Nacistu okupācija Latvijā. Pretošanās kustības kļūst organizētākas

Medību bise vai paslēpts senlaicīgs revolveris – izvēlīgumam nebija vietas. Bija pienācis laiks bruņotai pretestībai pret tik nīsto okupācijas varu. 1941. gada jūnija pēdējās dienās visā Latvijā agrākie aizsargi un atvaļināti virsnieki organizēja pretpadomju partizānu vienības. Partizāni, parasti slikti bruņoti, par saviem pamata uzdevumiem izvirzīja kārtības nodrošināšanu un represiju novēršanu, retākos gadījumos arī veicot tiešus uzbrukumus Sarkanās armijas vienībām un padomju aktīvistiem. Ciemos un pilsētās, no kuriem padomju vara bija padzīta vai atkāpās, atkal pacēlās Latvijas karogi.

Īsumā

  • Pirmajās kara dienās daudzi Latvijas iedzīvotāji patiešām sagaidīja nacistiskās Vācijas armiju kā atbrīvotājus. 
  • Vien pāris mēnešos nacistu okupācijas politika sagrāva jebkādas cerības uz plašāku sabiedrības atbalstu, un Latvijā sāka veidoties pret nacistu okupācijas varu vērstas pretošanās kustības.
  • Pretošanās kustību izdevumi veiksmīgi izmantoja nacistu rasu ideoloģijas radīto augstprātību un nežēlību, lai vēl vairāk vērstu sabiedrības noskaņojumu pret okupācijas varu.
  • Pasliktinoties situācijai Austrumu frontē, nacistu okupācijas vara mainīja savu attieksmi pret latviešiem - no zemākas rases latvieši pēkšņi pārtapa vērtīgā sabiedrotajā.
  • Par svarīgāko pretestības centru kļuva Latvijas Centrālā padome
  • Centrālā padome izdod virkni deklarāciju, kas skaidri parāda Latvijas iedzīvotāju vēlmi atjaunot neatkarīgu Latviju.
  • Zviedrijas specdienesti sāk iezīmēt savu lomu pretošanās kustību atbalstīšanā

Pacilātība un nepamatotas cerības

Kopš 2.marta pie LTV skatītājiem ir nonākusi jaunā daudzsēriju filma “Sarkanais mežs”, kas  stāsta par aizraujošiem un līdz šim maz zināmiem notikumiem, kas pēc Otrā pasaules kara risinājās Baltijā. 

Filmas notikumi risinās 1949. gadā, kad angļu izlūkdienests MI6 cenšas iegūt informāciju par situāciju Padomju Savienības okupētajā Baltijā. Vitolds (Jēkabs Reinis) kopā ar citiem latviešiem ikdienā strādā smagu darbu karjeros, bet viņa līgava Velta (Agnese Cīrule) ir medmāsa. Viņi sapņo doties uz ASV, krāj naudu, plāno kāzas un kārto nepieciešamos dokumentus, jo ASV rūpīgi atlasa emigrantus. Taču Vitolds izlemj piedalīties misijā dzimtenē, un cerība mainīt vēsturi maina viņa dzīvi.

Latvijā, tāpat kā Igaunijā un Lietuvā, liela daļa iedzīvotāju cerēja, ka nacistiskās Vācijas iebrukums PSRS dos iespēju atjaunot zaudēto neatkarību. Lietuva neatkarības atjaunošanā bija tikusi vistālāk - jau 23. jūnijā, vien dienu pēc iebrukuma, par savu darbību oficiāli paziņoja diplomāta Kaža Šķirpas vadītā Lietuvas pagaidu valdība. Latvijas un Igaunijas pagaidu valdību nodibināšana šķita vien laika jautājums.

Daudzi Baltijas valstu iedzīvotāji vācu karavīrus patiesi sagaidīja kā atbrīvotājus. Netrūka gadījumu, kad vācu karavīri no vietējiem iedzīvotājiem saņēma ziedus, dāvanas un apsveikumus. Latvijā kulminācija vērmahta karavīru sveikšanā notika 1. jūlijā pie Brīvības pieminekļa. Tur, lielu ziņkārīgo masu ieskautus,

vācu karavīrus apbēra ar ziedu kalniem, sanākušie rīdzinieki vienojās pacilātos Latvijas himnas dziedājumos.

Cerību piepildījums un okupācijas murga beigas šķita tik tuvas.

