No individuālas nepakļaušanās līdz organizētai partizānu kustībai Latvijā

No seriālā "Sarkanais mežs" attēlotajiem partizāniem daudzi padomju varai pretojas jau kopš 1944./45. gada. Kopumā šādu ceļu izvēlējās vairāk nekā 20 000 Latvijas iedzīvotāju, kurus atbalstīja tūkstošiem cilvēku, kuri paši nebija gatavi ņemt rokā ieročus. Par vienu no galvenajiem iemesls tik masveidīgai Latvijas iedzīvotāju pretestībai kļuva brutāla un nepārdomāta padomju okupācijas politika. Nepakļaušanās jaunajai varai saauga kopā ar ticību patriotiskiem ideāliem, radot nacionālo partizānu kustību.

Īsumā

  • Jau pirmajā mēnesī pēc ienākšanas Latvijas teritorijā padomju varas iestādes uzsāka masveida Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju Sarkanās armijas sastāvā.
  • Tūkstošiem vīriešu izvēlējās nepakļauties mobilizācijas pavēlēm un dezertēja no Sarkanās armijas.
  • Pirmos mēnešos no dienesta izbēgušie dzīvoja puslegāli, līdz 1944. gada rudenī padomju varas iestādes uzsāka dezertieru tvarstīšanu.
  • Dezertieru tvarstīšanas akcijas bieži izvērtās bruņotās konfrontācijās, un, padomju varas iestādēm iesaistot papildspēkus, arī aizbēgušie sāka veidot organizētas pretestības vienības un kļuva par partizāniem.
  • Partizānu kustības organiski saplūda ar jau iepriekš dibinātajām nacionālās pretošanās organizācijām, radot nacionālo partizānu kustību.
  • 1944./45. gadā visspēcīgākā partizānu kustība izveidojās Latgales ziemeļos un Vidzemes austrumos - reģionā, kuru pirmo skāra padomju mobilizācijas akcija.
  • Pēc Vācijas kapitulācijas par otru nacionālo partizānu pretestības centru kļuva Kurzeme, kur aptuveni 4000 latviešu leģionāru izvēlējās nepadoties Sarkanajai armijai un turpināt bruņotu pretestību okupācijas varai.

Ienīstā mobilizācija 

Kopš pirmie Sarkanās armijas karavīri šķērsoja Latvijas robežu, bija pagājusi nedēļa. Padomju kontrolē atradās Latgales ziemeļu un austrumu daļa, bet par Rēzekni un Daugavpili vēl arvien turpinājās niknas cīņas. Situācija bija nestabila, un padomju vara ieņemtajā Latvijas daļā praktiski vēl nepastāvēja. Tomēr Sarkanās armijas virspavēlniecība nevēlējās uzklausīt kaut mazākos aizbildinājumus no Latvijas PSR ierēdņu puses - Sarkanajai armijai bija vajadzīgs ikviens karavīrs cīņai frontē. 1944. gada 26. jūlijā Latvijas PSR kara komisariāts saņēma pavēli nekavējoties uzsākt starp 1895. un 1926. gadu dzimušo vīriešu mobilizāciju.

Turpmākā mēneša laikā Latgales apriņķu komisāri cītīgi izpildīja pavēli, izdalot pavēstes par iesaukšanu gandrīz visiem darbspējīgajiem vīriešiem. Iesaukuma pavēstes nodošanu bieži apvienoja ar iesaucamā pases konfiskāciju, piekodinot ierasties mobilizēto pulcēšanās vietās trīs dienas vēlāk.

