Aizsargi un vidusskolnieki – Latvijas cerība 1941. gadā?

Seriālā "Sarkanais mežs" partizānu līderi ir kara rūdīti vīri, kuru sirdīs vairs nav vietas žēlsirdībai vai naivumam. Viņu mērķis ir skaidrs – gāzt padomju varu un izcīnīt Latvijas neatkarību. Tomēr pretpadomju pretošanās kustību veidošanās aizsākās daudz agrāk - jau 1940. gada vasarā. Arī šīs grupas cerēja caur bruņotu cīņu izcīnīt Latvijas brīvību, bet pieredzes trūkums un pārlieku liels ideālisms lēma tās nāvējošai neveiksmei.

Īsumā

  • PSRS Baltijas valstu okupācijas procesu sadalīja vairākos etapos, lai varētu mazināt pretreakciju pret katru no soļiem valstu neatkarības mazināšanā.
  • Baltijas valstu valdības uzskatīja, ka karš ar PSRS prasītu pārāk smagus upurus, un tāpēc centās novilcināt laiku, cerot uz situācijas uzlabošanos.
  • Pēc okupācijas par galvenajiem pretestības organizētājiem kļuva bijušie aizsargi un patriotiski noskaņoti skolnieki.
  • 1940. gada otrajā pusē Latvijā izveidojās vairākas pretošanās grupas, kuras cerēja organizēt bruņotu sacelšanos pret padomju varu.
  • Pirmajām pretestības grupām trūka pieredze pagrīdes darba organizēšanā, kā rezultātā padomju varas iestādēm 1940./41. gada mijā izdevās viegli iznīcināt svarīgākos pretestības centrus.

Pakāpeniska okupācija

Kopš 2.marta pie LTV skatītājiem ir nonākusi jaunā daudzsēriju filma “Sarkanais mežs”, kas  stāsta par aizraujošiem un līdz šim maz zināmiem notikumiem, kas pēc Otrā pasaules kara risinājās Baltijā. 

Filmas notikumi risinās 1949. gadā, kad angļu izlūkdienests MI6 cenšas iegūt informāciju par situāciju Padomju Savienības okupētajā Baltijā. Vitolds (Jēkabs Reinis) kopā ar citiem latviešiem ikdienā strādā smagu darbu karjeros, bet viņa līgava Velta (Agnese Cīrule) ir medmāsa. Viņi sapņo doties uz ASV, krāj naudu, plāno kāzas un kārto nepieciešamos dokumentus, jo ASV rūpīgi atlasa emigrantus. Taču Vitolds izlemj piedalīties misijā dzimtenē, un cerība mainīt vēsturi maina viņa dzīvi.

Pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas Staļins un viņa padotie apzināti nesteidzās ar Baltijas valstu neatkarības iznīcināšanu. PSRS Baltijas valstu pilnīgu okupāciju panāca, sperot soli pa solim, pēc katra no ultimātiem atstājot vietu cerībām un ilūzijām par vismaz daļēju Baltijas valstu valstiskuma saglabāšanu. Un tā līdz 1940. gada 21. jūlijam, kad tā dēvētie ‘’tautas parlamenti’’ lūdza uzņemt Baltijas valstis brālīgo republiku saimē.

Šāda pieeja deva Padomju Savienībai divas priekšrocības:

  • Pirmkārt, jebkurā brīdī, pieaugot starptautiskās sabiedrības spiedienam, procesu varēja apturēt vai pat atkāpties soli atpakaļ.
  • Otrkārt, pakāpeniska pieeja ļāva mazināt pretestības iespējamību. Ik uz katru no ultimātiem Baltijas valstu valdībām bija jāizvēlas – piekāpties vai riskēt ar vispārēju karu.

Somijas valdība izvēlējās nepiekāpties un bija spiesta karot. Pat par spīti varonīgai pretestībai Somija cieta sakāvi, un 1940. gada pavasarī zaudējumi šķita ievērojami – kopumā karā krita 70 000 somu, PSRS anektēja 11% Somijas sauszemes teritorijas un ieguva tiesības izvietot militāras bāzes Somijas teritorijā. Tobrīd gan Baltijas valstīs, gan Somijā netrūka tādu, kas bija pārliecināti, ka Ziemas karš bija bezjēdzīgs, bet Baltijas valstu pakļaušanās PSRS prasībām – racionāla politika.

