Katrīnes mazmeita Sandra Cēbere bija Latvijas Radio studijā un ierunāja vecmammas vēstules, kuras viņa sūtīja un saņēma izsūtījuma laikā.
“Man ir tāda sajūta, ka tās vēstules vairs nepieder man. Viņas savā ziņā ir jau kļuvušas par tādām, kas pieder tautai, ne tikai man,” tā saka Sandra Cēbere par viņas vecmāmiņas Katrīnes vēstulēm, kas sūtītas un saņemtas 15 gadus ilgā izsūtījumā Sibīrijā.
Katrīnes dzimta. Augšā: Katrīnes brālis Jānis, māsas (nezināms kura ir kura - Anna, Marija, Grieta), vecākais brālis Jāzeps; Vidējā rinda: mamma Katrīna, jaunākā meite Elena, paps Jānis; Apakšējā rinda: pati Katrīne, brālis Antons un māsa Elizabete
1941. gada 14 jūnija notikumi izpostīja Katrīnes ģimeni - viņas vīru aizveda uz Vjatlagu, viņu pašu uz Krasnojarsku.
(Katrīnes un Arnolda Cēberu kāzas 1935. gadā. Foto: Sandra Cēbere)
Divi dēli — Jānis un Ēriks palika Latvijā.
“Mans dzīves piepildījums bija mana ģimene, jā, tā tas bija kādreiz… Daudz gan no dzīves vairs negaidu. Bet ir jādzīvo. Zinu, ka ir pēdējais laiks domāt par bērniem.”
Tas ir fragments no Katrīnes vēstules kādam draugam. Sandra ir Katrīnes dēla Jāņa meita. Šīs vēstules, ko Sandra lasa, un fotogrāfijas ir vienīgais, kas ļauj uzzināt, kā dzīvoja viņas vecāmāte un kāda viņa bija — Katrīne nomira, kad Sandrai bija tikai gads.
“Lasīju, un man bija jāraud. Tā ir manas ģimenes vēsture, un vispār aptvert to, kāds ir stāsts visai latviešu tautai... Tas ļoti spilgti izgāja cauri sirdij.”
Sandra apraksta savu vecmāmiņu, kādu viņa to iztēlojas no lasītā, dzirdētā un fotogrāfijās redzētā: “Tumšiem matiem viņa bija, pareiziem sejas vaibstiem, kalsna, garu taisnu degunu, tumšām uzacīm… No vēstulēm varbūt liekas, ka viņa ir ieturēta un skarba bijusi, bet tas ir dēļ visa dzīvesstāsta. Pārāk mīļumu neatļāvās izrādīt, bet, cik atceros, pret mani viņa bija mīļa un jauka un sauca mani par putnēnu, tā kā sirsnība viņā bija, tikai ārēji centās būt stingra.”
Sandras vecmamma savus dēlus nevarēja satikt 15 gadus, tas radīja nesadziedējamu plaisu viņu attiecībās, ko varēja just arī tad, kad viņa jau bija atpakaļ.
Jānis savai meitai Sandrai par vecāku izsūtījuma gadiem arī daudz nav stāstījis, visvairāk informācijas ir vēstulēs, un tās Sandra nu jau var nolasīt neraudot. Nu jau viņa vēlas ar tām dalīties.
Sandras lasītās vēstules sakārtotas divās daļās. Pirmajā ir Katrīnes un viņas vīra Arnolda rakstītās vēstules pirms izsūtīšanas. Viņi vēl ir Latvijā, bet raksta uz mājām, jo katrs ir savā vilcienā un gaida, kas notiks tālāk. Abi vēstulēs mierina tuviniekus, lai daudz nepārdzīvo par notikušo, lai parūpējas par bērniem, raksta, ka gan jau drīz atkal visi satiksies.
Vēstuļu pirmā daļa:
Otrajā daļā ir Katrīnes un viņas draugu sarakste izsūtījuma laikā. Katrīne savu vīru vairs nekad nesatika. 1945. gada vēstulē Katrīnes draudzene raksta, ka viņai ar vīru vajadzēja satikties, jo viņu aizveda no Latvijas tikai dažas dienas vēlāk… Patiesībā Arnolds Vjatlagā mira jau nākamajā gadā pēc izsūtījuma. Šīs vēstules atklāj ne tikai cilvēku sajūtas, to, kā izauguši Katrīnes bērni, bet arī situāciju Latvijā piecdesmitajos gados.
Šīs vēstules var dzirdēt:
Kamēr Katrīne vēl bija dzīva, Sandra bija par mazu, lai prašņātu par vecmāmiņas jaunību. Tagad Sandrai ir tikai šīs vēstules, kas ļauj kā pa atslēgas caurumu ielūkoties vecmammas dzīvē izsūtījumā.