No Latgalē mobilizētajiem vien paši dedzīgākie padomju ideoloģijas atbalstītāji bija gatava to aizstāvēt ar ieročiem rokās. Lielākā daļa pārējo nealka piedalīties svešā karā, riskējot ar savu dzīvību vai veselību. Tāpat pakļaušanās mobilizācijas pavēlei nozīmēja atstāt savu māju tieši pirms ražas, kas ļautu nodrošināt ģimenei pienācīgu iztiku ziemā. Nonākšana Sarkanajā armija bija klajā pretrunā ar jauniesaukto personiskajām interesēm. Daudziem personiskos apsvērumus pretestībai mobilizācijai papildināja arī vājākas vai stiprākas nacionālās jūtas un patriotiska pienākuma apziņa pret nesen zaudēto valsti.

Tie, kam bija iespēja, ignorēja iesaukuma pavēsti, bet no jau armijā ieskaitītajiem aptuveni piektā daļa drīzumā dezertēja.

Nepakļaušanās mobilizācijas pavēlei un dezertēšana no padomju varas viedokļa, protams, bija smags noziegums. Tomēr pirmajos mēnešos okupācijas varai trūka jebkādu resursu, lai uzspiestu savu likumu izpildi. Rezultātā 1944. gada vasaras izskaņā lielākā daļa Latgalē palikušo darbspējīgo vīriešu atradās savādā stāvoklī – formāli viņi bija noziedznieki, tomēr praktiski pagasta ietvaros viņi varēja turpināt savas ikdienas gaitas, kā ierasts, iespēju robežās izvairoties no saskarsmes ar padomju aktīvistiem. Līdzīga notikumu attīstība norisinājās arī mobilizācijas skartajos Vidzemes un Zemgales rajonos.

Sarkanā meža varonis Leons ir viens no tiem partizāniem, kurš par tādu kļuva pēc dezertēšanas no Sarkanās armijas.

Mēģinājumi sodīt noved pie pretestības

Izvairīšanās no mobilizācijas tobrīd vēl nenozīmēja gatavību bruņotai pretestībai. Tie, kam visbūtiskāko lomu personiskā motivācijā spēlēja naids pret padomju režīmu, jau pirms gada bija iestājušies Latviešu leģionā kā brīvprātīgie. Bet no nacionāli noskaņotajiem dezertieriem vien retais bija jebkādā veidā saistīts ar Latvijas Centrālo padomi vai kādu citu nacionālās pretestības kustību (par pretestību padomju okupācijai 1940./41. gadā lasiet šeit).

Situāciju pakāpeniski mainīja padomju varas iestāžu mēģinājumi uzspiest pieņemtos likumus okupētajās teritorijās. 1944. gada rudenī vairākos pagastos sākās pirmie mēģinājumi dezertierus sodīt. Vietējie miliči vai piesaistītas armijas daļas devās reidos uz aizdomās turamo mājām, kur notika pirmās konfrontācijas. Varas iestāžu pārstāvji bieži izmantoja spēku un iebiedēšanu, bet aizdomās turamie slēpās un bēga, izsaucot uz sevi uguni.

Atsevišķos gadījumos dezertieru tvarstītājus jau sagaidīja bruņoti vīri un izcēlās pirmās apšaudes.

Gaisotnei kļūstot saspīlētākai, arvien vairāk no dienesta izbēgušo vīru nonāca pie secinājuma, ka ir nepieciešama savstarpēja sadarbība un nopietnāk ir jāpiedomā pie savu pēdu slēpšanas. Attiecīgi sāka veidoties pirmās pretpadomju partizānu grupiņas Latgales ziemeļos un Vidzemes austrumos. Partizānu organizēšanās veicināja efektīvāku pretestību, kas nozīmēja arī vairāk kritušu un ievainoto miliču un karavīru. Situāciju vairs nespēja kontrolēt vietējie apriņķu komisāri, un pretpartizānu akcijās sāka iesaistīties NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāts).

1944. gada oktobrī NKVD uzsāka pirmās pret ‘’bandītiem’’ vērstās akcijas Ziemeļlatgalē. Tomēr panākumu vietā čekistiem biežāk nācās piedzīvot sakāves. Partizāni nošāva vairākus NKVD aģentus, kā arī sāka organizēt pirmos veiksmīgos uzbrukumus ar mērķi atbrīvot gūstekņus. Atbildot uz partizānu pretestību, NKVD organizēja soda ekspedīcijas. 1944. gada pēdējos mēnešos sadursmes starp atsevišķām partizānu grupām un padomju spēkiem varētu pat nosaukt par nelielām kaujām.