Šāda ‘’prātīga’’ politika drīz sasniedza savu robežu. Pēc PSRS ultimātiem par Sarkanās armijas ievešanu 1940. gada 15. un 16. jūnijā Baltijas valstis strauji zaudēja pēdējās neatkarības paliekas, Kārlim Ulmanim, Igaunijas prezidentam Konstantinam Petsam un Lietuvas premjerministram Antanam Merķim (Lietuvas prezidents Antans Smetona vienīgais aicināja savu armiju pretoties padomju iebrukumam, tomēr, nesaņēmis valdības atbalstu, izvēlējās doties trimdā) piespiedu kārtā palīdzot iedibināt padomju varu.

1940. gada vasarā starp Baltijas valstu politiskajām elitēm valdīja vienprātība – bruņots konflikts ar PSRS būtu bezcerīgs.

Tā vietā labāk būtu nogaidīt - varbūt padomju politika nebūs tik radikāla vai arī starptautiskais stāvoklis uzlabosies. Vēl jūlija sākumā Petss Vācijas diplomātiem pauda cerības, ka Igaunija netiks sovjetizēta.

Kā apdrošināšanu Baltijas valstu vadītāji izmantoja savas pārstāvniecības ASV un Lielbritānijā. Piepildoties drūmākajam scenārijam, pārstāvji trimdā iegūtu tiesības pārstāvēt savas valstis starptautiskajā arēnā, un vismaz juridiski Baltijas valstis turpinātu pastāvēt (vairāk par Latvijas valsts pārstāvi trimdā Kārli Zariņu šeit).

Latvijas Nacionālais teātris dekorēts padomju simbolikā 1940. gada vasarā, svinot Latvijas iekļaušanu PSRS.

No skolas sola cīņā par Latviju

Ulmaņa piekāpība atbalsojās arī sabiedrības reakcijā uz notikumiem okupācijas pirmajos mēnešos. Okupācijai nesekoja nemieri vai partizānu cīņas. Padomju vara galveno potenciālās pretestības centru – Latvijas armiju – pakāpeniski integrēja Sarkanajā armijā. Sovjetizācijas ietvaros Latvijas armiju pārvērta par 24. teritoriālo korpusu, bet virsnieku un karavīru politiskajai stājai uzmanīgi sekoja līdzi NKVD. Padomju vara rūpējās, lai armija būtu pēc iespējas izolēta no pārējās sabiedrības. Jau drīz sākās nacionāli noskaņoto virsnieku represēšana, kas savu kulmināciju sasniedza 1941. gada jūnijā Litenē. Līdzīgi tīrīšanām padomju vara viegli pakļāva arī iekšlietu resoru.   

Visnopietnāko problēmu padomju varai sagādāja aizsargi. Atšķirībā no armijas vai policijas  jaunajā padomju iekārtā nebija vietas nacionāli patriotiskai paramilitārai organizācijai. Lai gan organizāciju likvidēja jau 1940. gada 23. jūnijā, tās vairāk nekā 60 000 biedru turpināja būt nopietns spēks. Ar kopumā 19 pulkiem aizsargi noklāja visu Latviju, un oficiāla likvidācija neizdzēsa organizatoriskās iemaņas.

Un tieši ap aizsargiem sāka veidoties pirmās pretestības šūnas.

Otru potenciālās pretestības avotu bija radījusi Ulmaņa veicinātā patriotiskā izglītība. Izglītības sistēma bija izveidojusi jaunu, pašapzinīgu paaudzi, kas bija uzaugusi neatkarīgā valstī un atteicās noticēt Latvijas ideāla zaudēšanai. Pretstatā vadonim vidusskolnieki nebaidījās riskēt, un jau drīzumā pretestībai gatavie aizsargi varēja rēķināties ar padsmitgadnieku entuziastisku atbalstu.

Aizsargi uz motocikliem parādes laikā 1939. gadā.

Bruņotas sacelšanās gaidās 

1940. gada vasaras izskaņā Latvijā bija izveidojusies virkne pretpadomju pretestības grupu, kuru kodolus veidoja aizsargi un vidusskolnieki – ''Brīva Latvija'', Latvijas Nacionālais leģions, Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai, Jaunlatvieši u.c. Pretestības grupu plāni bija ambiciozi.

Tie paredzēja organizēt plaša mēroga militāru sacelšanos Latvijā, cerot konfliktā iemānīt arī kādu no ārzemju lielvarām.

Atkarībā no grupas simpātijām un citiem apsvērumiem cerības tika liktas vai nu uz Vāciju, vai Lielbritāniju, un atsevišķu grupu vadītāji pat centās nosūtīt vēstules ārvalstu valdībām. Starp pretestības grupām neparasti noturīgas bija ilūzijas par potenciālu Zviedrijas iesaisti karā, cerot uz savdabīgu labo zviedru laiku atgriešanos.

Lai sasniegtu savus mērķus, pretestības grupas veidoja samērā sarežģītas organizācijas struktūras, paredzot izdalīt atsevišķas nodaļas propagandai, izlūkošanai, finanšu pārvaldei, ārpolitikai, medicīnai u. c. uzdevumiem. Pretošanās grupas veica gan ziedojumu ievākšanu darbības finansēšanai, gan ieroču uzkrāšanu. Tāpat notika mēģinājumi koordinēt savstarpēju darbību starp dažādām grupām.

Līdz reālai bruņotai pretestībai pretošanās grupas tā arī nenonāca. Pretstatā cerētajam  neviena no pretošanās grupām tā arī neizauga par masu kustību, lielākajām aprobežojoties ar pāris simtiem biedru, no kuriem aktīvi bija vien pāris desmiti. Savu dalību grupās atteica arī lielākā daļa uzrunāto militārpersonu. Tāpēc pretestības darbība aprobežojās ar brošūru kaisīšanu, nelegālu preses izdevumu izplatīšanu un patriotisku saukļu uzkrāsošanu uz namu sienām.

Tomēr visnopietnākā problēma agrīnajā pretestības periodā bija pagrīdes organizācijas pieredzes trūkums.

Grupu biedri savus priekšstatus par konspirāciju bieži balstīja romānos lasītajā, un čekisti jau drīz pēc grupu dibināšanas bija ievākuši pilnīgu informāciju par aktīvākajiem pretestības centriem.

1940. gada izskaņā sākās pretošanās kustības biedru aresti. Neizturējuši spīdzināšanu, daudzi izpauda arī informāciju par ārpus čekistu redzes loka esošiem biedriem, un gandrīz visas aktīvākās pretošanās kustības 1941. gada pavasarī bija iznīcinātas. Par dalību pretestības grupās pieaugušos pārsvarā notiesāja ar nāvessodu, bet skolēnus ar garu ieslodzījumu Gulaga nometnēs.

Skaudrās patiesības

NKVD saskatīja draudus padomju režīmam daudz tālāk par aktīvajām pretošanās grupām un padomju represijas sāka aptvert ar vien plašāku Latvijas iedzīvotāju loku. Tomēr līdz 1941. gada jūnijam represīvais aparāts vērsās pārsvarā pret individuāliem gadījumiem. 1941. gada 14. jūnijs bija pagrieziena punkts. Ziņu izplatīšanās par masu deportācijām šokēja Latvijas sabiedrību un, kad jūnija beigās sāka pienākt baumas par Vācijas armijas tuvošanos, bijušie aizsargi sāka grupēties partizānu vienībās un uzsāka bruņotu cīņu ar bēgošajām Sarkanās armijas vienībām.

Beidzot bija sākusies pretošanās grupu iecerētā militārā sacelšanās, gluži kā pēc scenārija ar citas lielvalsts iejaukšanos. Tomēr jaunā realitāte bija attāla no pretošanās grupu biedru ideālisma.

Brīvības vietā vienu noziedzīgu totalitāru režīmu nomainīja cits noziedzīgs totalitārs režīms.

Bet par Latvijas neatkarību cīnīties gatavie bija nostādīti neērtas dilemmas priekšā – vai sadarbība ar vienu okupācijas režīmu cita sakaušanai ir pieļaujama? Neatkarīgi no atbildes, viens bija skaidrs – gads zem padomju okupācijas pierādīja, ka pretošanās grupu naivais ideālisms nav piemērots cīņai ar okupācijas varām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti