvošo kārtību, lai atgādinātu par latviešiem aktuālo jautājumu – padomju okupāciju Baltijā. 1968. gadā Rietumberlīnē, Latvijas Republikas 50. gadadienā, tika plānots 1. Vispasaules latviešu jauniešu kongress. To sasauca trimdas latviešu jauniešu organizācijas, taču, tā kā kongress bija vērsts pret padomju režīmu un okupāciju Baltijā, pret to protestēja PSRS vēstnieks Austrumberlīnē. Rietumi, tikko dzimstošās Rietumvācijas un PSRS sadarbības politikas gaisotnē, Rietumvalstu militārās komandantūras, kas vēl joprojām kontrolēja Berlīni, pakļāvās spiedienam un latviešu jaunatnes kongresu aizliedza īsi pirms tā atklāšanas.
Ar mūri sašķeltās Berlīnes vietā kongress bija jāpārceļ uz Hanoveri Rietumvācijā, taču latviešu jaunieši un Latvijas prasības nonāca Rietumu mediju uzmanības lokā.
Baltijas okupācijas fakts un protests pret to skaļi izskanēja arī 1973. gadā Helsinku Eiropas drošības un sadarbības konferencē, kur jaunajā Rietumu un PSRS saprašanās un samierināšanas gaisotnē bija jāmīkstina arī Baltijas okupācijas jautājums. Helsinkos ieradās arī baltiešu pārstāvji, lai iepazīstinātu ar savu pozīciju un prasītu pārtraukt Baltijas okupāciju.
Tā kā šīs iniciatīvas bija jaunajai saprašanās gaisotnei nevēlamas, deviņi baltiešu delegāti, arī Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītājs Uldis Grava, tika Helsinkos arestēti un atcelta plānotā baltiešu preses konference. Tiesa, arests tikai vairoja preses uzmanību.