Ainas no pirmajām nacistu okupācijas dienām vēlāk kļūs par vienu no stūrakmeņiem vēl arvien noturīgam vēstures mītam par latviešiem kā dedzīgiem nacisma atbalstītājiem. Pirmo dienu sajūsma lielā latviešu daļā bija patiešām neviltota. Tomēr tā pagaisa pavisam ātri, atskārstot, ka jaunā okupācijas vara neplāno piepildīt vienīgo latviešiem patiešām svarīgo prasību – atjaunot neatkarīgu valsti. Tieši pretēji, nacisti, gluži tāpat kā padomju vara, bija gatavi represēt jebkuru, kas uzdrošinājās spert kaut vienu praktisku soli šajā virzienā.

Jāņem arī vērā, ka nepamatotam optimismam ļāvās ne tikai latvieši. Latvijas krievu vidusšķiru padomju represijas bija skārušas īpaši smagi, un nacistu ienākšana tobrīd šķita kā glābiņš. Pat daļa turīgāko ebreju, kuru radinieki un draugi bija izsūtīt 16. jūnijā, uzskatīja, ka sliktāk kā zem padomju režīma nevar būt.

1941. gada jūlijā Latvijas iedzīvotājiem trūka zināšanu par nacistu ideoloģiskajiem mērķiem un reālo dzīvi Vācijas okupētajās teritorijās.

Rīdzinieces sveic vācu karavīrus 1941. gada jūlijā.

Latvijas iedzīvotāji - zemāku rasu sajaukums

Neatkarības atjaunošanas vietā Latviju kopā ar Igauniju, Lietuvu un Baltkrieviju iekļāva reihskomisariātā Ostlande. Jaundibinātā Ostlande bija viens no vairākiem reihskomisariātiem – administratīvām vienībām, kurās nacisti sadalīja pēc operācijas "Barbarosa" iekarotās teritorijas. Reihskomisariātu uzdevums kara laikā bija pēc iespējas efektīvāk ekonomiski ekspluatēt iekarotās teritorijas, bet pēc kara sagatavot tās vācu kolonistiem. Koloniālismam pielīdzināmā ekonomiskā politika vēl vairāk pasliktināja sadzīves apstākļus Latvijā. Tāpat sākās arī pārvāciskošanas kampaņa, okupācijas varai mainot ielu nosaukumus un pielāgojot skolu programmas.

Ekspluatāciju pavadīja augstprātība. Panākumu apskurbuši, vācieši bija pārliecināti par drīzu uzvaru un pret vietējo iedzīvotāju pretenzijām izturējās nevērīgi. Nacistu okupācijas vara pārsvarā ignorēja prasības atgriezt padomju nacionalizētos īpašumus. Oficiālajos dokumentos un paziņojumos Baltijas valstu iedzīvotājus nacisti turpināja saukt par padomju pilsoņiem, kas vēl vairāk aizskāra latviešu nacionālās jūtas. 1941. gada otrajā pusē nacistiskajai Vācijai Latvijas iedzīvotāji bija vien dažādu zemāku rasu sajaukums. Daļa - ebreji un romi – tūlītēji iznīcināmi masu slepkavībās, bet pārējie – latvieši un krievi – tuvākā nākotnē deportējami uz austrumiem, vien rases ziņā pašiem ‘’tīrākajiem’’ indivīdiem paredzot iespēju asimilēties vācu kultūrā.

Latviešu brīvprātīgie aiztur Liepājas ebrejus. Nacistu rasu politikas vistraģiskākā un necilvēcīgākā izpausme bija ebreju iznīcināšana. Ar vietējo kolaboracionistu palīdzību, nacistu okupācijas vara pusgada laikā nogalināja gandrīz visus Latvijas ebrejus. Ebreju pazušana nebija noslēpums latviešiem un sabiedrībā klīda baumas, ka latvieši būs nākamie.

Jaunās okupācijas varas politika jau pirmajos mēnešos bija izkliedējusi jebkādas entuziasma paliekas Latvijas sabiedrībā, un nacistu izlūkdienesti konstatēja, ka latviešus atkal ir pārņēmis izteikti antivācisks noskaņojums. Kā rakstīja kāds nezināms autors pamfletā 1941. gada 18. novembrī - ‘’Vācu baroni un grāfi ir atgriezušies, lai atjaunotu 700 verdzības gadus’’. Šajā laikā vairākas nacionālās pretošanās grupas sāka iespiest nelegālus izdevumus, uz ielām parādījās pretvāciski grafiti, un vācu armijas virsnieki arvien biežāk sūdzējās par nelaipnu attieksmi no vietējo iedzīvotāju puses.

Paralēli pretestības šūniņas sāka veidoties arī ap agrākajiem LSDSP biedriem. Sociāldemokrāti bija uzkrājuši pagrīdes darbības pieredzi Ulmaņa režīma laikā un tagad bija gatavi to likt lietā, lai organizētos pret nacistu varu. Svarīgs elements bija starptautiskie sakari, sociāldemokrātiem uzņemot sakarus ar citu valstu partijas biedriem. Pakāpeniski

par īpaši nozīmīgu informācijas apmaiņas kanālu kļuva Zviedrija. Caur Zviedrijas sociāldemokrātiem varēja regulāri izsūtīt pārskatus par notikumiem Latvijā un sabiedrības noskaņojumu.

Tomēr netrūka arī Latvijas iedzīvotāju, kam nacistu politika nebija šķērslis sadarbībai. Un šajā gadījumā savijās divi motivācijas avoti – atriebība un personiskā pašlabuma meklējumi. Jau kopš pirmās okupācijas dienas nacistu propaganda nenogurstoši apgalvoja, ka mērķis ir atriebties boļševikiem. 16. jūnija deportācijas bija milzīga traģēdija daudzām ģimenēm, kuru locekļi tagad bija gatavi meklēt vainīgos un darīt visu, lai nepieļautu boļševiku atgriešanos. Tikmēr citiem dienests, piemēram, policijas bataljonos nozīmēja labākus ienākumus un uzturu. Vēl labāk materiālajā ziņā klājās nacistu ideju propagandētajiem publiskajā telpā. Nenoliedzami, ka dažus arī kārdināja iespēja izlaupīt ebreju dzīvokļus vai piepildīt savas sadistiskās tieksmes pret represiju upuriem.

Latviešu leģiona dibināšana

Pasliktinoties situācijai frontē, mazinājās arī nacistu augstprātība. Pēkšņi latvieši vairs nebija bezvērtīgi zemcilvēki, bet gan sabiedrotie cīņā ar boļševismu. Tāpat arī ideja par neatkarības atjaunošanu no aizliegtas fantāzijas pārvērtās par ideālu, ko veikli apspēlēt nacistu propagandā. Lai gan nacisti ne reizi nedeklarēja, ka viņu nodoms ir Latvijas atjaunošana, propagandai bija jārada iespaids, ka Latvijas vienīgā cerība ir nacistiskā Vācija un cīnīties kopā ar Vāciju nozīmē cīnīties par Latviju. Tieši šādās noskaņās 1943. gada sākumā paziņoja par latviešu leģiona dibināšanu.

Abās divīzijās pakāpeniski iekļāva policijas bataljonus, un tās saņēma arī prāvu pieteikumu skaitu brīvprātīgam dienestam. Interesi vēl vairāk pastiprināja tādu cienītu virsnieku kā Rūdolfa Bangerska atbalsts. Bangerskis ar kaislīgām runām mudināja latviešu jauniešus uzņemties patriotisku pienākumu. Par spīti pūliņiem brīvprātīgo skaits nebija pietiekams un, lai aizpildītu divīziju sastāvu, bija nepieciešamas vairākas piespiedu mobilizācijas.

Latviešu leģionāri parādē

Cīņā par Latvijas reputāciju ārzemēs mobilizācijas nepieciešamības fakts kļuva par labu piemēru, kā pierādīt, ka latvieši nav gatavi kalpot nacistu ideoloģijai. Tāpat bija jāuzsver, ka pamata motivācija brīvprātīgajiem bija nepieļaut boļševiku atgriešanos. Pretošanās kustība nodrošināja trimdas diplomātus ar nepieciešamajiem ieročiem Latvijas reputācijas aizstāvēšanai.

Redzot, ka Vācijas situācija kļūst kritiska, sociāldemokrāti sāka arī organizēt potenciālās pagaidu valdības sastāvu, kas varētu pārņemt varu Latvijā. Tā tapa doma par Latvijas Centrālās padomes (LCP) dibināšanu, kas tika plaši apspriesta 1943. gada pirmajā pusē. LCP mērķis bija atjaunot demokrātisku Latviju, balstoties uz Latvijas Satversmi. Padomes sastāvu veidoja nozīmīgāko parlamentārā perioda partiju pārstāvji, kultūras un sabiedriskie darbinieki.

Nozīmīgas bija padomes sagatavotās deklarācijas:

  • 1944. gada 17. marta memorands par nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas valsti un
  • 1944. gada 8. septembra deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu.

Lai gan abām deklarācijām Latvijā bija vien simboliska nozīme, tās deva papildu argumentus diplomātiem Rietumos cīņā par Latvijas aneksijas neatzīšanu. LCP darbība neaprobežojās tikai ar nostājas paušanu.

Sākot ar 1944. gada vasaru, padomei bija centrālā loma bēgļu laivu kustības uz Zviedriju organizēšanā.

Pateicoties sociāldemokrātu sakariem, LCP biedri uzturēja regulārus kontaktus ar Zviedrijas slepenajiem dienestiem, palīdzot tūkstošiem abu totalitāro režīmu apdraudētiem Latvijas pilsoņiem nonākt drošībā.

Latvieši bēgļi kāpj uz kuģa klāja Ventspilī. LCP padomes kontakti ar Zviedrijas izlūkdienestu spēlēja nozīmīgu lomu iespējā izceļot uz Zviedriju.

Pretestība neapsīkst

Lai gan pretošanās kustības iestājās pret nacistu okupāciju, bet leģionāri karoja okupācijas varas pusē, starp abām pusēm reti pastāvēja pretrunas. Gan tāpēc, ka starp leģionāriem praktiski nebija pārliecinātu nacistu, gan tāpēc, ka pretošanās kustības dalībniekiem un leģionāriem mērķis bija viens – Latvijas neatkarības atjaunošana. Nebija retums gadījumu, kad pretošanās kustības biedri dienēja arī leģionā.

Jau pēc LCP dibināšanas padomes locekļi aktīvi meklēja iespējas sadarbībai ar leģionāriem, ticot, ka abas divīzijas varētu kļūt par pamatu Latvijas armijai. Arī leģionā valdošās noskaņas paredzēja, ka vajadzības gadījumā cīņā par neatkarīgu Latviju uzvarēti var tikt visi. Dedzīgākie no jaunākās paaudzes bija iedvesmoti no stāstiem par Brīvības cīņām un Latvijas armijas spējām uzvarēt pat bezcerīgos apstākļos. Ja vien pareizi sakristu visas kārtis, brīva Latvija atkal būtu iespējama.

Vidējā ranga virsnieki un LCP locekļi apsprieda iespējas izveidot bruņotas vienības, kas pakļautos padomei un vajadzības gadījumā varētu arī turpināt partizānu karu. Šādu pārrunu rezultātā 1944. gada jūlijā tapa tā dēvētā Kureļa grupa. Grupas kodolu veidoja aptuveni 500 agrāko aizsargu un leģionāru, un sākotnēji bija paredzēta tās aktīva iesaiste kaujās pret Sarkano armiju sadarbībā ar vāciešiem. Tomēr jau

drīz pastiprinājās pretrunas starp okupācijas varas un LCP interesēm, it īpaši attiecībā uz bēgļu laivu organizēšanu un sakariem ar Zviedriju.

16. armijas virspavēlniecība, kuras kontrolē atradās Kurzeme, izlēma grupu atbruņot, un akcija norisinājās 14. novembrī.

Lielākā daļa ‘’kureliešu’’ padevās, bet leitnanta Roberta Rubeņa grupa izlēma uzsākt pretošanos. Lai gan pats Rubenis krita decembrī, atsevišķas ‘’kureliešu’’ grupas turpināja bruņotu pretestību līdz Vācijas kapitulācijai, bieži sadarbojoties ar padomju partizāniem ‘’Sarkanā bulta’’.

Leitnants Roberts Rubenis (1917-1944)

Pēc kara daudzi no ‘’kureliešiem’’ nenolika ieročus un kļuva par kodolu pretpadomju partizāniem Kurzemē. Arī citur Latvijā dezertējuši leģionāri un bijušie aizsargi sāka veidot partizānu vienības Sarkanās armijas aizmugurē. Bija sākusies nacionālo partizānu cīņa.

Līdz 1945. gadam Latvijas iedzīvotāju aktīva bruņota pretošanās okupācijas varām bija sporādiska, bet, sākoties otrajai padomju okupācijai, partizāni bija kļuvuši par organizētu spēku. Pretstatā 1940. gadam pretošanās kustību kodolu vairs neveidoja naivi skolēni, bet gan kaujās rūdīti leģionāri. Un, lai gan LCP darbība nenesa cerēto Latvijas valsts atjaunošanu un daudzus no tās biedriem arestēja nacistu varas iestādes, 1944. gada vasarā uzsāktā saziņa ar Zviedrijas izlūkdienestiem bija radījusi informācijas tiltu ar Rietumiem. Turpmākos gadus nacionālie partizāni karoja ar okupācijas varu, cerot uz veiksmi un Rietumu lielvalstu atbalstu.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti