Šī 23 lappušu brošūra koši zaļajos vākos pameta Strādnieku izglītības biedrības spiestuvi Londonas Bišopsgeitā 1848. gada 21. februārī. Nosaukums vācu valodā vēstīja: "Komunistiskās partijas manifests". Zemāk mazākiem burtiem bija iespiests lozungs: "Visu zemju proletārieši – savienojieties!"
Lasītājs, atšķīris pirmo lappusi, varēja lasīt intriģējošās ievadfrāzes: "Rēgs klīst pa Eiropu. Tas ir komunisma rēgs."
Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa radītais "Komunistiskās partijas manifests" tiek piesaukts kā viens no visu laiku ietekmīgākajiem politiskajiem traktātiem. Kas attiecas uz autorību, tad nozīmīgākā loma teksta galīgā varianta izstrādē bijusi Marksam, taču grāmatā izklāstītās teorētiskās nostādnes tapušas ilgākā ideju apmaiņas procesā, kurā svarīga loma bijusi arī Engelsam. "Manifestā" konspektīvi izklāstīts skatījums uz vēsturi kā pastāvīgu šķiru cīņu, kuras gaitā apspiestais vairākums tiecas atņemt varu to ekspluatējošajam mazākumam.
Sava laika sociālekonomisko realitāti autori definē kā kapitālismu – sistēmu, kurā nozīmīgākais varas resurss pieder pilsonībai, proti, ražošanas līdzekļu īpašniekiem. Savukārt apspiestais vairākums ir proletariāts – strādnieki, algotais darbaspēks, kam agri vai vēlu jāsaceļas pret kapitālistu virskundzību, revolucionārā cīņā atņemot tiem varu. Tad ražošanas līdzekļi – galvenais varas resurss – nonāktu pašu strādnieku rokās un izveidotos sabiedrība, kurā vairs nebūtu ekspluatējošās šķiras, un ar laiku šķiras izzustu vispār. Komunistiem – Marksa un Engelsa mācības sekotājiem – jākļūst par to mobilizējošo spēku, kas apvienotu pasaules strādniekus neatkarīgi no to nacionālās piederības cīņā pret kapitālistu uzkundzēšanos.
Pirmajās desmitgadēs pēc pirmizdevuma "Komunistiskās partijas manifests" palika samērā šaurās marksistu aprindās pazīstams teksts. Plašāku popularitāti tas iemantoja tikai 19. gadsimta pēdējā ceturtdaļā, kad visā Eiropā vērtās plašumā strādnieku kustības.
Tomēr marksisma idejas nekad nekļuva vienlīdz ietekmīgas visur pasaulē.
19. gadsimta beigās tām bija noteicošā loma strādnieku kustībās Francijā, Vācijā un Krievijas Impērijā, kamēr citur Eiropā, kā arī ārpus tās, marksisma doktrīnas līdz Pirmajam pasaules karam nekļuva dominējošās. Pavisam jaunu statusu marksisma mācībai un arī "Manifestam" deva boļševiku nākšana pie varas Krievijā 1917. gadā. Boļševiki sevi pozicionēja kā konsekventus marksistus, viņu jaunceļamajai padomju sabiedrībai bija jātop saskaņā ar Marksa, Engelsa un viņu sekotāja Ļeņina komunistisko mācību. Attiecīgi "Komunistiskās partijas manifests" bija obligātā literatūra ne vien partijas ideologiem, bet arī ierindas kompartijas biedriem, studentiem, skolniekiem un citiem. Padomju Savienībai ieņemot arvien lielāku vietu starptautiskajā politikā, pasaulē auga arī "Komunistiskās partijas manifesta" popularitāte.
Marksisma teorijas vispārējā izplatība gan neglāba padomju sabiedrību no kraha. Izrādījās, ka arī augstus ideālus sludinošā iekārta tomēr rada savu ekspluatatoru šķiru partijas nomenklatūras personā. Tomēr arī šodien Marksa un Engelsa "Komunistiskās partijas manifests" paliek ievērības cienīgs teorētisks darbs. Dažas tajā paustās nostādnes izrādījušās aplamas. Nav piepildījušies pieņēmumi par vidusšķiras iznīkšanu lielkapitāla uzkundzēšanās rezultātā; tāpat strādniecība nekad nav spējusi kļūt par vienotu monolītu spēku – tā palikusi nacionālo, kulturālo un idejisko šķirtņu sadalīta. Tomēr "Manifestā" iezīmētais globalizētā kapitāla uzvaras gājiens ar to pavadošajām ekonomiskajām krīzēm, netaisnīgu labumu sadali pasaulē un citām mūsdienu cilvēcei labi zināmām parādībām šķiet vieds joprojām.
