Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Nelielo koka ēku Stendē gan nācās nedaudz paplašināt, jo 12 kilometru attālās Talsu pilsētas iedzīvotājiem dzelzceļš attālu mērķu sasniegšanai tomēr izrādījās parocīgāks ceļošanas līdzeklis nekā zirgu pajūgs.
Tomēr viss mainījās Pirmā pasaules kara gados. Vismaz attiecībā uz Stendes dzelzceļa staciju, viennozīmīgi. Proti, no tās 1916. gadā tika uzsākta šaursliežu dzelzceļa būvniecība caur Talsiem uz Dundagu. 1917. gadā tika sasniegta Mazirbe. Tika izbūvēti atzarojumi uz Pitragu, Roju un Engures ezeru, kur vāciešiem bija hidroplānu bāze. Tālšāvējlielgabalu nogādāšanai Ovišos, Lūžņā, Miķeļtornī, Lielirbē un Sīkragā, paralēli dižjūras krastam tika realizēta arī šaursliežu dzelzceļa būve no Ventspils uz Mazirbi.
Vilcienu kustības virsvadība, kā arī ritošā sastāva sagatavošana un kravu pārkraušana no platsliežu dzelzceļa tika nodrošināta Stendē, tai kļūstot par ļoti nozīmīgu dzelzceļa mezglu.
Lai gan vācieši rūpējās par stacijas attīstību, karam beidzoties, daudz kas pāri no visām koka konstrukcijas pagaidu celtnēm, kā arī pašas sākotnējās stacijas ēkas, pāri palicis nebija.
Tāpēc viens no pirmajiem darbiem, stājoties pie dzelzceļu atjaunošanas, bija jaunu staciju ēku būve. Stendē tapa viena no pirmajām, un kā izrādījās, viena no lielākajām stacijas ēkām Latvijā.
Tās projekta autors ir viens no Konstantīna Pēkšēna pēctečiem – baltvācietis Artūrs Medlingers (1880–1961), kurš plašākam arhitektūras pazinēju lokam varbūt vairāk asociējas ar jūgendstila ēkām, piemēram, ar tā dēvēto "Parex" bankas ēku Smilšu ielā 3. Un varbūt arī ar viesnīcu "Majori", kā arī Kolonādi pie Laimas pulksteņa. Tieši tāpēc arī aptuveni 1200 kvadrātmetru plašo Stendes stacijas ēku nevar dēvēt par gluži parastu, utilitāru celtni.
Daudziem vēl atmiņā labi saglabājusies tajā iekārtotā bufete, kurā mazbānīša pasažieri varēja pakavēt to laiku nakts vidū, kurš jāpavada gaidot Ventspils–Rīgas platsliežu vilcienu. Diemžēl 1962. gadā mazais vilcieniņš pasažierus pārvadāt pārtrauca, bet 1968. gadā tika likvidēts pavisam.
Bet interesanti, ka Stendes stacijā ir saglabājusies arī kāda mūsdienām gluži neraksturīga telpa, kura joprojām tiek dēvēta par "Sarkano stūrīti". Gluži stūrītis tas nemaz nav, jo tās platība ir mērāma vairākos desmitos kvadrātmetru un ilggadējai Stendes stacijas dežurants Ādolfs Draviņš (slavenā latviešu valodnieka Kārļa Draviņa brālis) šo 1967. gadā iekārtoto telpu raksturo šādi:
"Tajā ierīkoja arī nelielu skatuvi. Tagad bija vieta, kur uzstāties gan mūsu korim, gan arī kur uzvest viencēliena lugas. Jauniekārtotajās telpās ar priekšnesumiem atbrauca arī Ventspils pašdarbnieki."
Aicinu šogad septembrī Eiropas Kultūras mantojumu dienu ietvaros atbraukt uz Stendes staciju ne tikai aplūkot brīnišķīgo stacijas ēku, bet arī apmeklēt tās (bijušo) pasažieru uzgaidāmo zāli un "Sarkano stūrīti", kurš (ja vien epidemioloģiskā situācija ļaus) šogad atkal tiks nodots pašdarbības kolektīvu rīcībā!