Nacionālie partizāni atpūtas brīdī.

Dzimst nacionālo partizānu kustība

Līdz šim lielākai daļai partizānu nepakļaušanās padomju mobilizācijas rīkojumiem bija primāri saistīta ar privātiem apsvērumiem – nevēlēšanos karot un pamest savus tuviniekus bez apgādības. Bet, pretestībai pārtopot no individuāla recidīva par organizētu cīņu, arvien nozīmīgākas kļuva nacionālās idejas. Partizānu grupas organiski saauga ar jau pastāvošo nacionālās pretošanās kustību radītajām struktūrām un idejām (par nacionālās pretošanās kustības organizēšanos nacistu okupācijas periodā lasiet šeit). Atsevišķas partizānu vienības Ziemeļlatgalē un Vidzemē sāka apvienoties plašākās organizācijās, piemēram, Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) un Tēvzemes Sargu (partizānu) Apvienība, kuru mērķis bija Latvijas valstiskuma atjaunošana.

1945. gada sākumā Ziemeļlatgales partizānu organizācijas jau vairāk līdzinājās nelielām armijām ar labi sakārtotu apgādi un iespaidīgu karavīru skaitu.

Tomēr liela partizānu koncentrācija nenozīmēja efektīvu un ilgtspējīgu pretestību. Traģiskā veidā to parādīja kauja Stopmaku purvā. Tur viens no LNPA līderiem Pēteris Supe bija izveidojis lielu partizānu nometni, kurā dzīvoja aptuveni 350 cilvēku. Nometne bija pārāk liela, lai ilgstoši netiktu pamanīta no čekistu puses, un 1945. gada 2. martā tai uzbruka padomju spēki. Kaujā krita 28 partizāni un 46 padomju kaujinieki. Lai gan vairumam partizānu izdevās izbēgt, turpmāk partizānu organizācijas pieņēma lēmumu dalīties mazākās, mobilās vienībās, katrai pārraugot savu apgabalu.

Partizānu nometnes Stompaku purvā shēma

Cerība izcīnīt neatkarību

Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā zem padomju okupācijas varas nonāca otrs pretestības centrs – Kurzeme. Aptuveni 4000 leģionāru izlēma nepadoties Sarkanajai armijai un turpināt pretestību jau kā partizāni. Pretstatā padomju varas cerībām partizānu vienības sāka veidoties arī vairākos Zemgales un Vidzemes pagastos, kur līdz šim bruņota pretestība nebija pieredzēta.

1945. gada vasarā partizāni jau bija kļuvuši par nacionāla mēroga kustību, kurā tieši iesaistīti bija aptuveni 20 000 Latvijas iedzīvotāju, bet vēl vairāki desmiti tūkstoši bija gatavi šos cīnītājus atbalstīt morāli un materiāli.

Ne mazāk iespaidīgs bija arī nacionālo partizānu kustībās iesaistīto skaits Lietuvā un Igaunijā.

Redzot kustības apmērus, 1945. gadā daudzi no partizāniem patiešām ticēja, ka ar bruņotas pretestības palīdzību būs iespējams atjaunot neatkarīgu valsti. Tāpat reāla šķita rietumvalstu intervences iespēja – vai nu izceltos 3. pasaules karš un Baltijas valstu partizāni tūlīt, tūlīt iegūs iespēju nospēlēt izšķirošu lomu pasaules nākotnes veidošanā vai arī caur rietumvalstu atbalstu būs iespējams izveidot pietiekami spēcīgu pretestības bāzi, lai nokratītu padomju jūgu.

Nacionālie partizāni pie Usmas ezera 1946. gadā.
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti